Vai tev kāds reiz ir licis teikt, ka tev ir žēl, kaut patiesībā tev nemaz nebija žēl? Vai nepieciešamība teikt, ka tev žēl, liek patiesi nožēlot? Nē, tu šajā
gadījumā vari nožēlot vienīgi to, ka tev tas jāsaka. Dažkārt mēs ticam, ka nožēla vai skumjas par grēku
un novēršanās no tā ir process, kam jānorisinās kristīgās dzīves sākumā. Vai novēršanās no grēka ir vajadzīga tikai sākumā vai arī šī pieredze turpinās visā kristieša dzīvē?
Mēģinājums saprast nožēlas būtību var izrādīties ļoti nepateicīgs meklējums. Tu vari kādam pajautāt:
„Kā lai atstāju savus grēkus?” Viņš atbildēs: „Nožēlo.” „Ko tas nozīmē?”
„Tas nozīmē skumt par saviem grēkiem.” „Vai tas ir viss?”
„Tas nozīmē arī novēršanos no grēkiem.”
„Jā, bet kā lai es to izdaru?”
„Tev jānovēršas no grēkiem, nožēlojot tos!” Un šādu satriecošu dialogu iespējams veidot gandrīz ar kuru katru. Esmu to izmēģinājis. Rezultātā secinām: lai nožēlotu, ir jāatstāj grēki, bet, lai atstātu grēkus, ir jānožēlo. Tas gan īpaši nepalīdz grēciniekam, kas cīnās.
Izrādās, ka Bībele runā par diviem nožēlas veidiem.
2. Kor. 7:10: „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” Dievišķas skumjas liek atstāt grēku, bet pasaulīgas skumjas nav ne desmit centu vērtas, jo šajā gadījumā tevi apbēdina tas, ka esi pieķerts.
Ēsavs reiz centīgi, ar asarām acīs meklēja nožēlu, bet, par spīti asarām, īstām skumjām sevī neatrada vietas. Jūda juta tik spēcīgus sirdsapziņas pārmetumus un bailes no tiesas, ka izdarīja pašnāvību, taču viņā nebija patiesas nožēlas. Cilvēka jūtu spēcīga izpausme vēl nenorāda uz nožēlu; tas pat var būt viens no sātana viltojumiem.
Kas tad izraisa patiesu nožēlu? Kāda ir īstā nožēla vai skumjas, kas pārmaina mūsu dzīvi? Domāju, ka mums visiem dzīvē ir bijusi pieredze, kurā tas tapis redzams.
Bija silta pavasara diena Filadelfijā, Pensilvānijas štatā. Es mācījos trešajā klasē. Nosvīduši un apputējuši mēs, zēni, atgriezāmies no starpbrīža un iegājām zēnu tualetē, lai nomazgātos, aizmirsdami, ka kādai no vecākajām klasēm vēl joprojām turpinās stunda. Mēs nepamanījām, kādu troksni bijām sacēluši, kamēr šīs klases skolotāja neiedrāzās šajā telpā, iesaukdamās: „Kas te galu galā notiek? Jūs trokšņojat kā mežoņu bars!”
Man šķita, viņai nu gan nebija ko darīt zēnu tualetē, turklāt man arī nepatika veids, kā viņa mūs uzrunāja, tāpēc es atcirtu: „Pareizi, tie mēs arī esam!”
Nospriedusi, ka tādi vārdi ir pārāk rupji, viņa to pateica manai skolotājai, kas, pienākusi klāt, sacīja: „Lūdzu, aizej un pasaki K. jaunkundzei, ka tu teikto nožēlo.”
Bet es nemaz nenožēloju. Kā var kļūt žēl izdarītā, ja nav žēl? No tā, ka mana skolotāja lika iet un pateikt K. jaunkundzei, ka man ir žēl, man nekļuva žēl! Tāpēc es negāju.
Nākamajā dienā, kad ierados skolā, satiku savu skolotāju. „Vai tu pateici K. jaunkundzei, ka nožēlo?”
Nu es biju sprukās. Vienīgais, ko tādā situācijā pratu izdarīt, bija vēl vairāk pastiprināt savu vainu, tāpēc sacīju: „Jā, es pateicu.”
Bet viņa jau bija to pārbaudījusi: „Es pajautāju K. jaunkundzei, un viņa atbildēja, ka tu nekā neesot teicis.”
