Man bija trīsdesmit gadu. Biju beidzis koledžu un piecus gadus pavadījis, pārdodot datorsistēmas, un tagad biju kļuvis par vienīgo Honbergera aģentūras īpašnieku. Honbergera aģentūra ir daudznozaru apdrošināšanas aģentūra, kas specializējas automašīnu, namīpašumu, dzīvības un veselības apdrošināšanā. Es biju jauns un enerģisks, ceļot savu nākotni, gādājot par pensiju un komfortablu tagadni. Man bija jauka māja, jaunas automašīnas, labi ienākumi un plaukstošs bizness. Es dzinos pēc amerikāņu sapņa, ticot, ka laimi sniedz lietas, kas dzīvi dara interesantu, ērtu un aizraujošu.
Tajā pašā laikā es biju vairāk noraizējies par savas dzīves virzienu, nekā gribēju to atzīt.
Problēma nebija pasaules panākumos. Es sajūsminājos par to, cik daudz mēs bijām spējuši sasniegt, būdami tik jauni. Problēma bija tā, ka es un mana sieva Sallija sākām domāt par to, kādu cenu šie panākumi prasīja. Pietrūka kaut kā būtiska; mūsu savstarpējās attiecības pamazām ira. Ja kāds man jautātu, nekad nebūtu teicis, ka atbilde meklējama reliģijā – es jau biju bijis reliģiozs, un tas man neko nebija devis. Mēs abi bijām dziļi noraizējušies par šo nepiepildīto „kaut ko”, bet mēs pie tā nekavējāmies, jo dzīves steigā tam nebija laika.
Man patika ierasties birojā pirms pārējiem darbiniekiem, bet aizvien vairāk laika nācās pavadīt satiksmes sastrēgumos, elpojot priekšā braucošās automašīnas izplūdes gāzes un bezpalīdzīgā nepacietībā žņaudzot stūres ratu. Mani sāka kaitināt pat nenozīmīgi sīkumi. „Ko tu iedomājies?!” es pikti ņurdēju, kad jauna sieviete veikli ieņēma manu noskatīto brīvo vietu stāvlaukumā, piespiežot mani novietot automašīnu otrajā rindā! Ierodoties birojā, jau biju vairāk nekā tikai mazliet stresains. Tomēr pret saviem darbiniekiem un klientiem aizvien izturējos pieklājīgi un ar cieņu. Te izpaudās manu vecāku iespaids un uzsvars uz atbilstošām manierēm un uzvedību. Tas bija tikai ieradums.
Sēžoties mašīnā, lai dotos mājup, es jau biju nāvīgi noguris. Mans kakls sāpēja no visas dienas laikā krātās spriedzes. Jutos greizs un izmocīts. Es vēlējos tikai vienu – nokļūt mājās un veģetēt pie televizora; un tieši to es arī grasījos darīt, tiklīdz būšu apdzinis pēdējo veco, smirdošo autobusu, kas vilkās man pa priekšu. Sasodīts, kāpēc gan es nevarēju iziet no biroja desmit minūtes agrāk! es niknojos.
Tajā pašā laikā Sallija mājās visu dienu bija ilgojusies pēc manas iejūtības, sapratnes un sabiedrības. Viņa smagi pūlējās, audzinot mūsu mazo dēlu, Metjū. Lai varētu palikt mājās ar bērnu, viņa bija atteikusies no medmāsas darba, darba, kuru patiešām mīlēja.
Intelektuālā līmenī es apbrīnoju Sallijas izvēli, bet patiesībā man nebija reāla priekšstata, ar ko viņa visu dienu nodarbojās. Protams, es zināju, ka viņai ir jākopj māja, jāgatavo ēdiens, jādodas iepirkties un jāaprūpē Metjū – un viņš nebija no viegli audzināmajiem. Bet es domāju, ka tas nu gan nevar būt grūtāk par manu darbu – visu dienu noņemties ar dusmīgiem, klīrīgiem klientiem.
Nokļuvis mājās, taisnā ceļā devos uz savu atzveltnes krēslu. Uzcēlis kājas uz galda un aizvēris acis, es mēģināju relaksēties. Tad ienāca Sallija un sāka stāstīt par to, kādas problēmas viņai sagādā Metjū nolikšana gulēt diendusā. „Džim, es nespēju viņu pierunāt gulēt. Viņš tikai turpina spēlēties. Es zinu, ka viņš ir noguris un viņam vajag gulēt.”
