Torīt biju nolēmis pakļaut visas savas izvēles Viņam. Tagad man šis lēmums bija jāatjauno un, kaut arī man nepatika radusies neērtā situācija, izvēlējos uzticēt visas savas domas un jūtas Viņam. Es ātri piebildu: „Kungs, es šeit esmu no tiesas bīstamā situācijā. Zinu, ka pa mūsu ceļu reti kāds brauc, bet, lūdzu, neļauj kādam uztriekties man virsū!”
Man bija tikai viena iespēja – vajadzēja ar domkratu pacelt automašīnas priekšdaļu. Par laimi, mašīnas priekša atradās jau pāri valnim un slējās virs gludi nošķūrētā Nortforkas ceļa, kas bija labs, līdzens un stingrs pamats domkrata atbalstīšanai. Kad būtu pacēlis mašīnu, es varētu atvienot šķūri un aizvākt to no ceļa.
Palīdis zem automašīnas priekšgala, tūliņ sastapos ar jaunām nepatikšanām un jaunu kārdinājumu atlaist Jēzu un ļauties emocijām. Viss mīkstais, baltais sniegs, kas šķūrējot bija saķēries uz šasijas, sakarsušā dzinēja ietekmē kusa un pārvērtās ūdenī. Jutos kā dušā. Lielas lāses pilēja man uz sejas un kakla. Lai viss kļūtu vēl ļaunāk, dažas no tām trāpīja man acīs. Jau tīrs sniega kušanas ūdens būtu pietiekami kairinošs, bet šīs lāses bija sajaukušās ar šasijas netīrumiem.
Man tā vien gribējās sākt žēloties – ak, es nabadziņš, cik man ir grūti.
„Atdod to man,” Dievs aicināja savā klusajā balsī.
„Bet Kungs,” es atbildēju, „man tas nepatīk!”
„Džim, jautājums nav par to, vai tev tas patīk vai nepatīk. Jautājums ir par tavu labprātību nodot Man pat šīs kaitinošās lietas.” Padošanās jeb nodošanās ir Kristus mācību būtība, un man tā joprojām bija jāmācās.
„Labi, Kungs, Tu vari saņemt šos apstākļus,” es teicu. „Tikai neļauj kādam uzbraukt man virsū šeit ceļa vidū!”
Gandrīz tajā pašā brīdī izdzirdēju pa ceļu tuvojamies kādu mašīnu. Ak, nē! Steidzoties ātrāk izrausties no mašīnas apakšas, ietriecos ar galvu dzinēja aizmugurē. Tas bija mazs, jauks belziens, tieši tāds, kāds uz tava pakauša atstāj pamatīgu punu. „Kungs,” es sacīju, „tas vienkārši nav godīgi, un man tas nepatīk!”
„Nodod šīs sajūtas Man, Džim. Nepiekāpies tām. Es esmu ar tevi.”
Man atkal bija jāizvēlas, un atkal Dieva žēlastībā es nodevu visu Viņam un guvu uzvaru pār savām jūtām un domām. Ticība nav tikai ticēšana Dievam, bet tā ir arī visu savu izvēļu nodošana jeb pakļaušana Viņam – ik dienas, ik stundas, mirkli pēc mirkļa.
Mašīna pa to laiku bija apstājusies un no tās izkāpuši divi vīri, mednieki. Viņi pienāca, lai redzētu, kas noticis. Ieraudzījuši manu pašdarināto sniega šķūri un dubļiem notriepto seju, viņi izskatījās visai uzjautrināti. Viņi pat nepadeva labdienu, bet tā vietā izteica izsmējīgas piezīmes. Jau gribēju viņiem aizrādīt, taču Dievs mani atkal uzrunāja un aicināja manu aizkaitinājumu nodot Viņam.
„Kāpēc tu neiegādājies īstu šķūri?” viens no vīriem jautāja. Jutu sevī mostamies dusmas. Mana miesa vēlējās dot pretī, un
atkal Jēzus aicināja to nodot Viņam. Kristus žēlastībā es izdarīju izvēli pakļaut šīs jūtas Viņam. Evaņģēlijs ir visai vienkāršs. Tu tikai saki „jā” Dievam un „nē” sev pašam. Tā ir ticība, kas darbojas.
„Paklau,” es sacīju, „vai jūs, puiši, nevarētu pieāķēt ķēdi pie savas mašīnas un izvilkt šo šķūri man no apakšas? Tad es to ātri varētu pielikt atpakaļ vietā un atbrīvot ceļu.”
