Mana saruna ar Alu noslēdzās šajā vietā, bet no minētā Bībeles stāsta mēs varam saprast vēl vairāk. Tajā pašā dienā savas izvēles izdarīja vēl divi cilvēki. Pirmais bija Pēteris. Viņš bija sekojis Jēzum gandrīz visu Viņa aktīvās kalpošanas laiku. Viņam bija lielas izdevības, un viņš bija baudījis lielu gaismu. Kaut arī viņš bija tikai vienkāršs zvejnieks, pateicoties Jēzus tuvumam, viņam varēja būt tikpat daudz apzināto izvēļu kā augstajam priesterim. Un Pēteris pakļāvās Dievam vairumā no tām.
Tomēr dažās nelielās jomās viņš nebija padevies. Viņš nebija pakļāvis Dievam savu pašpaaugstināšanās tieksmi, savu loloto nacionālo lepnumu un savu ietiepīgo pašpaļāvību, un drīz vien viņš attapās, noliedzam pat savu pazīšanos ar Jēzu. Viņš bija paša Kristus māceklis, tomēr viņš cieta neveiksmi, jo nebija pakļāvis jeb nodevis Dievam visas savas zināmās izvēles.
Otrs cilvēks, kurš todien sastapās ar izvēlēm, bija Jēzus. Jēzus savās izvēlēs parādīja pilnīgu pakļaušanos Tēva gribai, bet tas prasīja iekšēju cīņu, par ko liecina Viņa vārdi Ģetzemanē: „Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” (Mateja 26:42)
Viņam bija jāizvēlas tieši tāpat kā mums. Ja pieņemsim Jēzus attieksmi „ne mans, bet Tavs prāts lai notiek”, tad rezultātā mēs izdarīsim pareizu izvēli arī tad, ja mūsu jūtas teiks ko citu.
Šajā jautājumā daudzi apjūk un piedzīvo grūtības, jo kļūšana par kristieti nav vienreizēja izvēle, bet drīzāk gan ik mirkli, pastāvīgi piederēt Dievam.
Katru dienu man jādzīvo Jēzum. Manas uzmanības centrā jābūt Viņa gribai un Viņa ceļiem. Daudzi mēģina to sasniegt ar savu cilvēcību. Viņi sakopo savu stipro gribasspēku, un viņu zobi čirkst apņēmībā dzīvot kristīgu dzīvi. Tas vienmēr beidzas ar sakāvi.
Kā tādā gadījumā vispār ir iespējams dzīvot katru dienu, katru stundu, katru minūti Dieva slavai? Tas ir ļoti vienkārši. Mums ir jādzīvo tā, kā dzīvoja Jēzus. Marka 1:35 teikts: „Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” Es ticu, ka Jēzus to darīja katru rītu. Es tam ticu tāpēc, ka Viņš aizvien bija atkarīgs no Tēva. Viņš pat teica: „Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat. .. Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.” Jēzus bija iemiesots Dievs un apzinājās savu varu, bet Viņš izvēlējās dzīvot uz zemes līdzīgi mums, tā uzskatāmi demonstrējot glābšanas ceļu. Tāpēc Viņš ik rītu pavadīja laiku divatā ar Tēvu.
Arī mums ik rītu jāpavada laiks, nododot sevi Dievam, pakļaujoties Viņam katras dienas sākumā. To nevar darīt steigā; mums jāatvēl laiks, lai sarunātos ar Dievu un reāli klausītos, ko Viņš saka personīgi mums. Dievs runā uz mums caur Bībeli, dabu, providenci un ietekmi uz prātu. Kad esam sarunājušies ar savu Debesu Tēvu un pārliecinājušies, ka nekas mūs nekavē dzirdēt Viņa balsi, mēs varam būt mierīgi pārliecībā, ka Viņš mūs vadīs dienas atlikušajā daļā.
