Visu kristīgajā dzīvē galu galā nosaka personīgās attiecības ar Kristu, tur arī nožēla beidzot ieņem savu vietu. Pētiet Dieva Vārdu ar lūgšanām! Šis Vārds pārliecina par grēku. Tad mēs vispilnīgāk aptveram Dieva mīlestību un izprotam grēka grēcīgumu. Pestīšanas plāna pazīšana vadīs mani nožēlā krusta pakājē ne tikai kristīgās dzīves sākumā, bet arī turpmāk.
Manam tēvam patika mācīt: „Dēls, ir milzums ļaužu, ieskaitot Bībelē aprakstītos, kas pieļāvuši daudz kļūdu. Bet nekad neaizmirsti: atšķirība starp taisnajiem un netaisnajiem ir tā, ka taisnie zina, kā noskumt.”
Esmu daudz par to domājis. Spilgts patiesas nožēlas piemērs atrodams notikumā ar Dāvidu. Par to varam lasīt lielajā nožēlas pilnajā 51. psalmā, kas arī izskaidro, kā radās viņa skumjas. Ievērojiet, ka viņš nostājās problēmas priekšā tieši, bez attaisnojumiem un aizbildinājumiem. „Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīsti mani no maniem grēkiem!” (4. pants) Dāvids saprata savu vajadzību un atzina, ka ir bezpalīdzīgs kaut ko darīt savas piedošanas un šķīstīšanas labā. Viņš nelūdza tikai par saviem grēkiem vai ļaunajiem darbiem. Viņš lūdza arī par savu atšķirtību no Dieva, par savu grēcīgo stāvokli un ļauno sirdi. Tas bija kas vairāk nekā tiekšanās pēc piedošanas par pārkāpumu; tas bija arī lūgums par sirds un dzīves šķīstību.
Dāvidam nācās izbaudīt smagus pārdzīvojumus, lai saprastu, ka viņš ir spējīgs arī grēkot. Atceros sarunu ar kādu, kas piedzīvoja lielas patīkamas pārmaiņas. Viņš teica: „Lai piedzīvotu pārmaiņu, viena no lielākajām vajadzībām bija saprast, cik es esmu bezcerīgs grēcinieks.”
„Vai tu darīji nelabojami sliktus darbus?”
„Nē, bet man bija jānonāk pie atziņas, ka esmu spējīgs grēkot.”
Dāvida piedzīvojumi to acīmredzami ir pierādījuši. Tāpēc viņš nelūdza tikai par grēku piedošanu; viņš lūdza arī par to, lai tiktu šķīstīts.
51. psalmā ir atrodams vēl viens dievišķo skumju izskaidrojums: „Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis.” Ar to Dāvids saka, ka šis lielais grēks ir bijis pret Dievu. Viņš lūdza: „Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu. [..] Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi.” Viņš nevēlējās tikai pie došanu. Viņš bija pietiekami noskumis, lai atstātu grēku, jo saprata, ka viņa lielākais grēks bija pret Dievu. Tāpēc viņš vēlējās šķīstu sirdi un atjaunotu garu.
Tieši šeit, šajā psalmā, parādās doma, ka kādu cilvēku pārņem dievišķas skumjas. Pasaulīgas skumjas sevī ietver vienīgi nepatiku par to, ka esmu pieķerts likuma pārkāpšanā. Dievišķas skumjas vienmēr ietver sevī kādu cilvēku un salauztu sirdi! Skumt par to, ka esmu salauzis kāda sirdi, nozīmē arī skatīties acīs Jēzum — dzīvai Personai, kuras krūtīs pukst sirds. Lūk, kāpēc ar likumiem un priekšrakstiem, kāpēc ar desmit baušļiem nepietiek. Šiem desmit baušļiem nav jēgas, kamēr tie nav dzīvi kādā personā. Tikai tad var rasties patiesa nožēla.
Tas notika, kad mācījos septītajā klasē. Mans tēvs tolaik vadīja sanāksmes Sagino, Mičiganas štatā. Tur bija kāda maza draudzes skola ar astoņām klasēm, kurā mācījās 13 skolnieku. Mūsu skolotājai bija tikai 18 gadu, un tā bija viņas pirmā skola. Mācību vielu viņa zināja ļoti labi, bet ne to, kā savaldīt šos 13 bērnus. Skolotāja centās darīt visu labāko, taču viņai neveicās, un mācību gada vidū sanāca pedagoģiskā padome, lai izskatītu jautājumu par viņas atlaišanu. Anarhija bija pārāk liela.
