Es netiku audzināts apzināties savu vajadzību pēc Dieva, kaut arī mani vecāki sevi uzskatīja par kristiešiem. Kad es sāku meklēt Dievu? Atskatoties uz savu dzīvi, saprotu, ka šis jautājums varētu būt aplams, jo patiesībā es nebiju tas, kurš meklē, bet ļaujiet man sākt no paša sākuma.
Stāsts par manu piedzimšanu ir apmēram šāds:
„Ser,” sacīja noguruša izskata ārsts, uzrunājot vīrieti, kurš izskatījās vēl vairāk noguris un noraizējies nekā mediķis.
„Jā?” Henrijs atsaucās cerību pilnā balsī. Viņa balss šķietami neiederējās noplukušās uzgaidāmās telpas gaisotnē, kurā oda pēc tabakas dūmiem, kā arī bailēm un cerībām, kas aizvien mājo šādās telpās.
„Tas ir zēns!” Ārsta druknajā sejā atplaiksnīja kaut kas līdzīgs smaidam. „Deviņas mārciņas un piecas unces!”
„Kā klājas manai sievai?” jautāja Henrijs, kuru ziņa par dēlu bija manāmi atdzīvinājusi.
„Tās bija grūtas dzemdības.” Daktera sejā bija manāmas raizes. „Jūs varat ieiet pie viņas,” viņš atbildēja, pirms tika uzdots jautājums.
Stāstot par manu dzimšanu, šajā vietā vecāki vienmēr zīmīgi paskatījās viens uz otru, un mums visiem bija skaidrs gan tas, cik situācija bijusi nopietna, gan arī tas, ka šī krīze viņus savstarpēji tuvinājusi.
Toreiz, guļot mātes rokās, man nebija nojausmas par to, ka piedzimstot esmu kļuvis par dalībnieku lielajā cīņā starp Dievu un sātanu. Tikai daudz vēlāk sāku saprast, ka jau tad, kad vēl atrados mātes vēderā, Dievs savā bezgalīgajā gudrībā bija iedarbinājis individuālu plānu, kura mērķis bija modināt manā sirdī ilgas un nepieciešamību pēc Viņa. Dievs zināja, ka es piedzimšu pasaulē, kas ir naidā ar Viņu un pretojas Viņa principiem, Viņa gribai un Viņa ceļiem.
Dievs zināja, ka es piedzimšu ar dabu, kuru sabojājusi cilvēku eksperimentēšana ar grēku. Dievs zināja, ka es dabiski sekošu saviem impulsiem un nosliecēm un ka doma par savas gribas un ceļu pakļaušanu Viņam man būs pilnīgi sveša. Viņš ļoti labi zināja arī to, ka sātans pretosies katram Dieva mēģinājumam mani aizsniegt. Neskatoties uz visu to, Dievs sāka īstenot savu plānu attiecībā uz mani.
Pēc tūkstošiem gadu, ko Viņš bija gaidījis uz Džima Honbergera piedzimšanu, tagad Viņam bija iespēja mēģināt iegūt manu mīlestību. Dievs meklēja mani tāpat, kā Viņš meklē ikvienu no mums. Tā ir brīnišķīgā meklēšana, kas izplūst no Dieva sirds.
Mani vecāki, Bernisa un Henrijs Honbergeri, bija apmierināti ar mani, savu trešo bērnu, un pārveda mani mājās savā vienkāršajā miteklī Epltonā, Viskonsinā, apņēmušies darīt visu iespējamo, lai uzaudzinātu mani par godīgu strādnieku un labu pilsoni. Kā zīdainim man nebija nekāda priekšstata par mīlošu Dievu, bet Dievs mani jau uzrunāja caur maniem vecākiem. Viņu saskarsme ar mani sniedza pirmās mācības par Dieva raksturu.
Maziem bērniem vecāki pārstāv Dievu, un, paklausot vecākiem, viņi mācās paklausīt Dievam. Tādējādi manas dzīves lielā virves vilkšana sākās jau bērnišķīgajos konfliktos ar vecākiem. Kad mana savtīgā griba pieteica savas prasības, vecāki vai nu padevās un izdabāja tai, vai atturēja mani no sava ceļa iešanas. Tolaik neviens no mums pilnībā neizprata notiekošā nozīmi – dažreiz cīņā uzvarēja sātans un dažreiz Dievs –, bet es augu un mācījos.
Ikvienam no mums kopš dzimšanas piemīt ilgas atrast piepildījumu un laimi. Ja vien mūs nevada gudri vecāki un Dieva žēlastība, mēs visbiežāk piepildījumu meklējam lietās. Lietas nav nekas slikts; kad Dievs radīja zemi, Viņš to piepildīja ar prieku nesošām lietām, bet cilvēku nebeidzamais kārdinājums ir vērtēt pašas lietas, nevis šo lietu devēju.