Kad atstājam savu kluso nodošanās vietu, ir svarīgi ņemt Dievu līdzi, lai turpinātu ar Viņu pastāvīgi sazināties. Mums jāmācās jautāt: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” (sk. Apustuļu darbi 9:6) Dievs vēlas, lai mēs apzinātos, ka neesam vieni. Mums nepieciešama no ārpuses sniegta palīdzība, gan dienu sākot, gan tās turpmākajā gaitā. Kad mācāmies būt jūtīgi pret Svētā Gara mudinājumiem mūsu sirdīs un mācāmies pakļaut savu gribu, lai vienmēr darītu Viņa gribu, tad notiek tas, ka „manī dzīvo Kristus”. (Galatiešiem 2:20)
Pēc tam nāk kārdinājums, iespējams, tas pats kārdinājums, kam iepriekš aizvien esam padevušies. Iepriekš mēs sakodām zobus un centāmies kārdinājumam pretoties, līdz cietām neveiksmi vai arī piespiedām sevi paklausīt. Šādā pieredzē nav ne miera, ne prieka.
Draugi, patiesā kārdinājuma cīņa noris sirdī. Vispirms man ir jāizlemj, vai vēlos būt pakļāvies Dievam. Ja mana izvēle ir pakļaušanās, mans „es” mirst un ir gūta uzvara, un Dievs nodrošina spēku, lai stātos pretī kārdinājumam.
Šī pieredze ir smaga, jo ir jāmirst savam „es”, bet kristietim tas ir vienīgais ceļš uz mieru un prieku!
Ar savu izvēli es neko nenopelnu Dieva priekšā. Manas izvēles nenes man glābšanu. Jau pašas ilgas izvēlēties pakļauties Dievam ir Viņa žēlastības dāvana. Glābšana ir visā pilnībā Dieva dāvana, bet izvēle pakļauties ir tā, kas Dievam dod iespēju pārveidot mūsu dzīves, Viņa žēlastībai darbojoties mūsu sirdīs.
To saprast ir vitāli svarīgi, jo vairākums, kuri pieņēmuši Kristus vārdu, dzīvo dīvainā Kristus un sevis sajaukumā, sacenšoties par dzīves vadību. Šāda veida kristīgā dzīve līdzinās jojo, pastāvīgi traucoties augšup un krītot lejā. Piedzimt no Gara nozīmē virzīties no šī stāvokļa uz atļauju Kristum būt vienīgajam dzīves pavēlniekam. Kad beidzas šis sajaukums, dvēseli pārņem miers. Tad mēs apgūstam patieso pestīšanas zinātni un Debesu valodu, kas vienkārši ir par to, kā atļaut Kristum pilnīgu pieeju visām mūsu izvēlēm un dzīvā ticībā un Viņa žēlastībā teikt „jā” Dievam un „nē” paša „es”.
Ikviena izvēle, ar ko sastopamies, sniedz iespēju pieņemt lēmumu pakļaut savu gribu un savu ceļu Dievam. Bībele par to runā kā par miršanu sevis labad. Kristus to ilustrēja šādi: „Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” (Jāņa 12:24)
Kā kvieši aug? Graudam ir jātiek guldītam kapā, tā sakot, un visā turpmākajā auga dzīves laikā tas smeļ spēku no šī kapa. Kristietim jāmirst tieši tāpat un jāiesakņojas Golgātā; nevis tikai ar prātu piekrītot Golgātai, bet patiesi izbaudot Golgātas piedzīvojumu.
Nē, mēs nevaram nomirt par grēku, kā to izdarīja Jēzus, bet mēs varam nomirt grēkam. Kā jau minēju, Pāvils par to rakstīja Galatiešiem 2:20: „Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.”
Pāvils arī sacīja: „Es mirstu ik dienas.” (1. Korintiešiem 15:31) Saprotams, ka Pāvils nemira ik dienas burtiskā nozīmē; viņš norādīja uz patieso kristieša piedzīvojumu, miršanu ik dienas savam „es”. Viņš mūs mudināja: „Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” (Romiešiem 6:11)
Izvēle pakļaut savu „es” nāvei un padoties Dieva gribai Rakstos ir bagātīgi ilustrēta. Iespējams, vislabāk to izsaka 2. Korintiešiem 4:11: „Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā.” Tā ir patiesa kristietība. Ļaujiet man paskaidrot.
„Man tas nepatīk, Kungs!”
