Tieši tā – čūska. Nekad nepienāk laiks, kad kristietis var sacīt, ka „nu viss ir beidzies”. Velnam patīk mums iespert tieši tad, kad viņš zina, ka mēs esam noguruši un sākam atslābināties. Vārdi „paldies Dievam, ka nu tas ir beidzies” tikko bija izskanējuši no manām lūpām, kad nokrita šķūres apakšējā daļa, apturot mani, kad gandrīz jau varēja saskatīt mājas. „Kungs,” es elsu, „tas nav taisnīgi! Esmu ļoti noguris. Es jau gandrīz varu saost vafeles, un nu atkal jauna problēma.”
„Tev taisnība, Džim. Šī rīta pārbaudījumi nav taisnīgi, un taisnīgi nav arī tas, ka man vajadzēja atstāt Debesis, lai mirtu par taviem grēkiem. Džim, šai situācijai nav nekādas saistības ar taisnīgumu.
Tev ir izvēle! Varbūt tas nav taisnīgi, bet tu joprojām vari to nodot man un gūt uzvaru.”
„Ļoti labi, Kungs,” es sacīju, „Tu vari to dabūt.” Es devos uz garāžu, lai paņemtu āmuru un dažas naglas. Endrjū ķērās pie sniega pūtēja, lai notīrītu garāžas priekšu, un Metjū iegāja istabā palīdzēt mātei. Es turpināju cīnīties ar šķūri. Tās apakšā biju piestiprinājis dubultdibenu – gan smagumam, gan arī tādēļ, lai šķūres iekšpusē neuzkrātos sniegs. Tagad es to centos pienaglot atpakaļ vietā.
Kad darbs bija paveikts un beidzot tuvojos garāžai, redzēju Endrjū stumjam ap stūri mūsu sniega pūtēju. Sniega pūtējs nav jāstumj! Tas taču ir pašgājējs. Tas varēja nozīmēt tikai vienu – sniega pūtējs ir sabojājies!
Nē! Es vienkārši nevarēju panest vēl vienu problēmu. Jutos pārguris un nespēcīgs, cukura līmenis manās asinīs bija pavisam zems. Kad svārstīdamies gāju uz Endrjū pusi, dzirdēju savā sirdī Dieva balsi, kas aicināja nodot visu Viņam. Es tā vietā izvēlējos doties uz priekšu. Es devu vaļu aizkaitinājumam. Es skarbā un dusmīgā tonī impulsīvi izsaucos: „Kurš to izdarīja?”
Endrjū apstājās kā iemiets un neko neteica. Metjū un Sallija bija iznākuši uz sliekšņa aicināt mūs brokastīs, un te nu es biju. Ikviens bija dzirdējis un redzējis notikušo. Notupos pie sniega pūtēja, lai noskaidrotu, kas par problēmu. Dzirdēju Dievu uzrunājam manu sirdi: „Nāc atpakaļ, Džim. Izlabo, kas labojams!”
Tomēr nebiju drošs, vai to vēlos. Apskatot sniega pūtēju, redzēju, ka bija pazudusi skrūve, kas fiksēja zobratu uz vārpstas. Mēs dzīvojām mežā, un, lai dabūtu jaunu skrūvi, bija jāveic trīs stundu brauciens līdz pilsētai. Aizvēris acis, sacīju: „Kungs, ja tas iespējams, lūdzu, esi žēlīgs un piedod man!”
Tikko atvēru acis, ar vienu acs kaktiņu ievēroju sīku melnumiņu. Piecēlos un piegāju tuvāk, lai redzētu, kas tas ir. Jā, tur bija mana skrūve! Dievs man bija ļāvis saredzēt to vairāk nekā divpadsmit pēdu attālumā un sešpadsmit collu dziļā svaigā sniegā! Cik gan labam Dievam mēs kalpojam! Es ieskrūvēju skrūvi vietā un pats pievienojos savai ģimenei pie galda novēlotajās brokastīs.
Manā sejā bija plats smaids, un pārējie ģimenes locekļi raudzījās manī skeptiski. Es varēju viegli nojaust viņu domas. Kāpēc tu smaidi? Tu tikko padevies, tu tikko atlaidi. Mēs visi redzējām, ka tu to izdarīji!
„Es saprotu,” sacīju, „jūs brīnāties, kāpēc esmu tik priecīgs, bet šodien es turējos pie Jēzus tik pārbaudošos apstākļos kā nekad iepriekš. Es guvu tādas uzvaras kā nekad iepriekš. Jā, es zinu, ka piedzīvoju neveiksmi pie sniega pūtēja, tomēr es negaidīju nevienu stundu vai dienu, vai vairākas dienas, lai atgrieztos pie Kunga. Es tūlīt nožēloju un lūdzu Viņa piedošanu, un tagad es lūdzu jūsējo. Es nepriecājos par piedzīvoto neveiksmi, bet gan par to, ka varu redzēt Kungu darbojamies manā dzīvē, un es zinu, ka Viņš, kas labo darbu manā dzīvē ir iesācis, to arī pabeigs!”
Lai slavēts Dievs, ka mums nav obligāti jābūt pakļautiem ārējo apstākļu kontrolei. Kad mācāmies izvēlēties Kristu kā pirmo, pēdējo un vislabāko visās lietās un pastāvīgi, drīz mūsu izvēles kļūst par ieradumiem, un ieradumi veido mūsu raksturu.