Bieži mēs cenšamies būt aizņemti ar tādām svarīgām lietām kā mācības un darbs, lai tikai nebūtu nopietni jādomā par jautājumiem, kas skar laiku, mūžību un attiecības ar Dievu. Koledžu studentiem patīk sūdzēties, ka tiem esot pārāk daudz darāmā un tāpēc nekam citam neatliekot laika. Taču, kad atskatos uz saviem koledžas gadiem, tie šķiet visbezrūpīgākie manā dzīvē, jo katrs turpmākais gads atnes jaunus pienākumus un atbildību, bet laiks skrien arvien ātrāk un ātrāk. Kāds man iedeva grāmatu ar intriģējošu nosaukumu — „Kā pavadīt diennakts 24 stundas”. Es ceru to kādreiz izlasīt. Neesmu to vēl izdarījis, jo nav bijis laika!
Ja mēs necenšamies bēgt, slēpjoties ikdienas rūpēs, tad ienirstam izpriecās. Mēs nepārtraukti bēgam no sevis un Dieva, vienmēr meklēdami jaunas aizraušanās, kas attur no domām par nākotni. Tā ir bēgšana izpriecās. Mēs mūžīgi esam nemierīgi jeb, moderni izsakoties, mūsos attīstās hiperaktivitātes sindroms. Ja neizdodas aizpildīt laiku ar darbošanos vai izpriecām, tad kļūstam ārprātīgi, jo pasaulē visnežēlīgākā spīdzināšana ir tā, ka pietiek laika pārdomām par Dievu un mūžību. Kaut arī sūdzamies, ka esam pārstrādājušies, tomēr jūtamies apmierināti, jo tā izvairāmies no padošanās Dievam.
Cits veids, kā paglābties, ir viltus dievbijība. Mēs izkopjam dievbijīgas uzvedības formas un reliģiozu leksiku. Mēs iemācāmies viltot, tēlot un izlikties, ka esam tuvu Dievam. Ja mums nav pieņemamas personīgas atkarības attiecības ar Dievu, tad pamanāmies no Viņa vairīties tā, ka mūsu vairīšanās izskatās pēc pieķeršanās. Mums patīk pavadīt daudz laika, pārspriežot un sīki analizējot reliģiskas tēmas. Parasti šādam teātrim nav nekādas praktiskas nozīmes, tas tikai demonstrē mūsu prāta izveicību un rada cilvēkos maldīgu iespaidu, ka esam dievbijīgi.
Tomēr visu laiku, kamēr tīšām cenšamies aizbēgt no Dieva, Viņš mums seko, atrazdamies tuvumā, palīdzēdams, mums to nezinot, un vadīdams, kad mēs to nenojaušam. Viņš paliek kopā ar mums, meklēdams izdevību likt mums saprast, ka mīl mūs un rūpējas par mums pat tad, kad bēgam no Viņa.
Ir arī vēl kāds smalkāks veids, kā bēgt no Dieva. To dažkārt nemaz nenojaušam vai nevēlamies pieļaut. Kad esam izjutuši nepieciešamību pēc Dieva, var gadīties, ka joprojām aizķeramies pie jautājuma par padošanos Viņam. Tad mēs mēģinām iet paši savu pestīšanas ceļu. Mēs uzņemamies iniciatīvu meklēšanā, domādami, ka esam spējīgi atrast Dievu.
Daudzi pūlas, lai mainītu savu uzvedību, jo tad rezultāti ir redzami. Mēs cenšamies atrast Dievu, analizēdami sevi un lietodami psiholoģisku pieeju, kuras centrā nav Dieva un kuru nevada Kristus. Mēs cenšamies izskaust savus grēcīgos ieradumus, sliktās domas, savu ļaunumu. Ja izdodas mainīt uzvedību; ja spējam būt labi, tikumiski cilvēki, tad domājam, ka esam atraduši Dievu.
Dažreiz domājam, ka esam atraduši Dievu jau tad, kad mūs pārņem laimes pilnas jūtas un emocionāls pacēlums. Jūtu reliģija nav pamatota uz Dieva Vārda. Mēs meklējam attiecīgo atmosfēru un cenšamies atrasties kopā ar „pareizās šķiras” ļaudīm. Šajā gadījumā veiksme Dieva meklēšanā tiek vērtēta pēc asaru skaita, kas izlietas, trīsām, kas pārskrien pār muguru, pēc blāvā apgaismojuma un mūzikas, kas palīdz mums justies dievbijīgi. Mēs iedomājamies: ja vien nokļūsim īstajā vidē, tad saņemsim pietiekami stipru garīgu „injekciju”, ar kuru pietiks līdz nākamajai lielajai emocionālajai atdzimšanai.
Tā šie bēgšanas mēģinājumu veidi turpinās kopš brīža, kad esam sapratuši savu vajadzību pēc Dieva. Mēs cenšamies izbēgt, atsaucoties uz aicinājumiem no katedras, apmeklējot dievnamu vai mācītāju. Mēs cenšamies izbēgt, nolemjot nekad neatkārtot kādu noteiktu rīcību. Mēs dodam visu veidu solījumus un visādi pūlamies. Tomēr, laikam paejot, mūsu lūgšanu istabiņā izzūd ceļgalu nospiedumi, bet uz plauktā noliktās Bībeles, kurā atspoguļota Jēzus dzīve un raksturs, krājas putekļi.