„Sallij,” es atcirtu, „tu esi vecāka par viņu, gudrāka par viņu un lielāka par viņu. Tev ir pārsvars desmit pret vienu. Vienkārši liec viņam gulēt!” Es kliedzu. „Tas ir smieklīgi!” Zināju, ka esmu pateicis ko aplamu, reaģējis nepareizi, bet tobrīd biju pārāk noguris, lai par to uztrauktos.
Tomēr es nespēju aizbēgt no savām domām. Kad mēs tikāmies pirms kāzām, Sallija bija viss, kas man bija vajadzīgs, viss, ko jebkad biju vēlējies, viss, kā dēļ biju dzīvojis. Viss, kas sagādāja raizes viņai, sagādāja raizes arī man. Mēs bijām viens. Kas gan ar mums bija noticis tikai dažu gadu laikā?
Salamans, gudrākais no cilvēkiem, to tik precīzi summējis vārdos „Viss ir niecība.” (Salamans Mācītājs 1:2) Niecība ir tukšums, mirāža, kas tāds, ko tu nekad nevari aizsniegt. Es biju dzinies pēc šī tukšuma, amerikāņu mīta, un Dievam vajadzēja piesaistīt manu uzmanību.
Dievs zināja par spriedzi, kas krājās manā dzīvē, un Viņš vēlējās man palīdzēt. Un tā dažus mēnešus iepriekš Viņš mani bija mudinājis pārdot dzīvības apdrošināšanas polisi manam zobārstam. Tobrīd nenojautu, cik krasas pārmaiņas manā dzīvē nesīs sekošana šim vienam dievišķajam pamudinājumam.
Mans zobārsts bija arī viens no maniem klientiem. Biju apdrošinājis viņa uzņēmumu, viņa māju, viņa veselību un viņa mašīnu, un es prātoju, kālab gan neapdrošināt arī viņa dzīvību. Kādudien norunāju ar viņu tikšanos, lai izteiktu šo piedāvājumu. Taču piedāvājums viņu neieinteresēja, un to es nespēju saprast, jo pazinu viņu kā ļoti prātīgu cilvēku. „Kāpēc jūs nevēlaties pirkt šo dzīvības apdrošināšanas polisi?” jautāju.
„Tāpēc, ka es ticu, ka Kungs atgriezīsies, pirms man radīsies nepieciešamība pēc šāda nodrošinājuma,” viņš atbildēja.
Es iesmējos. Es smējos skaļā balsī! Apdrošināšanas biznesā jāsastopas ar visdažādākajām atrunām, bet šī nudien bija absurda! Domāju, ka viņš joko. „Kāds ir patiesais iemesls?” mēģināju uzzināt.
„Tas arī ir patiesais iemesls.” „Kur gan jūs izrakāt šādu ideju?” „Bībelē. Vai jūs, Džim, esat lasījis Bībeli?”
„Bībeli! Tur taču ir tikai visādi „Mūsu Tēvi” un „Sveicinātas Marijas”!”
„Ak, nē, tā tas nav!”
Tā sākās mūsu pusotras stundas saruna, kurā mēs vairs nerunājām par dzīvības apdrošināšanu, bet par dzīvības nodrošināšanu. Mana interese bija pamodināta. Tā bija tāda reliģijas puse, kuru es nekad agrāk nebiju redzējis. Viņš ieskatījās pulkstenī un sacīja: „Džim, man tagad jāiet mājās. Man ir savi pienākumi. Jūs ar sievu varētu atnākt pie mums trešdienas vakarā, un tad mēs šo sarunu varētu turpināt.”
„Un es varēšu jums jautāt jebko, un jūs neapvainosities?” „Protams,” viņš apsolīja.
„Izklausās lieliski. Labi, mēs būsim.”
Es gan vēl nebiju to apspriedis ar Salliju, bet dažus mēnešus iepriekš viņa bija ieminējusies par ideju apmeklēt baznīcu kopā ar vienu no medmāsām, ar kuru kopā viņa strādāja. Toreiz es uzsprāgu no reliģijas pieminēšanas vien. Mana asā reakcija bija atturējusi Salliju no turpmākām runām par baznīcas apmeklēšanu, bet viņa bija uzaugusi, dziedādama baznīcas korī, un tagad viņai tā pietrūka, tāpēc domāju, ka viņa pārāk neiebildīs pret plānu viesoties pie mana zobārsta. Tā arī bija. „Protams, Džim, varam mēģināt,” viņa sacīja, liekot man justies vēl nelāgāk par emociju izvirdumu, kas nāca pār viņas galvu toreiz, kad Sallija ieminējās par iešanu uz baznīcu.
Tā mēs abi sākām: mūsu dzīves sāpināti, aizņemti un nomocīti.
