Ciems bija izslāpis pēc lietus, akas — sausas, sējumi — izkaltuši. Tad mācītājs sasauca īpašu lūgšanu sapulci. Tovakar baznīca bija pārpildīta. Kāda maza meitenīte pat bija paņēmusi līdzi lietussargu! Draudze smaidīja par bērna ticības apliecinājumu, bet, kad pēc dažām minūtēm sāka līt lietus, mazā meitenīte bija vienīgā, kas nesamirka.
Kāds bija lietus cēlonis? Vai tā bija mazā meitenīte ar lietussargu? Bet varbūt viņa paņēma lietussargu tāpēc, ka zināja — lietus būs? Tas, kā tu izskaidro šo notikumu, ir atkarīgs no tavas ticības un no tā, kā šī ticība darbojas.
Daudzi domā, ka ticība ir vienkārši pozitīva attieksme, t. i., ja tu spēj pietiekami stipri sev likt noticēt, ka kaut kam jānotiek, tad tas arī notiks. Šie cilvēki ticību iztēlojas kā kaut ko tādu, kas pašiem jārada un jāpilnveido. Viena no visizplatītākajām izpratnēm par ticību kristiešu vidū ir tāda, ka „ticība ir ticēšana”. Citas bieži sastopamas definīcijas vēsta, ka „ticība ir Dieva turēšana pie Viņa Vārda” vai „ticība nozīmē ticēt tam, ko saka Dievs”. Šādi ticības skaidrojumi ir nepilnīgi. Nav brīnums, ka ir teikts: virs zemes gandrīz nav atrodama īsta ticība (Lūk. 18:8). Mēs paši tik tikko zinām, kas tā tāda ir.
Apskatīsim Bībeles notikumu Mat. 15:21–28, kur Jēzus uzslavē kādu sievieti par viņas ticību, un pārbaudīsim, kā notikumam atbilst minētās ticības definīcijas.
„Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kanaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: „Ak Kungs, Tu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda.”
Noraidīt kanaāniešus jūdiem nebija nekas īpašs. Tomēr ko tādu piedzīvot nekad nav patīkami. Varēja šķist, ka šai sievietei vajadzēja padoties un iet projām, bet viņa tā nedarīja. „Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: „Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.”” Un Jēzus acīmredzot tiem nepiekrita, jo sacīja: „Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Tikpat labi Viņš varēja pateikt arī šādus vārdus: „Es neesmu nācis palīdzēt viņai.”
„Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja:
„Kungs, palīdzi man!”
Bet Viņš atbildēja un sacīja: „Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.””
Vai tev kādreiz ir gadījies, ka tu lūdz pēc palīdzības un tevi noraida; tu turpini neatlaidīgi lūgt, bet tevi apvaino? Vai kādreiz esi nosaukts par suni? Pārsteidzoši ir jau tas vien, ka šī sieviete nepadevās ilgi, pirms Jēzus pieminēja suņus. Bet viņa tagad guva izdevību, kādu bija meklējusi. Sarunas laikā kanaāniešu sieva droši vien pamanīja uguntiņu Jēzus acīs, jo viņa atbildēja: „Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Citiem vārdiem sakot, ja esmu suns, tad man pienākas vismaz suņa daļa!
„Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: „Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.”
Tagad ļauj man tev pajautāt: kas šinī gadījumā tiek uzskatīts par ticību? Vai tā ir Dieva turēšana pie vārda? Nē, ja šī sieviete būtu Dievu turējusi pie vārda, viņa būtu atkāpusies. Vai šeit ticību var nosaukt par ticēšanu tam, ko Dievs saka? Nē, tas neder. Šoreiz ticība bija pat neticēšana tam, ko Jēzus teica. Tā nebija Viņa turēšana pie vārda.
