Lidodami mājup, lidmašīnā nolēmām, ka mēģināsim dzīvot tā, kā jutām Dievu mūs aicinām dzīvot. Kad Dievs radīja cilvēkus, Viņš tos ievietoja dārzā, ko bija tiem sagatavojis. Mēs nevarējām apmesties uz dzīvi Ēdenes dārzā, bet mēs jutām, jo vairāk tuvosimies Dieva sākotnējam plānam, jo labāk tas būs mūsu garīgajai, mentālajai un fiziskajai veselībai. Mēs izlēmām sekot Dieva aicinājumam mūsu sirdīs. Līdzīgi Ābrāmam tālajā senatnē, jutāmies kā svētceļnieki, kas seko savam Dievam uz apsolīto zemi.
Bijām apņēmības pilni pārvērst savus plānus rīcībā. Mēs izlikām pārdošanā gan mūsu māju, gan uzņēmumu. Tad izklājām uz galda Amerikas Savienoto Valstu karti un sākām plānot, kurp mēs vēlētos doties. Dažus reģionus mēs atmetām tūliņ, jo nevienam no mums nepatika dienvidu mitrais, karstais klimats. Arī pret dažiem citiem apvidiem mums bija iebildumi. Drīz vien mūsu meklējumi sašaurinājās līdz trim ģeogrāfiskajiem reģioniem: Mičiganas Augšējo pussalu, ziemeļu Menu un Klusā okeāna ziemeļrietumu piekrasti. Dažus gadus iepriekš bijām apmeklējuši Gleišera nacionālo parku un jutām šī apvidus īpašo pievilcību.
Septembrī mēs vēlreiz apmeklējām Montānu un pārlūkojām parkam piegulošo teritoriju. Mēs nevēlējāmies apmesties uz dzīvi vietā, kuras apkārtne varētu tikt apbūvēta, spiežot mūs atkal pārcelties. Visbeidzot, parka rietumu malā mēs atradām brīnumskaistu ieleju. Austrumos tai piekļāvās Gleišera nacionālais parks, bet rietumu pusē – Vaitfišas kalnu grēda.
Uzzinājām, ka 98 % zemes šeit pieder federālajai valdībai. Tas nozīmēja, ka pat gadījumā, ja ikviens privātais zemes īpašnieks apbūvēs vai kā citādi attīstīs sev piederošo teritoriju, ieleja nekad nebūs pārattīstīta. Palūkojušies viens uz otru, abi pacēlām īkšķus. Mēs bijām atraduši savu ieleju. Mēs devāmies uz Montānu!
Ieleja stiepjas sešdesmit jūdzes no ziemeļiem uz dienvidiem, un tās vidū plūst skaista, strauja upe. Mūsu sešdesmit jūdžu garajā ielejā dzīvo vien apmēram 175 cilvēki. Pārdošanai tobrīd tika piedāvāts tikai viens četrdesmit akru zemesgabals. Nekustamo īpašumu aģents mūs informēja, ka šis gabals ir pārdošanā jau piecus gadus! Tās patiesi bija labas ziņas, jo, lai kaut ko varētu nopirkt, mums vispirms bija jāpārdod sava māja. Ja jau īpašums nebija nopirkts piecu gadu laikā, jādomā, tas nekur nepazudīs, kamēr mums izdosies pārdot savu māju.
Šajā ielejā bija visai ierobežotas iespējas nopelnīt iztiku, tomēr mūsu sākotnējos plānos algota darba strādāšana neietilpa. Mēs vēlējāmies pirmos gadus iztikt no kapitāla, ko iegūsim, pārdodot mūsu tagadējo māju. Rūpes par zēnu audzināšanu līdz šim bija gūlušās gandrīz vienīgi uz Sallijas pleciem; un tagad mēs abi jutām, ka viņiem ir nepieciešams vairāk laika pavadīt kopā ar tēvu. Mēs ilgojāmies atbrīvot laiku.
Laiku, ko iepriekš biju izmantojis uzņēmuma vadīšanai, sportošanai vai sporta spēļu vērošanai, tagad grasījos veltīt savai sievai un dēliem. Beidzot mums būs laiks patiesas savienības veidošanai ar Dievu.
Mēs bijām pārliecināti, ka Kungs mūs ir vadījis. Mēs atgriezāmies Viskonsinā pilni apņēmības pārcelties uz Montānu.
Kamēr mūsu dzīvesvietas maiņas plāni kļuva aizvien reālāki, mūsu draugi un ģimenes tos nekādi nevarēja pieņemt. Jau pati ideja viņiem šķita fanātiska un muļķīga.
Tomēr mēs bijām apņēmušies norobežoties no ikvienas ietekmes, kas mūs kavētu pilnībā nodot sevi Dievam. Saviem bērniem mēs vēlējāmies nodrošināt vislabāko iespējamo dzīves vidi un sargāt viņus no visa pārējā.
Visvairāk mūsu plāniem pretojās mūsu draudzes locekļi. „Jūsu standarts ir pārāk augsts!” viņi sacīja. „Tas nemaz nav iespējams!” Vārda tiešā nozīmē pasaule mūsu nodomu vērtēja daudz atzinīgāk, nekā mūsu ticības biedri kristieši.
Mēs nebijām nekādi izdzīvotāji. Mēs tikai vēlējāmies atslēgties no visiem traucēkļiem, kas mums kavēja veidot attiecības ar Dievu, pēc kurām alkām. Mēs grasījāmies atteikties no labām lietām un pat no vēl labākām lietām, lai iegūtu to, kas ir vislabākais!
Plānojot iegādāties tukšu zemes gabalu, mums bija jārēķinās ar vairākām lietām. Galvenais, lai paspētu uzcelt dzīvošanai derīgu ēku, pirms kalnos iestājas ziema, vecā māja mums bija jāpārdod ne vēlāk kā martā. Jebkura aizkavēšanās, pat izmantojot profesionālu celtnieku darbu, nozīmētu skriešanos ar laiku. Tomēr marts atnāca un pagāja bez pārmaiņām. Mūsu māju, lai kā mēs to reklamējām, neviens nevēlējās pirkt. Nesapratu, kas notiek. Zināju, ka Dievs mūs ir aicinājis, un jutu, ka Viņš ir vadījis mūsu plānus, bet tagad nudien biju samulsis. Draugi un radi sāka par mums zoboties un mēģināja mūs pārliecināt, ka esam kļūdījušies. Galu galā pienāca pēdējais pieļaujamais termiņš, taču mūsu māja tā arī nebija pārdota.
„Kungs,” es sacīju, „vai esmu nepareizi sapratis to, ko Tu vēlējies teikt?” Visbeidzot, juzdamies apjucis un zaudējis dūšu, izņēmu mūsu māju no nekustamo īpašumu tirgus piedāvājuma.