Vai tev kādreiz ir šķitis, ka Dievs ir pazudis? Vēsturē ir valdījuši laiki, kad šāda nojauta ir bijusi spēcīga. Cilvēki pat ticēja, ka Viņš ir miris. Ja Dievs nav pa zudis, tad kāpēc Viņu ir tik grūti atrast?
Pirms nedaudz gadiem lasīju kādu vēstuli, ko bija rakstījis jauns koledžas vecuma cilvēks. Es nekad nevarēšu aizmirst šo palīgā saucienu:
„Daudzi no mums, jauniem un uzticīgiem draudzes locekļiem, ir nonākuši izmisumā. Mums ir kāda sevišķi liela, plaša un dziļa vajadzība, kas netiek apmierināta. Mēs ciešam badu, jo netiekam baroti. Lūdzu, uztveriet mani nopietni, jo es zinu, ko runāju. Katru dienu jauni cilvēki atstāj draudzi bez cerībām un ar rūgtumu sirdī, kamēr citi neuzskata par vajadzīgu pat pievērst uzmanību ticībai, jo viņi tajā nesaskata nekādas izejas.
Mums vairs nav vajadzīgas svētrunas par liecināšanu citiem. Vairakkārt ir ieteikts dalīties ar citiem Evaņģēlijā, taču, domājot par to, atklājas, ka mums nav ko teikt. Kā mēs varam citus pārliecināt atgriezties pie Kristus, kad vairums no mums nemaz Kristu nepazītu, ja Viņš nāktu?
Mums nepieciešams, lai pašiem kāds pastāsta par Dievu. Mēs zinām daudz, bet nepazīstam Kristu. Mūs neviens nekad nav iepazīstinājis ar Viņu, un, ja Dievs neizdarīs brīnumu un neatklās sevi, tad mēs Viņu nekad neiepazīsim.
Lūdzu, pamāciet mūs, kā iepazīt Dievu un Viņa raksturu. Garīgā ziņā mēs esam zīdaiņi. Mums vajadzīgs Jēzus. Mēs ilgojamies Viņu iepazīt. Parādiet mums no savas pieredzes, kā ar Viņu sarunāties. Mūsu lielākā vajadzība ir pazīt Dievu. Vai jūs varat mums parādīt, kā Viņu atrast?”
Jautājums „kā atrast Kristu?” ir aktuāls ne tikai divdesmitgadīgiem jauniešiem. Pat tādi, kas jau 20 gadu ir bijuši uzticīgi draudzes locekļi, mēdz ciest sakāvi, mēģinādami atrast Kristu. Reiz kāds savu izmisumu aprakstīja šādi: „Man šķiet, ka Dievs nezina pat manu adresi.”
Interesanti uzsvērt, ka arī Bībelē minētos cilvēkus ir nodarbinājusi tā pati problēma — mēģinājumi atrast Dievu. Īj. 23:3 atbalsojas izsalkušas dvēseles izmisīgs sauciens: „Ak, kaut es mācētu Viņu atrast!” Am. 8:12 runā par kādu ļaužu grupu, kas skrien no vienas jūras uz otru, no krasta uz krastu, meklēdami Kunga vārdu un nespēdami to atrast.
Vai tas tev nelaupa drosmi? Daži šaubās, vai Dievu maz ir iespējams atrast. Bet vai cilvēks spēj vismaz rosināt Dieva meklēšanu?
Bībele norāda, ka dažiem meklēšanā veicas. Tādu nav daudz. Mat. 7:14 aprakstīti divi ceļi, kas nosaka mūsu galīgo likteni. Kaut arī vairums no mums iet pa plato ceļu, kas aizved nāvē, tomēr dažiem izdodas atrast šauro ceļu, kas ieved dzīvībā. Jēzus saka: ja mēs meklēsim, tad atradīsim atvieglojumu savām dvēselēm (Mat. 7:7; 11:29), un Dievs apsola: ja mēs Viņu no visas sirds meklēsim, mēs Viņu atradīsim (Jer. 29:13), jo Viņš nekad nav tālu no mums (Ap. d. 17:27).
Kā redzams, Dieva meklēšana tiek atbalstīta. Nav jāgaida, kad pie mums ieradīsies īstais runātājs vai arī kad garīdzniecība mūs pārliecinās, ka mums vajadzīgs Dievs. Citi mums var palīdzēt iepazīt Dievu, tomēr, lai kur mēs arī būtu, Dievs pats cenšas mūs vilkt pie sevis, pat pirms mēs lietojam laiku un spēkus Viņa meklēšanā.
