Maija sākumā man piezvanīja kāds nekustamā īpašuma aģents: „Pirms dažām nedēļām redzēju, ka jūs vēlaties pārdot māju. Man ir klients, kurš varētu būt ieinteresēts jūsu īpašumā. Vai varu viņu pie jums aizvest?”
„Jā, protams,” es atbildēju. Viņš tiešām atveda ļoti ieinteresētu klientu, kurš pavadīja ilgu laiku, apskatot mūsu īpašumu un aprīkojumu, ko lietojām tā uzturēšanai. Šis cilvēks uzrakstīja piedāvājumu, kas par sešiem tūkstošiem dolāru pārsniedza mūsu nodomāto cenu. Kad viņš apjautājās, cik daudz naudas esam izdevuši aprīkojuma iegādei, domāju, ka viņš vienkārši interesējas, cik naudas vēl vajadzēs, lai iegādātos tādu uzturēšanas tehniku, kāda bija mums, tomēr viņš vēlējās atpirkt no mums visu par pilnu cenu, neraugoties uz to, ka mūsu inventārs bija lietots.
Viņa domu gājiens bija vienkāršs. Mana tehnika bija gandrīz jauna, turklāt tā jau atradās uz vietas, kamēr sagādāt jaunu prasītu papildu pūles un izdevumus. Neraugoties uz viņa praktisko aprēķinu, mēs to izjutām kā lielu pretimnākšanu, un tas pacilāja mūsu garastāvokli pēc ilgajiem un nesekmīgajiem pārdošanas mēģinājumiem. Cerība uzliesmoja no jauna. No jauna mūsu plāni sāka īstenoties.
Nākamais solis bija nevajadzīgo mantu izpārdošana, lai samazinātu mūsu iedzīves apjomu, – un mums patiešām bija daudz lieka! Sallija palika vadīt izpārdošanu, bet es devos uz Montānu kārtot jaunā īpašuma pirkšanu.
Ieradies Polbridžas universālveikalā, kur atradās vienīgais publiskais telefons jūdzēm plašā apkārtnē, piezvanīju nekustamā īpašuma aģentam un uzzināju, ka mūsu nolūkotais zemes gabals joprojām ir pieejams. „Es aizbraukšu to vēlreiz apskatīt un pēc tam jums uzrakstīšu savu piedāvājumu,” sacīju.
Vēlreiz rūpīgi apskatījis īpašumu un pārliecinājies, ka tas tiešām ir piemērots mūsu vajadzībām, pulksten 14.30 atgriezos universālveikalā pie telefona.
„Man ļoti žēl,” aģents sacīja, „bet īpašums ir pārdots šopēcpusdien pulksten 13.30.”
Tā nevarēja būt patiesība! Šokēts un nespēdams vien noticēt, zvanīju Sallijai, lai izstāstītu jaunumus. Pēc tam, pavisam sašļucis, sameklēju klusu vietu piekalnē un lūdzu par izveidojušos situāciju. „Džim, sēdies mašīnā un dodies augšup pa ieleju,” Kungs teica. Tā kā citu ideju man nebija, sāku braukt uz ziemeļiem, Kanādas robežas virzienā, juzdamies patiešām nožēlojami.
Ielejas augšējā galā attapos, ka, pats nesaprazdams, kāpēc, esmu iegriezies kādas mājas iebraucamajā ceļā. Pagalmā bija redzams pavecāks vīrs, acīmredzot pensionārs, pļaujot kaut ko, kas varētu būt zāle, ja tur vispār augtu zāle. Patiesībā tur auga vienīgi nezāles, un tās viņš arī pļāva. Apjautāšos viņam par īpašumiem, nodomāju. Tā nu piegāju pie viņa un pasveicinājis, sāku skaidrot, ko meklēju. Gari nedomādams, viņš atbildēja: „Labi, es jums pārdošu savu māju un zemi.”
„Vai tā ir pārdošanā?” jautāju.
„Tagad ir,” viņš atteica.