Trešdienas vakarā Pols un Etela Koneri mūsu silti uzņēma savās mājās. Pēc īsas uzkavēšanās viesistabā Pols mūs aicināja ēdamistabā, kur visi četri apsēdāmies pie liela galda. Prātoju, cik gan šie cilvēki ir dīvaini. Visa mana pieaugušā sociālā dzīve saistījās ar alkoholu, un piedāvāt viesim dzērienu nozīmēja parādīt viesmīlību, tomēr šis klusais pāris mums alu nepiedāvāja. Toreiz nesapratu, ka Dievs viņus izmanto, lai parādītu man labāku viesmīlības formu – nevis ar atvērtu pudeli, bet ar atvērtu sirdi. Pols atvainojās un aizgāja pēc kaut kā. Es iedomājos, varbūt viņš beidzot ir atcerējies par alu, bet nē, viņš atgriezās ar – neticami, viens, divi, trīs, četri – ar četrām Bībelēm! Ak, nē! es nodomāju. Viņš noteikti ir kāds fanātiķis. Pat pāvestam nav četras Bībeles!
Tad viņš katram iedeva Bībeli un sacīja: „Džim, atver Bībelē Daniēlu.”
„Kas ir Daniēls?” jautāju.
„Daniēla grāmata, tā ir Vecajā Derībā.” „Kas ir Vecā Derība?”
„Jā, sakot, ka neesi lasījis Bībeli, tu tiešām esi runājis taisnību,” Pols smaidot sacīja.
Atzīšos, Bībeles studijas mani neinteresēja, un, kad viņš atnesa četras grāmatas, nolēmu atvadīties, cik ātri vien iespējams – ja vien kaut kas no viņa teiktā patiešām nepiesaistīs manu uzmanību. Un piesaistīja! Mēs ar Salliju tovakar devāmies mājup tikai īsi pirms pusnakts. Visā savā dzīvē mēs nekad nebijām dzirdējuši tik pārsteidzošas idejas.
Es patiešām domāju, ka Bībele ir tikai lūgšanu sakopojums ar pāris stāstiem. Līdz tam vakaram es nekad nebiju turējis Bībeli savās rokās, kur nu vēl lasījis, tāpēc biju šokēts, kad Pols parādīja, ka Bībelē ir vēsture, pravietojumi un ar reālo dzīvi saistītas idejas. Biju pārsteigts, redzot, kā Bībele atklāj Dieva draudzes vēsturi un pauž apbrīnojamu loģiku, kārtību un viedumu.
Varbūt jums tas viss šķiet pašsaprotams, bet man tas bija pārsteidzošs atklājums. Tovakar es ieraudzīju ko tādu, ko varētu izmantot, lai sakārtotu savu dzīvi un varbūt pat iegūtu sen ilgoto piepildījumu. Patiesības zvanīja kā zvans manā sirdī, kurā beidzot bija pamodušās Dieva ieliktās ilgas pēc Viņa.
Viņi aicināja, lai mēs atnākam arī nākamajā nedēļā. Tā es sāku gaidīt nākamo trešdienas vakaru. Pols bija īsts lietpratējs. Bībeles vēsti viņš padarīja dzīvu, pārceļot tās vārdus no spekulāciju un teoriju jomas un novietojot tos vēstures kontekstā. Kad Pols stāstīja par to, kam viņš tic, viņš varēja parādīt Bībelē, kāpēc viņš tam tic.
Man tas bija kas jauns un pārsteidzošs. Dzirdētais mani apbūra un valdzināja, un Sallija, kura bija ilgojusies pēc garīguma mūsu mājās, priecājās, redzot, ka viņas vīrs pēkšņi ieinteresējies par reliģiju.
Nākamos astoņpadsmit mēnešus katru trešdienas vakaru mēs pavadījām pie Koneriem. Man nebija ne mazākās nojausmas, ka Bībelē ir tādas patiesības. Laiku pa laikam, īpaši mūsu studijām tuvojoties noslēgumam, Etela apjautājās: „Džim, vai nevēlaties šajā nedēļas nogalē atnākt uz baznīcu?”
„Nē, kamēr nebūšu pilnīgi pārliecinājies, ka tā ir taisnība,” vienmēr atteicu. Šī atbilde jau bija kļuvusi tradicionāla, tāpēc Etelas sejā bija redzams pārsteigums, kad reiz paziņoju: „Šajā nedēļas nogalē es došos uz baznīcu. Gribu ātrāk ieraudzīt svētos, kuri dzīvo pēc šīs patiesības!”