Mūsu ģimenei reiz bija izdevība pavadīt mēnesi Santakrusas salā. Šī sala, kas agrāk piederēja britiem, glabā vairākas Apvienotās Karalistes tradīcijas. Viena no tām ir braukšana pa ceļa kreiso, mūsuprāt, „nepareizo”, pusi. Mēs lidostā noīrējām mašīnu, un, kad bijām iesēdušies, sapratu, ka tajā arī viss pārējais ir nepareizajā pusē. Tas bija visneveiklākais piedzīvojums manā mūžā! Man bija jāpiespiež sevi atteikties no vecajiem braukšanas ieradumiem.
Pārsteidzoši, bet pēc trīsdesmit dienām es jau varēju braukt pilnīgi brīvi, nedomājot par veco ieradumu pārvarēšanu. Es biju pārkvalificējies un tagad pa „nepareizo” pusi braucu tikpat labi kā kādreiz pa „pareizo”. Atgriežoties Savienotajās Valstīs, prātojām, vai tagad atkal būs vajadzīgs ilgs pielāgošanās periods, lai no jauna pierastu braukt pa ceļa labo pusi. Nekā tamlīdzīga! Tikko iesēdušies savā mašīnā, mēs varējām braukt tāpat, kā vienmēr.
Šajā piedzīvojumā saskatīju mācību, kuru varam attiecināt uz kristīgo dzīvi. Mums ir grūti izmainīt veidu, kā esam ieraduši atsaukties Dievam, un daudziem, kas sāk savu gājumu ar Dievu, tas šķiet tik neveikli un mokoši paša stūrgalvības dēļ, ka viņi jūt vēlēšanos to visu pamest. Tomēr, ja viņi neatkāpjas, drīz viņi piedzīvo, ka pakļauties Dievam kļūst arvien vieglāk un vieglāk.
Līdzīgi tam, kā mēs, atgriežoties Savienotajās Valstīs, atklājām, ka joprojām protam braukt arī pa ceļa labo pusi, tā arī kristietis pārliecināsies, ka viņš joprojām jebkurā brīdī var izvēlēties atgriezties atpakaļ vecajā grēka dzīvē. Izvēle ir Dievam dārga, un Viņš nekad neatņem saviem bērniem spēju izvēlēties. Tā vietā Viņš mums ir devis izvēļu paketi. Šīs izvēles nosaka mūsu mūžīgo likteni un arī mūsu tagadnes laimi. Izlauzties pie Dieva nozīmē pastāvīgi nodot Viņam atpakaļ visas mūsu izvēles, līdz ieradums kļūst par raksturu un mēs pilnībā piederam Viņam!