Kādu dienu spēļu laukumā zem klases loga daži skolnieki runāja par viņu. Es nācu no ēkas stūra tieši tajā brīdī, kad tie sprieda, ka viņa neesot laba skolotāja un ka viņi cerot uz kādu labāku. Tas tiesa – pat jauniem cilvēkiem nepatīk, ja nav skaidru likumu, kas nosaka visu lietu robežas.
Viņi runāja un runāja, līdz katrs bija izteicis savu nepatiku par skolotāju, un man atlika tikai viņiem pievienoties. Es teicu: „Man arī viņa nepatīk. Man ne...” Tiklīdz es to pateicu, pie atvērtā loga sakustējās kaut kas, ko nevarēju nepamanīt. Es paskatījos uz augšu, un tur bija mana skolotāja. Viņa stāvēja aiz klavierēm un bija pārliecināta, ka mēs viņu neredzam. Bet es viņu redzēju. Nekad neaizmirsīšu viņas izmisuma pilno seju. Viņa neskatījās uz mums. Viņas skatiens bija pievērsts grīdai, un es redzēju, kā rit asaras. Tas mani satrieca, un es pārskrēju mājās. Tonakt nevarēju gulēt. Es biju salauzis kāda sirdi, sirdi, kas man bija darījusi labāko, ko spēja.
Kad nākamajā dienā ierados skolā, es uzrakstīju viņai mazu zīmīti, kurā lūdzu man piedot. Es patiesi biju noskumis. Kāpēc? Vai tāpēc, ka biju pārkāpis skolas noteikumus? Nē. Tāpēc, ka biju licis vilties draugam. Es atcerējos visu, ko viņa bija mums darījusi. Viņa palika pēc stundām, lai palīdzētu skolniekiem. Ziemsvētkos viņa aizgāja uz tirdzniecības centru un katram no mums nopirka vērtīgu dāvanu. Katru dienu pēc pusdienām viņa mums stāstīja interesantus stāstus. Viņa mācīja Vitjēra dzejoli, ko neesmu aizmirsis līdz šai dienai. Tas attēlo nožēlu:
Vēl ceļa malā vecā skola snauž Kā gājējs, piekusis no ceļa;
Un vīnstīgas tās raupjos sānus grauž, Pār palodzēm kā zaļi viļņi veļas.
Rau, vecais skolotāja galds, ko laiks
Nav saudzējis, stāv vientuļš stūrī,
Ar dziļām rētām izvagots tā vaigs,
Tāpat kā soli – pamesti un drūmi.
Uz sienām nemākulīgs ogles raksts,
Un slieksnis nodilis no kājām,
Kas viņam pāri šurpu vilkušās,
Bet skriešus skrējušas uz mājām!
Pirms daudziem gadiem blāzmas stars
Pār mūriem senajiem kad krita,
Un, logu acis vēlreiz aizdegdams,
Ar blāvo ziemas novakaru tikās,
Tas mīkstās zelta cirtās sapinās Un skumjas izgaismoja acīs,
Kad viņas soļi durvīs apstājās...
Kaut kas vēl bija nepasacīts.
Tur grozījās kāds izstīdzējis stāvs –
Mazs zēns, kas viņas sirdī mita;
Kaut slēpās, mulsa viņas tuvumā,
Par visiem labāks, mīļāks viņš tai šķita.
Un viņa bērna sejā lepnums, kauns Ar vīra pašapziņu mijās,
Bet viņas priekšauts, karstos pirkstos glausts, Kā izslāpusi puķe saburzījās.
Tad viņu acu skati sastapās,
Viņš sajuta uz pieres plaukstu vēso
Un dzirdēja, kā nodreb maigā balss,
Kā atzīstoties nedarbos vai grēkā:
„Man žēl, ka atkal priekšā pasteidzos, Es negribēju apbēdināt tevi,”
Zem skropstām brūnās acis paslēpjot, Tā čukstēja: „Jo mīlu tevi!”
Šos bērnišķīgos vaibstus sirmais vīrs
Sirds dziļumos arvien vēl glabā:
Jau četrdesmit gadu smilgas stīdz
Uz viņa naivās mīlestības kapa.
Jau dzīves skarbā skolā gana iets,
Lai saprastu, ka tie, kam veicas labāk, Ar viņu diez vai spētu dalīties
Kā toreiz viņa – mīlestības vārdā.
