«tavs dēls».
Ar savu aizdomu pilno attieksmi vecākais dēls centās pārliecināt tēvu, ka jaunākais brālis atkal nelietīgi izmantos ģimenes bagātību un drošību. Viņš demonstratīvi norādīja uz to, kāds muļķis būs tēvs, ļaujoties sevi atkal apmānīt un pieņemt atpakaļ šo izvirtuli, kuram nekad vairs nevar uzticēties.
Taču tēvs uzticējās pazudušajam dēlam, neraugoties uz šausmīgajām kļūdām, ko šis jaunais cilvēks bija pieļāvis, un pārkāpumiem, ko viņš bija izdarījis. Tēvam nekas nebija tik dārgs kā viņa paša zēns, kurš bija pazudis, bet nu atkal ir atradies.
Tēvs viņam deva vislabāko — visskaistāko svētku tērpu, visdārgāko gredzenu. Viņš ielūdza kaimiņus un mūziķus uz īpašu mielastu. Tālu no tā, ka viņš varētu kaunēties sava dēla dēļ, šis tēvs gribēja zēnu pagodināt, kurš viņam ir dārgāks par visu.
«Godājiet visus,» saka Dieva Vārds. Pat pazudušos. Ja tikai mēs spētu redzēt visus cilvēkus ar Debesu Tēva mūžīgās mīlestības acīm, mēs viņos saskatītu Dieva bērnus, mūsu mīļos brāļus un māsas!
Mēs, protams, varam pretendēt uz Dieva bērnu nosaukumu, bet tad, ja šī mūsu vēlēšanās ir patiesa, mūsu brālis, kas bija pazudis un miris, mums jāuzskata par atrastu un dzīvu. Viņš ir saistīts pie mums ar visciešākajām saitēm, jo Dievs viņu atzīst par savu dēlu.
Ja noliedzam savu radniecību ar viņu, mēs parādām, ka esam tikai algādži namā, nevis Dieva ģimenes īstenie locekļi.