Viņš mani izvadāja pa īpašumu un parādīja nelielu, 960 kvadrātpēdu lielu baļķu namiņu. Pamazām man atausa saprašana: Dievs mums jau bija izraudzījis citu vietu. Mēs nopirkām šo nelielo baļķu māju ar pieciem akriem zemes, kas robežojās ar valsts mežu un no kuras pavērās skats uz Gleišera nacionālo parku. Tikai vēlāk sapratām, ka Kungs mums bija aiztaupījis mājas būvi. Viņš mūs veda kalnos, lai mēs būvētu un celtu savus raksturus, nevis māju. To pašu pieredzi mēs būtu varējuši gūt arī Viskonsinā, ja vien mēs nebūtu parādos, kas mani spieda strādāt garas stundas un neļāva iegūt reālu kontroli pār savu laiku. Turklāt ģimenes un draugu ietekme dažas no mums veicamajām izmaiņām būtu darījusi daudz grūtāku. Kad atgriezos Viskonsinā, atsevišķās detaļas sāka savienoties kopējā ainā. Sallija bija krietni pastrādājusi. Mūsu nevajadzīgo mantu izpārdošanā viņa bija ieņēmusi vairāk nekā desmit tūkstoš dolāru. Mans uzņēmums bija pārdots, tomēr pircējs nevarēja uzreiz atrast cilvēku, kurš uzņēmumā darītu darbu, ko līdz šim darīju es. Tāpēc līgums paredzēja, ka vismaz līdz oktobrim turpināšu kaut nepilnu laiku pārraudzīt aģentūras darbu, līdz jaunais aģents varēs stāties manā vietā.
Augusta sākumā atstājām vecās mājas un devāmies uz savu jauno mītni Montānā. Man tikpat kā nebija laika sākt iekārtoties, jo bija jāatgriežas pieskatīt darbu apdrošināšanas sabiedrībā. Tā nu es atstāju Salliju un zēnus iekārtot vismazāko māju, kāda mums jebkad bijusi. Viņai tas nudien nenācās viegli – ne tikai tāpēc, ka Sallijai bija jābūt gan mātes, gan tēva lomā, bet arī tāpēc, ka mēs abi bijām lielpilsētas bērni. Mēs gan bijām dzīvojuši laukos, tomēr šeit mūsu dzīve bija pavisam citāda, nekā cilvēki mēdz dzīvot piepilsētas apstākļos. Te nu viņa bija, viena pati pirmatnējā dabā.
Es aģentūrā strādāju kā suns, lai uz pāris nedēļām varētu atkal atgriezties Montānā. Arī tur es izmisīgi rāvos , jo bija ne tikai jāiekārto māja, bet arī jāsagādā kurināmais un citas vajadzīgās lietas, lai pārlaistu ziemu. Tā es mētājos šurpu turpu, vienu nedēļu Viskonsinā, bet nākamās divas Montānā, ikreiz pavadot ceļā trīsdesmit stundu uz vienu pusi, un tā gandrīz līdz pilnīgam spēku izsīkumam.
Visbeidzot, jaunais aģents varēja ķerties pie darba. Es veicu pēdējo braucienu mājup uz Montānu, taču ierodoties atklāju, ka mājās neviena nav. Tas bija aizdomīgi, tāpēc devos pie tuvākajiem kaimiņiem, ar kuriem jau bijām paspējuši iepazīties, lai apjautātos, vai viņi ko nezina par manu ģimeni. Viņi tiešām zināja! Viņi pieskatīja mūsu dēlus, kamēr Sallija, acīmredzot stresa un pārpūles novājināta, bija saslimusi ar pneimoniju un atradās pilsētā slimnīcā. Līdz viņa pilnībā atlaba, pagāja trīs mēneši.
Visbeidzot, mēs visa ģimene bijām kopā savā meža mājā. Kad bijām samaksājuši par īpašumu un nokārtojuši visus parādus, mums vēl atlika astoņpadsmit tūkstoši dolāru. Mēs tos sadalījām trīs daļās un nolēmām, ka mēģināsim dzīvot ar sešiem tūkstošiem dolāru gadā. Tas varbūt nebūtu bijis iespējams piepilsētā, kuru tikko bijām atstājuši, bet šeit, dabas vientulībā, mums šķita, ka varēsim iztikt ar piecsimt dolāriem mēnesī.
Māja bija nomaksāta, un nodokļa likme šeit nebija lielāka par piecsimt dolāriem gadā. Ūdeni mēs pumpējām no strauta, un nepieciešamo siltumu mums deva malka, kura tikai bija pašam jāsagatavo. Papildu izdevumus prasīja vienīgi ar propānu darbināms ģenerators, kas ražoja mums elektrību. To lietojām taupīgi, vienīgi lai izmazgātu veļu un uzlādētu akumulatorus. Mūsu saimniecības izdevumi parasti nepārsniedza četrdesmit dolāru mēnesī.
Mēs dzīvojām vienkārši, bez tādām lietām kā papīra dvieļi vai salvetes un pat bez lietām, kas daudziem šķiet pilnībā nepieciešamas, piemēram, mājas un veselības apdrošināšana. Tādu greznību mēs vienkārši nevarējām atļauties. Mēs ēdām vienkāršu ēdienu un mežā cirtām mietus un kārtis, lai uzbūvētu siltumnīcu un paši izaudzētu vairāk pārtikas.