Atcerieties savus Ziemassvētku piedzīvojumus bērnībā. Steidzīgi noplēsis raibo iesaiņojumu, lai ātrāk tiktu pie kārotās rotaļlietas, jūs tik tikko spējāt pateikt paldies tam, kurš šo dāvanu bija devis. Iespējams, pēc mammas atgādinājuma jūs nomurminājāt dažus pateicības vārdus, bet jūsu acis nespēja skatīties ne uz ko citu kā vien uz dārgo ieguvumu. Lieta bija ieņēmusi devēja vietu.
Man tas bija hromēts trīs ātrumu Schwinn firmas divritenis. Ak, cik ļoti man tas patika! Visā apkārtnē nevienam zēnam nebija labāka par to. Vēlāk šī mīlestība izvērtās romānā ar sarkanu Pontiac kabrioletu. Apkārtējā pasaule man soli pa solim mācīja likt vienlīdzības zīmi starp laimi un lietām, kas man pieder.
Lietas nav tikai mantas un īpašumi, bet arī stāvoklis, ieņemamais amats, cilvēki, vara, lepnums un baudas. Daudzi cilvēki tic, ka laimi un piepildījumu sniedz prestiža statusa iegūšana. Savukārt citi uzskata, ka paliekošu prieku viņi varēs baudīt tad, ja apprecēs noteiktu personu vai apmeklēs eksotiskas vietas. Vēl citi sapņo par dzīvi, kas pilna baudām, bet brīva no atbildības, cerot, ka īstā laime būs atrodama tieši tur.
Visas šīs lietas sacenšas par mūsu sirds mīlestību un pieķeršanos, ko vēlas arī Dievs. Dievs visu redz, un Viņš mūs jau meklē, pat pirms mūsos ir dzimušas ilgas rast piepildījumu Viņā: „Pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu.” (Jesajas 65:24)
Slava Dievam, ka Viņš dēsta mūsu sirdīs ilgas pēc patiesa piepildījuma, kuru pasaulīgās metodes nevar sniegt. Mums apkārt ir tik daudz pierādījumu – ārēji panākumus gūstoši cilvēki, kuri ir atraduši bagātību, varu un slavu, visu, par ko pasaule apgalvo, ka tam jānes laime. Tomēr tie ir vieni no nelaimīgākajiem cilvēkiem virs zemes, un nereti viņi paši nožēlojamā kārtā pieliek punktu savai dzīvei.
Velns izmanto visu pasaules mirdzumu un zeltu, mēģinot mūs pievilt. Viņš izmanto krāpšanu, lai pat mūsu vissliktākajām izvēlēm liktu izskatīties labi. Bet Dievs šajā cīņā par mūsu dvēselēm nekad nemelo. Viņš nekad nemaldina. Viņš saka: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atklāsmes 3:20)
Dievs uzrunā mūsu intelektu, mūsu saprātu un mūsu sirdsapziņu. Mūsu atbildei ir jābūt brīvprātīgai. Viņš nevēlas robotus. Dievs mūsu sirdīs ir ielicis ilgas pēc Viņa, bet tas, kā mēs uz šīm ilgām atsauksimies, ir pilnībā mūsu ziņā. Dievs nekad nepiespiež mūsu gribu.
Es nezināju, ka man ir problēma ar vēlēšanos iet pašam savu ceļu. Tas bija viss, ko es jebkad biju pazinis. Tomēr Dievs trīsdesmit gadus mani meklēja un centās iegūt manu uzmanību, līdz es beidzot sajutu vajadzību pēc Viņa. Nākamajās nodaļās šo procesu paskaidrošu pilnīgāk, bet jau tagad vēlos, lai jūs saprastu, ka Dievs nepārtrauc mūs meklēt. Bija jāpaiet vēl desmit gadiem, līdz Dievs ieguva manu pieķeršanos, un pēc tam vēl apmēram sešiem gadiem, līdz mans sirds cietoksnis padevās un piederēja Viņam. Tas nepazemina manu agrāko piedzīvojumu ar Dievu vērtību, bet tas parāda, ka vairumam no mums pārmaiņu process ir pakāpenisks, un manā dzīvē no pirmās atsaukšanās Dievam līdz pilnīgai sevis nodošanai Viņa mīlestībai bija jāpaiet gadiem.
Pakāpeniski tuvojoties tam, lai būtu pilnībā nodevies Dievam, es sapratu, ka mana pagātnes pieredze ir ļoti traucējoša, tā liek man atkal un atkal krist atpakaļ vecajā ieradumā meklēt piepildījumu lietās, nevis piedzīvojumos ar Kristu. Es godīgi domāju, ka intelektuālā piekrišana patiesībām arī ir tas, ko nozīmē būt kristietim, un jo vairāk zināšanu es būšu ieguvis un jo precīzāk mana dzīve saskanēs ar manu ideālistisko priekšstatu par to, kā jādzīvo īstam kristietim, jo labāks kristietis es būšu kļuvis.