/ Atdzejojusi Māra Zviedre /
Viņa nožēloja, ka stundā bija atbildējusi labāk nekā viņš. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa to mīlēja. Un pamazām es sāku saprast arī mūsu skolotājas mīlestības misiju. Kad atcerējos visu, ko viņa mūsu dēļ bija darījusi, un redzēju, kā viņas sirds salūst manas nepateicības dēļ, salūza arī mana sirds. Es nenoskumu tāpēc, ka biju pieķerts, pārkāpjot skolas noteikumus, bet tāpēc, ka biju salauzis tā cilvēka sirdi, kas mani mīlēja. Es nopriecājos, ka viņai tika atļauts pabeigt mācību gadu. Man bija prieks censties viņas dēļ. Es biju laimīgs nākamajā dienā, kad dzirdēju, ka viņa vēl joprojām strādā! Kopš tā gada viņu vairs neesmu redzējis, bet ceru vēl kādreiz satikt.
Ja kāds man pagriež muguru, pieviļ mani vai runā par mani zem klases loga, man parasti nav vēlēšanās viņu atkal laipni uzņemt. Bet Jēzus tā tomēr dara. Viņš pieņem zagļus, ielasmeitas un naudas mainītājus, aicinādams pie sevis, lai šie cilvēki saņemtu atvieglojumu un mieru. Kad pa īstam apzināmies tos dārgumus, ko sniedz visas Viņa svētības, pacietība un pārdzīvotās ciešanas, tad salūst mūsu sirdis, izraisot patiesas skumjas un ilgas tikt pārveidotiem. Kurš vēlas iegūt patiesu nožēlu? Kas šādam cilvēkam jādara? Tam jānāk pie Jēzus tādam, kāds viņš ir, turklāt nekavējoties.
Kristus laika ļaudis dzīvoja ar uzskatu, kas turpina pastāvēt vēl šodien. Viņi domāja, ka „.. grēciniekam vispirms jānožēlo savi grēki un tikai tad Dieva mīlestība var to apņemt. Viņu skatījumā nožēla ir darbs, ar ko cilvēki nopelna Debesu labvēlību. Un šī doma bija tā, kas farizejiem pārsteigumā un dusmās lika izsaukties: „Šis cilvēks uzņem grēciniekus!” Pēc viņu uzskatiem, Jēzum vajadzēja laist sev klāt tikai tos, kas bija nožēlojuši grēkus.” („Kristus līdzības”, 189. lpp.)
Ja tā ir taisnība, tad nevienam no mums nav nekādu cerību. Ja Viņš nekad nepieņemtu grēciniekus, tad ne man, ne tev nebūtu nekādu izredžu. Bet Viņš mūs pieņem — gan kristīgās dzīves sākumā, gan arī visā turpmākajā dzīvē. Un labestība, kas atklājas, kad Dievs mūs pieņem, salauž mūsu sirdis, jo cilvēks nespēj mīlēt un pieņemt tos, kas viņu ienīst. Jēzus mira par saviem ienaidniekiem, un Viņš ir apsolījis: „Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37)
Dieva mīlestības pilnā attieksme, kas parādās, pieņemot mūs, izraisa mūsos vēlēšanos mainīt savu dzīvi. Viņš vienmēr pieņem jebkuru, jebkurā laikā, jebkurā vietā, neatkarīgi no nācēja pagātnes. Atcerieties, ka nepiedodamais grēks nenozīmē Dieva atteikšanos no mums, bet gan mūsu atteikšanos no Dieva. Tāpēc šis vārds uzrunā katru nomāktu dvēseli, lai to iedrošinātu „.. pat tad, ja esi nodarījis ļaunu. Nedomā, ka Dievs tev varbūt piedos pārkāpumus un ļaus tuvoties Viņam. Dievs jau ir spēris pirmo soli tev pretī. Kad biji sacēlies pret Kungu, Viņš izgāja tevi meklēt [..]. Satriektu un ievainotu dvēseli, kurai draud bojāeja, Viņš apskauj ar savām mīlestības rokām”. („Kristus līdzības”, 188., 189. lpp.)
Dievs ne vien pieņem agrākos dumpiniekus, bet, „kad tie nožēlo, Viņš sniedz tiem savu dievišķo Garu, apveltī ar visaugstāko uzticību un sūta neuzticīgo nometnē, lai tur tiktu pasludināta Viņa bezgalīgā žēlastība”. („Laikmetu ilgas”, 286. lpp.) Kā jums tas patīk? Tāda ir Dieva labestība!