Nu es biju nonācis vēl sliktākā situācijā, un vienīgais, ko varēju izdomāt, bija ļoti klusa atbilde: „Es teicu gan..., bet viņa laikam nebūs dzirdējusi!”
Tad skolotāja lika mani mierā un vairāk par šo lietu nekā neteica. Pagāja laiks, un mēs atstājām skolu. Pārpratums tika aizmirsts līdz brīdim, kad sāku lasīt Bībeli. Jo vairāk lasīju, jo vairāk man atmiņā uzausa dažādi gadījumi, ieskaitot arī to reizi, kad meloju savai skolotājai. Vai tev kādreiz tā ir gadījies?
Tā kādu dienu man nācās uzrakstīt viņai vēstuli, lūdzot piedošanu. Bija kāds iemesls, kura dēļ nožēloju, ka toreiz meloju.
Kas ir šis iemesls, kurš liek nožēlot? Toreiz, kad lasīju Bībeli, tas man nebija īsti skaidrs, bet kopš tā laika esmu par to daudz domājis.
Turpinot lasīt Bībeli, es atklāju, ka nožēla vai skumjas par grēku, kuras spēj nodrošināt pārmaiņas, nav nekas tāds, ko mēs paši sevī varētu panākt. Mēs nespējam izraisīt dievišķas skumjas. Lai arī cik stipri mēs censtos, šī spēka mūsos nav! Kur tādā gadījumā lai to saņemam? Dievišķo skumju avots ir norādīts Ap. d. 5:31: „Dievs Viņu (Jēzu) paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai dotu Israēlam nožēlu un grēku piedošanu.” (Angļu tulk., KJV.)
Piedošana ir dāvana! Arī nožēla ir dāvana. Kristus dā vina man spēju noskumt. Nožēla nav mazāka dāvana par piedošanu un taisnošanu, un tā nevar tikt piedzīvota, ja vien dvēselei to nedāvā Kristus.
Interesanti piebilst, ka grāmatā „Ceļš pie Kristus” šī doma ir izvērsta trīs vietās, kur teikts:
„Tieši šajā jautājumā daudzi maldās” vai „tūkstoši ir aizgājuši maldu ceļos”. Pirmajā no tām secināts: „Tieši šajā jautājumā daudzi maldās un tāpēc nesaņem palīdzību, kādu Kristus tiem vēlas dot. Viņi domā, ka nevar iet pie Jēzus, pirms nav nožēlojuši grēkus [..]. Bet vai grēciniekam vispirms jāgaida uz nožēlu, lai viņš varētu nākt pie Jēzus? Vai nožēlai jākļūst par šķērsli starp grēcinieku un Pestītāju?” (21. lpp.) Tūkstošiem cilvēku izpratne par to ir ačgārna. Viņi domā: lai nāktu pie Kristus un Kristus viņus pieņemtu, vispirms vajadzīga nožēla. Taču šī rindkopa saka: lai saņemtu nožēlu, ir jānāk pie Kristus!
Kas tad mums būtu jādara?
„Bībele nemāca, ka grēciniekam būtu jānožēlo grēki, pirms viņš var atsaukties uz Jēzus aicinājumu: „Nāciet pie manis .., Es jūs gribu atvieglināt.” Bez Kristus Gara, kas modina sirdsapziņu, mēs nespējam nožēlot grēkus, tāpat kā bez Kristus nevaram saņemt grēku piedošanu.” (22. lpp.) Jau citētā nodaļa mums māca:
„Ja tu saskati savu grēcīgumu, tad negaidi, kamēr kļūsi labāks. Cik gan daudzi domā, ka viņi nav pietiekami labi, lai nāktu pie Kristus! Vai tu ceri, ka pats spēsi darīt sevi labāku? [..] Palīdzība mums ir vienīgi Dievā [..]. Mēs paši nespējam nenieka. Mums jānāk pie Kristus tieši tādiem, kādi esam.” (26. lpp.) Tātad — kas tev ir jādara, lai nožēlotu? Tev nav jāvilcinās nākt pie Kristus. Šī patiesība ir spēkā gan kristieša dzīves sākumā, gan arī turpmāk. Esmu kristietis jau ilgu laiku, bet tomēr ciešu neveiksmi uzvedības jomā. Kas man ir vajadzīgs? Man vajadzīga nožēla. Kā lai to iegūstu? Vai man jāgaida divas nedēļas, kamēr Dievs nomierināsies pēc manas neveiksmes, un tad jāatgriežas pie Viņa? Nē! Man nekavējoties jānāk pie Kristus, jo Viņš ir vienīgais, kurš man var dot spējas nožēlot tā, ka tas manī radītu pārmaiņas.