Reiz kādā aukstā ziemas rītā pamodos sev ierastajā laikā un pavadīju divas stundas, lasot Bībeli un lūdzot. Es meklēju Dievu šajā rītā, apzinoties savu vājumu un saprotot, ka vakardienas piedzīvojumi mani neglābs no šodienas pārbaudījumiem. Ik rītu pirms brokastīm mēs visa ģimene sanākam kopā pielūgt Dievu un lūgt Viņa vadību un apsardzību dienas gaitā. Tas mūsu ģimenei ir īpašs laiks, kas mūs vieno stingrām mīlestības saitēm, kuras neatslābst visas dienas laikā.
Pēc ģimenes lūgšanu laika raudzījos ārā pa logu uz sešpadsmit collu biezo tikko uzsnigušo sniega kārtu. Sieva gatavoja vafeles, un uz plīts varēja redzēt burbuļojam melleņu mērci. Man ļoti garšo vafeles, it īpaši ar melleņu mērci! Kamēr tika gatavots viens no maniem iecienītākajiem brokastu ēdieniem, izlēmu iziet uz dažām minūtēm ārā, lai iztīrītu iebraucamo ceļu.
Kalnu ielejā, kur dzīvojam, katru ziemu uzsnieg ļoti daudz sniega, un ir vairāki veidi, kā ar to tikt galā. Varu izmantot sniega lāpstu, kas ir visgrūtākais veids. Varu izmantot mūsu lielo sniega pūtēju, un tas jau ir vienkāršāk. Tomēr drīz vien pēc tam, kad bijām pārcēlušies uz dzīvi šeit, nolēmu, ka mana automašīna Toyota Land Cruiser jāaprīko ar kārtīgu šķūri.
Tā kā mūsu ienākumi bija ļoti niecīgi, skaidrs, ka firmas Western šķūri ar hidraulisko pacēlāju mēs nevarējām atļauties. Tomēr, izmantojot mazliet atjautības un iztērējot ap sešdesmit dolāriem, no bieziem dēļiem izgatavoju V veida sniega šķūri, ko apdarināju ar skārdu. Piestiprināju to pie automašīnas priekšējā bufera tā, ka šķūre brīvi peldēja pa ceļa virsmu, tīrot sniegu un ietaupot man milzum daudz laika.
Biju visnotaļ apmierināts ar savu pašdarināto šķūri, un, kaut arī tā neizskatījās glīti, tomēr tā man aiztaupīja pūles. Braucot lejup pa iebraucamo ceļu un sniegam jūkot uz abām pusēm, baudīju Ziemassvētku atklātnes cienīgu ainavu un brīnišķīgo dienu kopā ar Kungu.
Mans iebraucamais ceļš ir trešdaļu jūdzes garš, un, tuvojoties tā beigām, ievēroju, ka pa lielceļu ir aizbraucis milzīgais apgabala sniega tīrītājs, atstājot mana ceļgala priekšā pamatīgu sniega valni. Sajutu kluso Dieva balsi, kas mani brīdināja nemēģināt izsisties cauri šim valnim, bet es to noraidīju. Galu galā, iepriekš biju pārvarējis ne tādas vien kupenas. Šķūre palēcās augšup, pārskrēja pāri valnim un nokrita uz ceļa virsmas tā otrā pusē. Brīdī, kad šķūre krita lejā, automašīnas priekšējie riteņi brauca augšup uz sniega vaļņa. Kad mašīnas priekšgals sāka svērties lejup, tas stingri uzgūlās šķūres augšdaļai un atspiedās pret to tā, ka priekšējie riteņi palika karājamies gaisā.
Mans pilnpiedziņas braucamrīks bija uz sēkļa. Turklāt tā, ka automašīnas priekšdaļa daļēji bloķēja ceļu. Sāku satraukties, jo šajā vietā lielceļš met garu, nepārredzamu līkumu, un braucējs, kurš tuvojās pa ceļu, varēja man uzbraukt virsū, pamanot manu automašīnu pēdējā brīdī un nepaspējot nobremzēt. Šīm bažām pieaugot, Dievs uzrunāja manu sirdi. „Džim, nodod to man,” sacīja mazā, klusā balss.