Viņi piekrita, un pēc dažām minūtēm viss bija kārtībā. Es pateicos šiem cilvēkiem, un viņi turpināja savu ceļu. Tobrīd no mājām atnāca mans jaunākais dēls, Endrjū. Mana sieva zināja, cik laika parasti vajadzīgs, lai izšķūrētu iebraucamo ceļu, tāpēc tagad, kad kavējos, viņa saprata, ka ir kas atgadījies, un sūtīja Endrjū noskaidrot, kas par lietu.
Redzot, ka ar mani viss kārtībā, viņš jautāja: „Kas notika?” „Tas ir garš stāsts,” atbildēju.
„Nu, ja ar tevi viss kārtībā,” Endrjū sacīja, „es aiziešu līdz kaimiņiem. Viņi ir aizbraukuši, un es apsolīju pabarot Odiju.”
Jutos tā, it kā tikko būtu piedalījies cīņā un guvis uzvaru. Bija tikai deviņi no rīta, un es jau biju piekusis. Senāk man būtu pieticis ar jebkuru no šorīt piedzīvotajām neērtībām, lai atlaistu Jēzu un ļautu savam „es” ņemt lietas savās rokās. Skumji atcerēties, ka vienmēr gadījumos, kad atlaidu Jēzu un padevos savai neapmierinātībai, galu galā es to izgāzu pār savu sievu un ģimeni. Biju sabozies un neapmierināts ar viņiem, it kā viņi būtu vainīgi. To, lūk, grēks paveic mūsu dzīvēs. Tas dara nelaimīgus gan mūs pašus, gan tos, kas ir ap mums.
„Endrjū,” es sacīju, „lec iekšā un aizbrauksim abi kopā. Kamēr tu pabarosi suni, es izšķūrēšu viņu iebraucamo ceļu. Atgriežoties viņi priecāsies, ka nav jārokas cauri kupenām.”
„Labi!” atsaucās Endrjū, un mēs braucām pa ceļu uz kaimiņu māju. Biju izšķūrējis jau lielāko daļu kaimiņu iebraucamā ceļa, kad pēkšņi biju spiests apstāties, jo priekšā sniegā gulēja četri nogāzušies koki.
Esmu iestrēdzis! Uz priekšu braukt neļāva ceļam pārkritušie koki, bet apgriezties vai braukt atpakaļgaitā neļāva manis izgatavotās šķūres konstrukcija. Jutu, ka torīt būtu bijis labāk, ja nemaz nebūtu kāpis ārā no gultas. Atkal man bija jāizvēlas pakļaut savas domas un emocijas Dievam. Kristieša dzīvi mēs varam dzīvot vienīgi tā – pastāvīgi atsakoties no sevis un uzticībā pakļaujoties Kristum.
„Endrjū,” es beidzot sacīju, „ej un pabaro suni, bet es pa rāciju palūgšu mammai, lai viņa atsūta Metjū ar motorzāģi. Sazāģēsim tos kokus un pēc tam brauksim mājās.”
Tā nu viņš devās uz kaimiņu māju, un Sallija apsolīja tūlīt pat atsūtīt Metjū. Es sāku novērtēt situāciju ar mašīnu un pamanīju, ka viena no riepām ir tukša.
„Ak, Kungs! Tas nu gan ir par daudz. Tikai tukšas riepas man vēl pietrūka!” vaimanāju.
„Tev nav jāpadodas, Džim. Tu vari izvēlēties turpināt uzticēt visu Man, ja vien to vēlies.”
„Labi, Kungs. Es nodošu to Tev. Bet es sāku pagurt, Kungs.” Es izņēmu domkratu un sāku mainīt riepu. Tajā brīdī atgriezās
Endrjū.
„Odijs mani nelaiž iekšā pa durvīm!” viņš sauca.
Vēlējos paust savu neapmierinātību, bet atkal sajutu Kunga mudinājumu izturēties pret dēlu laipni. Metjū jau vajadzēja būt klāt, bet no viņa nebija ne miņas. Jau atkal mana miesa grasījās sacelties un domāt ļaunas domas par dēlu.
„Džim,” manā prātā ieskanējās Dieva klusā balss, „atdod šīs domas Man. Līdz šim tu esi turējies. Nepadodies tagad. Es tevi nekad nepametīšu un neatstāšu. Lūdzu, neatstāj Mani, Džim!”
