Tad tas notika! Stress, kuram biju pakļauts mēnešiem ilgi, prasīja savu. Līdzīgi kā iepriekš Sallija, arī es smagi saslimu ar pneimoniju. Veselu mēnesi biju tik nespēcīgs, ka tik tikko spēju uzslieties kājās. Tūliņ pēc tam Sallija salauza kāju trīs vietās, un tas mums atkal prasīja papildu izdevumus ārstēšanai.
Mēs sūknējām savai mājai ūdeni no strauta, bet ūdens kļuva ledaini auksts un galu galā strauts aizsala līdz dibenam. Mums bija divi mazi bērni, bet vienīgais ūdens bija tas, ko ieguvām, kausējot sniegu. Bez ūdens nevarējām izmantot arī mājā esošo tualeti, un, tā kā kanalizācijas sistēmā vairs nenonāca siltais ūdens un atkritumi, kas sadaloties izdalītu siltumu, mūsu kanalizācijas sistēma arī aizsala. Tā nu mēs nevarējām novadīt izlietnē pat to niecīgo ūdens daudzumu, ko ieguvām no sniega.
Mūsu mašīna salūza. Sallija otro reizi salauza pēdu un pēc tam, darbojoties ar kaimiņu patapināto veļas rulli, arī rokas pirkstu. Mēs uzpildījām piecsimt galonu propāna balonu, ko izmantojām strāvas ģeneratora darbināšanai, bet jau pēc nedēļas bojāta vārsta dēļ visa mūsu degviela burtiski izkūpēja gaisā.
Mēs zaudējām visu savu propānu laikā, kad vismazāk varējām to atļauties.
Kāpēc tā notika? Vai Dievs joprojām bija ar mums? Mēs bijām devušies kalnos meklēt Dieva tuvumu un no paša sākuma piedzīvojām vienas vienīgas problēmas un nepatikšanas. Kā to būtu darījis ikviens saprātīgs cilvēks, arī mēs prātojām, kas varētu būt šo problēmu cēlonis.
Sapratām, ka Dievs dažkārt pieļauj grūtības, kas nāktu par labu mūsu rakstura izaugsmei, un dažkārt Viņš atļauj sātanam mūs pārbaudīt līdzīgi, kā tas bija Bībelē minētajā gadījumā ar Ījabu. Vēl mēs sapratām, ka cilvēki ar savu neapdomīgo rīcību problēmas sev sagādā arī paši. Mēs lūdzot pārdomājām savu dzīvi un atzinām, ka Dievs mūs ir vadījis un mēs esam sekojuši Viņa vadībai, cik labi vien pratuši. Mēs neesam bijuši nepakļāvīgi un neesam centušies iet paši savus ceļus.
Pamazām mums atausa saprašana, ka sātans vēlas laupīt mūsu drosmi un piespiest mūs atgriezties atpakaļ civilizācijā, kur nekad neaizsalst ūdens, kur ir tuvu medicīniskā palīdzība un papilnam ērtību. Visās mūsu grūtībās un nepatikšanās mēs ieraudzījām kādu svarīgu vēsti. Ja reiz sātanam tik ļoti nepatīk mūsu pārcelšanās uz dzīvi šeit, tas nozīmē, ka esam uz pareizā ceļa.
Mēs visi kopā kā ģimene apzinājāmies, ka sātans mūs centīsies iznīcināt, bet, ja paliksim uzticīgi, Dievs mūs uzturēs un pasargās. Pamazām pagāja mūsu pirmā ziema. Visbeidzot, iestājās pavasaris un atjaunojās mūsu ūdensapgāde. Ziemā savu veļu bijām veduši mazgāt uz pilsētu, tāpēc tagad Sallija atkal naski ķērās pie drēbju mazgāšanas mājās. Mēs nezinājām, ka kanalizācija joprojām ir aizsalusi, tāpēc ūdens no veļas mazgājamās mašīnas pludoja visapkārt. Grūtības bija kļuvušas par mūsu ikdienu, un tagad Sallija ar zēniem smiedamies steidzās glābt no samirkšanas graudu maisus un citas vērtības, kas atradās tuvumā.
Tas gan prasīja laiku, bet pamazām mēs apguvām gudrības, kas nepieciešamas, lai izdzīvotu tālu no civilizācijas ērtībām. Mēs iemācījāmies pasargāt no aizsalšanas ūdensapgādes caurules un sagādāt ziemai pietiekami daudz kurināmā.