Tas bija tikko precēts jauns pāris. Viņi sēdēja Soltleiksitijas lidostas uzgaidāmajā zālē, gaidīdami savu reisu. Viņu acis bija pievērstas atvērtai Bībelei, kas atradās jaunā vīrieša klēpī. Šis cilvēks bija nesen ordinēts evaņģelikāļu mācītājs, un no viņa starot staroja dedzība un aizrautība. Jauno pāri nevarēja neievērot, viņi izskatījās iemīlējušies, tomēr visvairāk no pārējiem ceļotājiem viņus atšķīra atvērtā Bībele.
Viņus ievēroja arī Als, dievbijīgs mormoņu uzņēmējs. Viņš sēdēja tiem pretī un gaidīja to pašu reisu. Als vēroja pāri, cik iespējams neuzkrītoši, ikreiz novērsdams acis, kad tie palūkojās viņa virzienā. Als bija ļoti pieklājīgs cilvēks un nekad nebūtu gribējis būt tik rupjš, lai klaji blenztu uz kādu. Kad viņš saprata, ka jaunais pāris tomēr ir jutis viņa interesi, bija jau par vēlu.
Pēkšņi, aizcirzdams Bībeli, jaunais vīrietis piecēlās un apņēmīgi devās pie svešinieka, kura uzmanību viņi tik nepārprotami bija piesaistījuši.
Dažus mēnešus iepriekš Als bija apmeklējis manu ģimeni. Viņš bija veiksmīgs uzņēmējs Montānas rietumos, netālu no mūsu dzīvesvietas. Viņš bija ieradies pie mums kopā ar diviem jauniem mormoņu misionāriem. Domājams, viņu nolūks bija apgaismot mani mormonisma jautājumos, tomēr Dievam bija citi plāni.
Alu ļoti savaldzināja mūsu lauku dzīvesveids un tā mērķi, un mūsu izpratne par evaņģēliju, tāpēc drīz vien mēs kļuvām par draugiem. Abi misionāri jutās neērti un izskatījās samulsuši, tikai pa retam pasakot kādu vārdu, kamēr Als ar savu interesi par mūsu ticību sagrāva viņu apmeklējuma jēgu. Es Alā saskatīju apbrīnojamu cilvēku, neatkarīgu domātāju, kas nebaidās pārbaudīt savus uzskatus un vērtības. Šī reti sastopamā īpašība mani ļoti piesaistīja, un es vēlējos pēc iespējas turpināt mūsu pazīšanos.
Kādu dienu, braucot garām Ala birojam, nolēmu apciemot viņu. Als patiesi priecājās mani redzēt, un pēc apsveicināšanās viņš man pastāstīja savu piedzīvojumu lidostā.
„Atvainojiet, ser,” jaunais mācītājs bija teicis, pienākdams pie Ala. „Es ievēroju, ka jūs skatāties uz mūsu pusi. Vai drīkstu jums uzdot jautājumu?”
„Protams,” Als atbildēja, vienlaikus klusībā sev pārmetot, kāpēc viņam vajadzējis traucēt jauno pāri ar saviem skatieniem.
„Ser, ja mūsu lidmašīna šodien avarētu un mēs visi ietu bojā, vai jūs varat būt pārliecināts par savu mūžīgo pestīšanu?”
„Es domāju, ka jā,” mans draugs atteica.
„Ar to nepietiek,” sacīja dedzīgais jaunais cilvēks. „Jums ir jāzina! Ļaujiet vaicāt vēlreiz. Ja jūs šodien nomirtu, vai jūs būtu pestīts?”
„Es nezinu,” Als godīgi atzinās.
„Klausieties,” sacīja mācītājs. Ar knipi atšķīris savu Bībeli, viņš izlasīja Jāņa 3:16: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”; pēc tam Jāņa 6:47: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība”; un, visbeidzot, Jāņa 11:25: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.”
„Tātad,” viņš triumfējoši sacīja. „Ja jūs šodien nomirtu, vai jūs tiktu glābts?”
„Jā, es tam ticu,” Als atbildēja.
„Tādā gadījumā,” jaunais mācītājs turpināja vēl dedzīgākā balsī, „jūs esat kristietis un jums pieder mūžīga dzīve.”
„Ziniet,” Als teica, „es patiešām apbrīnoju jūsu entuziasmu. Atceros, arī man bija šāda dedzība, kad devos misijās.”
„Misijās!” jaunais cilvēks iesaucās. „Jūs esat devies misijās! Kāpēc, vai esat mormonis?” viņš jautāja ar pretīguma pieskaņu balsī.
„Jā,” Als atteica, pēkšņās pārmaiņas samulsināts.
„Kāpēc jūs neteicāt, ka esat mormonis?”
„Jūs man nejautājāt.”
„Nu, man tiešām žēl,” sacīja mācītājs, „bet mormoņu Debesīs nebūs.” Ar šiem atvadu vārdiem viņš apgriezās un aizgāja.
Pabeidzis savu stāstu, Als pievērsās man un sacīja: „Džim, esmu samulsis. Vai tu nevarētu man ko pastāstīt par šo tēmu?”
„Es mēģināšu,” atbildēju. Bija skaidri redzams, ka ne jau mācītāja aizspriedumainā un rupjā izturēšanās bija tas, par ko Als bija norūpējies vai apvainojies. Viņš bija pietiekami inteliģents, lai ignorētu jaunā cilvēka nepiedienīgo attieksmi. Alu nodarbināja dziļāka problēma – kā zināt, kā patiešām zināt, vai viņš ir glābts vai pazudis.
„Kungs,” es pie sevis lūdzu, „dod man saprašanu, kā palīdzēt šim cilvēkam. Palīdzi man pārvarēt barjeras, ko mēs uzceļam savā starpā savas konfesionālās piederības, doktrināro stereotipu un pārpratumu dēļ.”