Nožēla ir pastāvīga pārveidošanās. Līdz ar katru uz priekšu sperto soli kristieša dzīvē tā kļūst dziļāka. Nožēla ir pastāvīga novēršanās no sevis un pieķeršanās Kristum, un tas mums jādara katru dienu. Tas nav vienas reizes pārdzīvojums. Nožēla man ir vajadzīga šodien, rīt, parīt, un Dievs ir apsolījis man to dot.
Vai šis apsolījums attiecas tikai uz dažiem izredzētajiem? „Tas Kungs negrib, ka kāds pazustu, bet ka visi nāktu pie nožēlas.” (2. Pēt. 3:9 — angļu tulk., KJV.) Ievērojiet frāzi „nāktu pie nožēlas”. Visi var nākt. Un tas nav nekas tāds, ko es varētu darīt; tas ir kaut kas, pie kā es varu nākt. Es vēlētos piebilst, ka nākšana pie Kristus un nākšana pie nožēlas ir viens un tas pats, jo, kad nāku pie Kristus, tad saņemu Viņa doto nožēlu. Tātad — ja savā kristieša dzīvē turpinu nākt pie Kristus, tad turpinu arī nožēlot, un rezultāts tam būs patiesas, dievišķas skumjas par grēkiem un novēršanās no tiem.
Dievs katru aicina nožēlot. Pestītājs pastāvīgi velk cilvēkus pie nožēlas, tiem tikai jāļaujas, un viņu sirdis atmaigs skumjās par grēku. Es vēlos, lai manā dzīvē būtu šāda nožēla. Vai arī tu vēlies?
Ir nedaudz jāpūlas, lai saprastu, ar kādu mīlestību Dievs mūs pieņem. Kādas pūles Dievs no mums prasa, pirms Viņš dāvā nožēlu? Daudzi domā, ka jābūt labiem cilvēkiem, ka jāpūlas, lai sevi uzlabotu, bet patiesībā mums ir jāpieliek pūles, lai atsauktos uz Dieva aicinājumu un nāktu pie Viņa.
Bet kā lai nākam pie Dieva? Daži domā, ka tas nozīmē iziet draudzes priekšā vai aiziet pie mācītāja. Citi ar to saprot apņemšanos kaut ko nekad vairs nedarīt. Jēdziens „nākt pie Kristus” nav taustāms, jo mēs Viņu nevaram redzēt. Ir vairākas versijas par to, ko sevī ietver nākšana pie Kristus, bet patiesībā tas nav nekas cits kā lūgšanas un Viņa Vārda pētījumi.
Ja no katedras cilvēkus aicina iziet draudzes priekšā, bet tiem nepaskaidro, ko nozīmē pašiem nākt pie Kristus, noslīgstot uz ceļiem lūgšanā nākamajā un aiznākamajā dienā, tad viņi nebūs atnākuši pie Kristus uz ilgu laiku. Nākšanai pie Kristus nav dziļākas nozīmes par personīgu dzīvi kopā ar Viņu. Mēs nākam pie Kristus, pētot Viņa dzīvi, raksturu, mācot Viņa Vārdu un lūdzot.
Pēc tam kad esam nākuši, pirmais, ko Viņa Gars liek mums just, ir vajadzības, nevarības un necienības sajūta, kas pāraug nožēlā. Nožēla ir dāvana. Tas nav nekas tāds, ko es daru; nožēla drīzāk ir tas, ko es nespēju nedarīt, ja esmu nācis pie Kristus, jo pestīšanas plāna izpratne grēciniekam liek krusta pakājē nožēlot grēkus, kas izraisīja Dieva dārgā Dēla ciešanas. Tad mēs vispilnīgāk aptveram Dieva mīlestību un vislabāk izprotam grēka grēcīgumu.
Patiesa nožēla nav nemiers par to, ka esmu pārkāpis likumu vai priekšrakstu. Tās ir skumjas, ka esmu pievīlis To, kas manis dēļ atdeva dzīvību. Tāpēc man jānāk ik dienas pie Viņa un jāiepazīstas ar Viņu personīgi, lai saprastu, ko es Viņam nodaru, ja turpinu grēkot.