Tāpēc, ka pastāv nepareiza izpratne par ticību, ir attīstījušās ļoti viltīgas pseidoticības. Reiz klausījos kādu ierakstu ar nosaukumu „Kā gūt sekmes”. 35 gadus vecais runātājs bija atstājis uzņēmējdarbību, kad viņa gada ienākumi sasniedza 35 000 dolāru. Kā sekmju gūšanas priekšnoteikumu viņš izvirzīja ticību sev un savam varenajam prātam. Viņš citēja dažus Bībeles tekstus, lai pamatotu savus uzskatus un pierādītu, ka vienīgais šķērslis sekmēm ir neticība savām spējām. Šis cilvēks klausītājiem apsolīja: ja 30 dienu laikā tie izmēģinās ieteikto metodi, viņiem veiksies viss, ko vien tie vēlēsies. Viņa loģika gandrīz varēja šķist pamatota, tomēr es nespēju atbrīvoties no Bībeles teksta, ko atcerējos: „Kas paļaujas vienīgi uz savu sirdi, ir vientiesis.” (Sal. pam. 28:26)
Viltus ticības pamatā, neatkarīgi no tās formas, ir doma, ka pastāv iespēja piespiest sevi kaut kam ticēt un šī ticēšana liks Dievam rīkoties, ja tā būs pietiekami stipra. Tā pārvēršas par prāta vingrināšanu vai pozitīvu domāšanu. Varbūt vislielākās briesmas šeit ir tādas, ka šādā veidā neapzināti var sākt likt savu „es” centrā tieši tāpat kā tad, kad mēģinām pārvarēt grēku, smagi pūloties.
Līdz ar aplamu ticību tiek izkropļota arī izpratne par Dievu. Daži kristieši tic — ja vien mums pietiek ticības, tad jebkurš apsolījums, ko atrodam Dieva Vārdā, nekavējoties kļūst par Viņa gribu. Šādi ļaudis pieliek smagas pūles, lai noticētu, ka kāds no apsolījumiem piepildīsies viņu vai kāda cita gadījumā. Tie savu uzticību un mīlestību pret Dievu padara atkarīgu no tā, vai Viņš dos pieņemamu atbildi. Viņi bieži lieto Rakstu vietas, neievērojot kontekstu, un sāk Dievu izmantot kā Santa Klausu vai Aladina burvju lampu. Viņu lūgšanu galvenais mērķis ir saņemt atbildi.
Traģiski, ja šeit kādam stipra rakstura cilvēkam zināmā mērā veicas un viņš pamana, ka ir spējīgs ticēt, ka viņam ir ticība sev (nevis Dievam). Un tāpēc, ka viņam šķietami veicas, viņa pašradītā ticība var kļūt par liktenīgu izvairīšanos no personīgajām attiecībām ar Kristu. Viņš neredz vajadzības pēc Dieva. Tāpēc pozitīvā domāšana nav ticība. Tā nekad nav bijusi ticība un nekad arī nebūs! Tā ir „glābšanas ar paša darbiem” veikla forma, savtīga rīcība, saskaņā ar kuru es saņemu balvu, kamēr sasniedzu tādu pakāpi, ka varu likt kaut kam notikt. Ja man neveicas un es nesaņemu gaidītās atbildes, tad mana garīgā dzīve var tikt izpostīta.
Kādu dienu manā kabinetā iedrāzās vīrietis un sacīja: „Jūs varat turpināt ar savu Dievu, ticību, reliģiju un Bībeli, bet man pietiek!”
„Kāpēc? Kas par lietu?”
„Nupat nomira mana sieva. Rakstos biju izlasījis, ka „visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit”. Divus gadus es ticēju, ka mana sieva nemirs. Katru dienu es viņai teicu: „Neuztraucies, tu nemirsi.” Un tagad viņa ir mirusi. Nu man pietiek ar Dievu! Aizmirstiet to!”
Šis cilvēks nekā neslēpa. Viņš nevainoja sevi, jo bija uzskatījis savu ticību par pilnīgu. Vainīgs bija Dievs!
Vai šim vīram bija ticība? Nē, viņš par ticību nezināja vissvarīgāko. To pierāda viņa izturēšanās krīzes brīdī.