„Labi,” dažs teiks, „tas tiesa, ka mēs bēgam no Dieva. Bet ko mēs tur varam darīt? Kā lai padodamies?”
Vispirms vajadzētu ilgoties pēc kaut kā labāka par to, kas mums ir šodien. Šī vēlēšanās nedrīkst būt radusies mūsos pašos; tai jānāk tikai no Tēva, Dēla un Svētā Gara. Visi trīs pastāvīgi darbojas, lai to īstenotu.
Nākamais solis — mums jāiegūst zināšanas par pestīšanas plānu. To Dievs mums neuzspiež; mums jānokļūst vidē, kur tās atrodamas — tur, kur tiek lasīts, runāts vai mācīts Dieva Vārds. Dievs necenšas mums uzspiest savu glābšanas plānu ar varu. Bieži reliģiozi ļaudis cenšas apsteigt Svēto Garu. Kamēr Svētais Gars runā laipnā, klusinātā balsī, tie cilvēkus slānī kā ar rungām, līdz aizdzen projām no Dieva. Bet Dievs nav uzmācīgs. Viņš ir kopā ar mums, nekad neuzspiezdams sevi, taču arī nekad neatstādams mūs. Kad mēs bēgam, Viņš ir tieši aiz mums.
Trešais solis nākšanā pie Kristus ir atzīt, ka esam bēguši un visādos veidos centušies izvairīties no Viņa. Ja ilgāk pavērosim sevi, tad pamanīsim savu grēcīgo stāvokli. Dievs nedarbojas tukšgaitā. Viņš palīdz mums saskatīt sevi ne tādēļ, lai kavētos pie mūsu kļūdām, bet tādēļ, lai mēs patiesi saprastu savu bezpalīdzību un to arī atzītu bez atrunām vai taisnošanās.
Pēdējais solis nākšanā pie Kristus ir visgrūtākais, un daudzi, nonākuši pie šī ceļa staba, no jauna sāk bēgt. Mums jāatzīst, ka nespējam sevi manīt. Kaut arī Dievs seko mums, kad bēgam, Viņš nevar mums palīdzēt, kamēr neesam nonākuši līdz savai lielajai vajadzībai. Gluži kā izšķērdīgais dēls, mēs nevēlamies nākt pie Jēzus, kamēr savus resursus neesam izsmēluši. Kāda rakstniece ir teikusi: „Kungs neko nevar darīt cilvēka atveseļošanās labā, kamēr tas, pārliecinājies par savu vājumu un atstājis savu pašpaļāvību, nav nodevis sevi Dieva vadībai. Tikai tad viņš var saņemt dāvanu, ko Dievs ilgojas dot. Nekas netiek liegts dvēselei, kas izjūt vajadzību.” („Laikmetu ilgas”, 300. lpp.)
Kad cilvēki cenšas atrast Kristu, neaptvēruši savu lielo vajadzību pēc Viņa un neatzinuši, ka viņu pašu spēki ir nepietiekami, tie vienmēr cieš neveiksmi. Daži ir spiesti piedzīvot nevajadzīgas grūtības, pirms tie atzīst vajadzību pēc Kristus. Tas ir tāpat kā nejust vajadzību pēc ugunsdzēsējiem, kamēr neaizdegas māja. Vajadzības sajūta ir tā, kas rada atšķirības starp cilvēkiem: daži nekad nenonāk līdz mirklim, lai atteiktos no sevis un padotos Dievam.
Vai tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka Dievs par tevi nerūpējas? Vai tev kādreiz ir šķitis, ka Viņš nezina pat tavu adresi un tālruņa numuru? Varbūt tu savā dzīvē vēl neesi nonācis līdz padošanās robežai. Tu vēl joprojām domā, ka kaut ko vari veikt pats.
Mēs nespējam atrast Kristu, kamēr nemeklējam Viņu no visas sirds tā, it kā tas būtu dzīvības un nāves jautājums. Mēs to nespējam izdarīt, kamēr neesam atteikušies no sevis un no jebkuriem citiem spēkiem. Kad esam sapratuši savu lielo vajadzību, tad vienīgais, ko varam darīt, ir atzīt savu nevarību un lūgt Dievu, lai Viņš mūs pārņem savā vadībā.
Kā lai izjūtam savu vajadzību? Ir divi ceļi, un vairums no mums diemžēl iet garāko no tiem. Mēs turpinām bēgt. K. S. Lūiss to apraksta tā:
„Izbīlis rodas tad, kad, sekodami risinājuma pavedienam, sajūtam, ka tā otrs gals trīs kādas dzīvas būtnes rokās. Vienmēr satraucoši ir sastapt dzīvību tur, kur šķita, ka esam vieni. „Uzmanies!” mēs iesaucamies. „Tas ir dzīvs!”