„Al, kristīgo dzīvi neveido doktrīnas, ticības apliecības, reformas vai piederība draudzei. To neveido pat uzskati, kam ticam; drīzāk gan kristīgā dzīve ir izvēļu pakete. Kad Dievs apgaismo mūsu izpratni jeb atklāj patiesību, tam vienmēr līdzi nāk izvēle. Mums ir jāizvēlas – pakļauties Dieva gribai vai arī atteikties pakļauties. Kad Dievam pieder visas manas apzinātās izvēles, Viņam piederu es pats.
Piemēram, pieņemsim, ka kristīgās dzīves kopumu veido simts izvēles. Vai atceries noziedznieku pie krusta?” es jautāju.
Als piekrītoši pamāja, un es turpināju. „Nu, šis noziedznieks nezināja visu par kristīgu dzīvi. Viņam varbūt bija zināmas tikai dažas no izvēlēm, kas veido kristīgu dzīvi, teiksim, desmit. Bet šajās viņam zināmajās lietās viņš bija pilnībā nodevies Dievam. Kristus varēja viņam sniegt pilnīgu pārliecību par glābšanu ne jau viņa lielo zināšanu dēļ, bet tāpēc, ka notiesātais noziedznieks izvēlējās nodot Dievam visas savas zināmās jeb apzinātās izvēles. Ja viņam būtu bijusi iespēja dzīvot ilgāk, viņam būtu bijusi arī izdevība virzīties uz priekšu kristīgajā pieredzē, un viņa izvēles būtu padziļinājušās un paplašinājušās, aptverot visu kristīgās dzīves gammu.
Tad vēl tur bija Kajafa, jūdu augstais priesteris, kurš vēlējās Jēzus nāvi. Viņš zināja daudzas Dieva Vārda patiesības. Viņam bija daudz gaismas, un tas viņam deva varbūt septiņdesmit izvēļu. Tomēr pilnībā pakļauties Dievam viņš izvēlējās, teiksim, tikai piecdesmit gadījumos no tām. Viņam bija vairāk izvēļu, un kopumā viņš pakļāvās jeb nodevās Dievam vairāk izvēlēs nekā noziedznieks, tomēr, par spīti viņa lielākajām zināšanām un papildu izvēlēm, viņš pretojās Dievam. Ja pie krusta noziedznieka vietā būtu bijis Kajafa, Jēzus viņam nebūtu varējis sniegt pārliecību par glābšanu. Kāpēc? Viņš nebija nodevis visas savas apzinātās izvēles, tas ir, nebija pakļāvis savu gribu Dievam. Bet noziedznieks bija.”
„Al,” es sacīju, „vai tu tici, ka Jēzus nāca uz zemi un kā tavs aizstājējs samaksāja tavu grēku maksu?”
„Jā, es ticu.”
„Vai tu mīli Kungu ar visu savu sirdi, prātu un dvēseli?” „Jā.”
„Tātad,” es turpināju, „tu esi pieņēmis Jēzu kā savu Aizstājēju. Tas ir labi, bet tas vēl nav viss. Jēzum ir jābūt arī tavas dzīves Kungam. Vai šajā brīdī tu esi pakļāvies Dievam visās savās apzinātajās izvēlēs? Vai tu esi mierā ar Dievu?”
„Nē, neesmu,” Als klusi atbildēja.
„Tādā gadījumā tu neesi pieņēmis Kristu kā savu Kungu. Un, ja tu neesi pieņēmis Viņu kā Kungu, tad ar vēlēšanos, lai Viņš ir tavs Glābējs, vien nepietiek, lai iegūtu mieru ar Dievu tagadējā dzīvē vai glābšanu nākamajā. Jo šīs divas lietas nav šķiramas!
Al, mēs visi esam tikai procesā. Dažreiz mēs atsaucamies Dieva aicinājumam pakļaut savas sirdis Viņam, un tad Dievs mūs var vest tālāk, bet dažreiz mēs pretojamies. Mēs visi esam tikai cilvēki, kuri klūp un krīt, bet daži no mums ceļas un turpina iet tālāk ar Kristu, kā to darīja Pēteris, kamēr citi nocietinās savā nepakļāvībā kā Jūda.
Zini, Al, ja cilvēks spītīgi pretojas kaut tikai vienā jomā, šī pretošanās galu galā novedīs pie tā, ka viņš pievienosies paša sātana sāktajam lielajam dumpim pret Dievu. Nav svarīgi, cik ļoti mēs ilgojamies, lai Jēzus būtu mūsu Glābējs, nav nozīmes, cik ļoti mēs jūtam, ka mūsu sirdis mīlestībā tiecas pēc Viņa, apzināta pretošanās Viņa gribas vadībai mūs iznīcinās gluži tāpat kā Luciferu.
Galvenais nav tas, ka mēs esam pilnīgi perfekti, bet gan tas, ka mēs esam pilnīgi pakļāvušies Dievam visā, ko mēs apzināmies, Viņš mūs aicina darīt. Tas nav viens atsevišķs darbs, grēks vai noziegums, kas apdraud glābšanu, kaut arī ikviens grēks ir grēks, kas prasa izsūdzēšanu un piedošanu. Tie tomēr nav kritēriji, kas norādītu uz paliekošu izvēli pretoties Dievam. Tā ir prāta un sirds attieksme, stūrgalvīga un pastāvīga nevēlēšanās padoties Dievam, kas cilvēku dara nederīgu Viņa valstībai.”
„Es saprotu, Džim. Agrāk man tas nebija skaidrs,” Als teica, acīmredzami nopūloties ar jaunās izpratnes pieņemšanu. „Paldies tev.”