Reiz savas kalpošanas pirmajā gadā es tiku aicināts pie mirēja gultas. Radi un draugi vēlējās, lai mēs lūgtu par slimnieku un svaidītu viņu ar eļļu. Tolaik es domāju: ja cilvēks pietiekami stipri spēj ticēt (līdzīgi kā Pēteris un Jānis pie tempļa vārtiem) un pateikt: „Jēzus vārdā celies,” — tad tas notiks, bet bez tā Dievs nekā nedarīs. Tā nu es piegāju pie šī cilvēka gultas. Mēs svaidījām viņu ar eļļu un lūdzām. Kad pēc lūgšanas atvērām acis, es sāku skatīties un domāt, kuram būs Jāņa un Pētera drosme. Bet visi raudzījās uz mani! Tomēr man šīs drosmes nebija. Es ātri izdomāju atrunāšanos un steidzīgi atkāpos, murminādams kaut ko par dažādām Dieva atbildēm uz lūgšanām, ka tās dažkārt nāk tūlīt, citreiz vēlāk. Cilvēks nomira, un es domāju, ka esmu viņu nogalinājis, jo nebiju pietiekami stipri ticējis.
Nav iespējams kaut ko tādu piedzīvot vairāk par vienu reizi un nesākt pētīt, ko tieši nozīmē ticības darbi.
Bībele skaidri vēsta, ka katram ir dots pietiekami daudz ticības (Rom. 12:3). Parasti mūsu priekšstats par ticību ir saistīts ar zināmu daudzumu. Tāpēc mēs cenšamies pavairot to, kas mums ir. Tā domāja arī Jēzus mācekļi, un kādu dienu šie vīri Jēzum lūdza, lai Viņš vairotu tiem ticību (Lūk. 17. nod.).
Jēzus atbildēja: „Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs varētu kalnus pārcelt.”
Ko Viņš ar šiem vārdiem pateica? To, ka nav svarīgs ticības daudzums, bet gan tas, vai viņiem ir īsta ticība. Dievs vērtē ticības kvalitāti, nevis tās kvantitāti. Ja mums būtu īsta ticība, tad tās daudzums kaut vai sinepju graudiņa lielumā spētu darīt brīnumus.
Tomēr ticība aug, ja tā tiek vingrināta. Vai kādreiz esi domājis, kā ticību var vingrināt? Vai ticības vingrināšana nozīmē nostāties kļūmīgā situācijā un gaidīt, ka Dievs no tās atbrīvos? Vai ticība tiek vingrināta, ja tu izraksti čekus, kad tavas bankas kontā nav nekā, un tad gaidi, ka Dievs tos apmaksās? Vai ticības vingrināšana nozīmē pieprasīt apsolījumu piepildīšanos?
Nesen satiku kādu ģimeni, kas bija nolēmusi pārcelties uz laukiem. Viņi nopirka zemes gabalu un bija gatavi būvēt tur māju, taču šajā vietā nebija ūdens.
Tad kāds ieradās viņu pilsētā un mācīja, kā prasīt, lai piepildās apsolījumi. Minētā ģimene lūdza šo cilvēku, lai tas atnāktu un palīdzētu. Tad viņi sapulcējās nopirktās saimniecības robežās un prasīja, lai piepildītos apsolījums „Meklējiet, tad jūs atradīsit”, kuram, starp citu, nav nekāda sakara ar ūdens meklēšanu akā.
Bet ūdens radās! Ģimene nopriecājās, uzbūvēja māju un pārcēlās uz jauno dzīvesvietu, taču tad aka izžuva. Kad es viņus pēdējo reizi redzēju, tie izskatījās ļoti apjukuši. Vai viņu ticībā bija kaut kas nepareizs? Vai apsolījumā bija kaut kas nepareizs? Vai varbūt Dievs kaut ko darīja nepareizi?
Kāds students pēc brīvdienām devās atceļā uz koledžu. Kopā ar savu grupasbiedru viņš ceļoja lidmašīnā, kas biezas miglas dēļ nevarēja nosēsties vajadzīgajā lidostā. Tad šis students teica savam grupasbiedram, kas sēdēja blakus: „Skaties, es prasīšu, lai piepildās apsolījums, un migla izzudīs.”