„Labi, Kungs. Es tikai paiešos un paskatīšos, kur viņš kavējas.”
Tikko sāku doties dēlam pretī, kā viņš arī bija klāt, lieliem soļiem brizdams pa dziļo sniegu un uz pleca nesdams motorzāģi. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka viņš, spriežot pēc nosvīdušās pieres un zāģa skaidām apbirušā apģērba, bija smagi strādājis.
„Tēt, es nozāģēju kokus, ko sniegs bija noliecis pār mūsu iebraucamo ceļu un...”
„Labi, labi, dēls. Parunāsim par to vēlāk,” sacīju. Šobrīd drošāk bija nerunāt. Kunga mudinājumi bija skaidri. Turklāt nebija svarīgi, ka mūsu komunikācija pārtrūka; tagad manās rokās bija zāģis, un es jau gandrīz varēju sajust vafeļu garšu.
„Metjū,” es sacīju, „tu sēdies pie stūres, bet es iešu pa priekšu un novākšu no ceļa tos kokus.” Drīz vien pēdējais koks bija sazāģēts un novilkts no iebraucamā ceļa.
Es teicu zēniem: „Klau, puiši, es iešu notīrīt sniegu garāžas priekšā. Metjū, tu kopā ar brāli ej pabarot suni. Odijs tevi labi pazīst, gan viņš tevi ielaidīs.”
Ticis galā ar sniegu pie garāžas, redzēju, ka zēniem joprojām ir problēmas. „Viņš mūs nelaiž iekšā,” Metjū sacīja.
Tobrīd jutu kārdinājumu pukoties un gribēju jau teikt: „Vai tiešām jūs, zēni, paši neko nevarat paveikt?” Par laimi, Kungs nebija mani atstājis. Viņš joprojām bija tepat, runājot uz manu sirdi. Velns mudināja: „Liecies nu mierā un laid vaļā!” Savukārt Dievs čukstēja: „Turies, Džim! Turies pie Manis. Tev nav jāatlaiž Mani un jāsaka vārdi, kas vēlāk būs jānožēlo.” Nevienam no mums nav jāatlaižas. Tas vienmēr ir mūsu izvēles jautājums.
„Klausieties, zēni,” sacīju, „es pieturēšu suni, bet jūs skrieniet iekšā, cik ātri vien varat, un nolieciet viņam barību un ūdeni. Pēc tam mēs brauksim mājās ēst brokastis. Es nudien esmu izsalcis!” Tad klusībā piebildu: „Kungs, neļauj sunim man iekost! Tas nu gan būtu par daudz!”
Odijs nav nekāds rotaļu pūdelis. Tas ir Aļaskas aļņu suns, un viņa augums un spēks atbilst vārdam, kas dots viņa sugai. Es cieši satvēru suni ar elkoni un piespiedu sev klāt. Viņš, protams, ņurdēja un centās atbrīvoties no mana tvēriena. Mani zēni nekad nebija kustējušies tik ātri. Pavisam drīz viņi jau bija ārā no mājas, nolikuši sunim barību un ūdeni. Tiklīdz Odiju atlaidu, viņš metās pie savas bļodas un sāka kāri ēst. Es aizcirtu durvis un noguris iekritu šofera sēdeklī.
„Tev izdevās lieliski, tēt,” zēni mani uzslavēja. Neviens mūs nepazīst un nezina mūsu cīņas tik labi kā mūsu ģimenes. Mani dēli zināja, ka viņu tēvam parasti būtu bijis grūti tikt galā pat ar nelielu daļu no tām problēmām, ko piedzīvojām torīt.
„Jā, paldies Dievam,” atbildēju. „Bet tagad gan esmu noguris. Jūtos tā, it kā šorīt būtu izcīnījis Pirmo pasaules karu, Otro pasaules karu un vēl Vjetnamas karu. Tiešām paldies Dievam, ka nu tas ir beidzies.”
Amosa 5:19 stāsta par cilvēku, kuram bija daudz nepatikšanu. Viņš bēga no lauvas, un tad viņš uzskrēja lācim. Beidzot viņš iegāja namā un atspiedās ar roku pret sienu, un tad viņam iedzēla čūska. Tāds man bija šis rīts. Es biju bēdzis no lauvas un izvairījies no lāča, un uzminiet, kas mani gaidīja mājās?