Šī ir tā vieta, no kuras tik daudzi atkāpjas [..]. Bezpersonisks Dievs — jā, labprāt. Subjektīvs skaistuma, patiesības un labsirdības Dievs, kas eksistē mūsu prātā — vēl labāk. Bet vislabāk — dzīvības spēks bez formas, kas pulsē mūsos, plašs spēka avots, no kura smelties. Bet dzīvs Dievs, kas tur rokās auklas otru galu — tas ir pavisam kas cits. Tas ir līdzīgi brīdim, kad bērni, spēlēdami laupītājus, pēkšņi apklust: „Vai tiešām istabā bija dzirdami īstie soļi?” Tad pienāk brīdis, kad ļaudis, kas ir pavirši izturējušies pret reliģiju, pēkšņi... atkāpjas. Tie domā: „Vai tiešām mēs Viņu esam atraduši? Mēs nekad nedomājām, ka nonāksim tik tālu!” Vēl sliktāk, ja iedomājas, ka Viņš mūs ir atradis!” (Miracles („Brīnumi”), 96., 97. lpp.)
Un tad mēs piedzīvojam nepatikšanas, vēdergraizes, negulētas naktis, līdz beidzot, balansējot uz Zelta vārtu tilta margām, esam gatavi atdot savu dzīvību pilnībā (Zelta vārtu tilts — lielākais tilts ASV, atrodas pie Sanfrancisko. Tulk. piez.).
Dieva nodoms ir, lai ejam īsāko ceļu. Mēs ļaujam Viņam atrast mūs, labprātīgi nonākot saskarsmē ar Viņa mīlestību un atvēlot laiku, lai pētītu un pārdomātu Jēzus Kristus dzīvi, raksturu un mācības. Šajā īsajā ceļā mēs jutīsim vajadzību pēc Viņa, un, iespējams, citādi nemaz nespēsim dzīvot.
Ja tev šķiet, ka esi bēdzis no Dieva, un tu vēlētos Viņu atrast, kaut arī esi bijis draudzes loceklis jau daudz gadu, tad turpini uzturēties vidē, kur Dievs tevī var darīt savu darbu. Apvienojies ar tiem, kas meklē dziļāku kristīgu dzīvi. Ej uz to draudzi, uz to dievkalpojumu un tajā reizē, kad Dievs īpaši var darboties, kad Svētais Gars var tevi aizsniegt. Krīti ceļos Viņa Vārda priekšā un pārdomā Kristus dzīvi.
Nebēdz. Cik vien iespējams, lūdz no Dieva žēlastību, lai tu tiktu atturēts no bēgšanas. Ticība un žēlastība ir Dieva dāvanas, kuras Viņš vēlas dot visiem, kas lūdz. Tu pats nespēj mainīt savu sirdi; tu nespēj sevi atjaunot. Tu pat nevari saviem spēkiem atgriezties no grēkiem, bet vismaz vari ļaut Dievam tevi aizsniegt.
Negaidi, kad nāks īstais runātājs. Negaidi, kamēr tava dzīve uzlabosies. Negaidi, kamēr tev nāksies pārdzīvot ilgstošu, smagu, ciešanu un raižu pilnu periodu. Es aicinu tevi paņemt no plaukta savu Bībeli, noslaucīt no tās putekļus un katru dienu izlasīt vienu nodaļu no evaņģēlijiem par Jēzus dzīvi. Kad esi beidzis, sāc no gala, meklējot jaunas atziņas un lūdzot par to, ko lasi. Esi atvērts Dievam šajā brīdī, dod Viņam iespēju, kuru Viņš pastāvīgi meklē.
Ja tu no visas sirds meklēsi, kā iepazīt Dievu, tu Viņu atradīsi, jo „nav izteikta neviena lūgšana, kaut arī neveikla, nav izlieta neviena asara, kaut arī slepus, nav izjusta neviena patiesa, kaut arī vāja tiekšanās pēc Dieva, kurai Dieva Gars nebūtu nācis pretī. Jau pirms lūgšana ir izteikta vai sirds ilgas darītas zināmas, Dieva žēlastība nāk pretī, žēlastība, kas darbojas cilvēka dvēselē.” („Kristus līdzības”, 206. lpp.)
Es esmu pateicīgs par to, ka ir Dievs, kas katru dienu mani meklē. Vai tu neesi pateicīgs? Es vēlos ļaut Viņam atrast mani ne tikai savas kristīgās dzīves sākumā, bet visu laiku. Vai arī tu pievienojies man, meklējot šo dzīvo, paša iegūto pieredzi ar Viņu?
Dārgais Tēvs Debesīs! Daži no mums ir pavadījuši daudz laika, domādami, ka mēģina meklēt Tevi, bet patiesībā ir bēguši. Pateicamies, ka esi mums sekojis un neesi atteicies no mums. Mēs lūdzam, ved mūs katru dienu tuvāk un tuvāk sev, lai atrodam Tevi un lai mūsu dvēseles jūt atvieglojumu. Pateicamies par bagātīgo žēlastību un mīlestību. Jēzus vārdā — āmen.