Man nāk prātā līdzības, ko Jēzus stāstīja par pazudušo avi, pazudušo grasi un pazudušo dēlu (Lūk. 15. nod.). Muitnieki un citi „grēcinieki” drūzmējās ap Viņu un dedzīgi klausījās Viņa vārdos. Ārpus pūļa esošie farizeji un bauslības mācītāji sāka kurnēt savā starpā: „Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”
Jēzus atbildēja, līdzībā attēlodams lielo patiesību, ka Dievs mūs meklē un ka Viņa pieliktās pūles pārspēj mūsu mēģinājumus atrast Viņu. Un šajā trīskāršajā līdzībā ir iedrošinājums, jo tajā nav parādīts tikai Dievs, kas meklē cilvēku. Tā mums pastāsta arī par ļaužu šķiru, ko Viņš meklē.
Pirmajā stāstā gans, kura ganāmpulkā bija simts avju, pamanīja, ka vienas trūkst. Avs bija pazudusi kādā nomalē. Ja dzīvnieku atstātu vienu un bezpalīdzīgu, tas turpinātu klejot, līdz aizietu bojā. Pat tad, ja avs apzinājās savu nožēlojamo stāvokli, tā nezināja ceļa atpakaļ. Gans nekavējoties devās uz šo mežonīgo nomali un meklēja avi, kamēr to atrada. Ar lielu prieku viņš to atnesa mājās un, sasaucis draugus un kaimiņus, sacīja: „Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis!”
Jēzus paskaidroja, ka mēs tiekam glābti nevis tad, ja meklējam Dievu, bet gan tad, ja atsaucamies, kad Dievs meklē mūs. Tāpat kā avis, arī mēs varam zināt, ka esam pazuduši, bet nezinām ceļu atpakaļ. Taču Dievs dodas mūs meklēt.
Jēzus otrā līdzība vēstīja par sievu, kurai bija 10 sudraba grašu. Kādu vakaru, tos pārskaitot, viņa atklāja, ka viena no šiem grašiem trūkst — iespējams, ka tas pazaudēts pašas mājā. Viņa paņēma lukturi un izstaigāja visu māju, pārmeklēdama katru kaktiņu. Lai arī cik niecīgs šis sudraba gabals bija visas saimniecības mantu un putekļu vidū, tā joprojām bija vērtība viņas acīs.
Ievērojiet, ka grasis bija pazudis nevis kaut kur kalnos vai savvaļā, bet mājās. Grasis nemaz nezināja, ka ir pazudis. Tomēr īpašniece to zināja labāk un tāpēc meklēja, kamēr atrada. Un tam par godu viņa sarīkoja viesības. Ar to Jēzus uzsvēra, ka vienas dvēseles vērtība Debesīs nekad nevar tikt novērtēta par augstu.
Tad Viņš savu vēstījumu pabeidza ar līdzību par pazudušo dēlu — par šo nepateicīgo dēlu, kas ar iepriekšēju nodomu izlēma iet pazušanas ceļu. Viņš paņēma sev līdzi, cik vien daudz bagātības varēja, un devās uz tālu zemi. Tur viņš bija ieplānojis aiziet pazušanā, aizbēgot un cenšoties aizmirst savu tēvu. Kādu laiku tam šķita, ka īstā veiksme ir rokā — viņš bija atradis draugus, kas palīdzēja tērēt naudu izpriecām. Bet tad pienāca diena, kad krājumi beidzās. Viņam nācās atteikties no mēteļa, uzvalka un svītera. Viņš atteicās arī no vestes un krekla, bet, kad pašam bija jākļūst par cūkganu, viņš atcerējās tēva mīlestību. Šīs mīlestības spēks to vilka atpakaļ, un viņš sev teica: „Es celšos un iešu mājās pie sava tēva.”
Vai ir iespējams, ka tiek piedots tīšs grēks? Vai Dievs piedod atkritējiem, kuri plāno doties pazušanā? Šī līdzība rāda, ka pat tad, ja zinām ceļu atpakaļ, Dievs vēl joprojām paliek pie vārtiem mājas priekšā un ar tālskati vēro ceļu. Kad Kungs mūs ierauga, Viņš izskrien pretī, lai no jauna ar lielu prieku mūs uzņemtu.
Šajās trīs ilustrācijās Jēzus parāda Tēva laipnību un labsirdību. Dzīvē katrs no mums savā ziņā ietilpst kādā no šīm kategorijām. Mēs varam būt pazuduši un nezināt ceļu atpakaļ; varam nemaz nezināt, ka esam pazuduši; mēs varam arī tīšām nolemt iet pazušanā, kaut arī zinām ceļu atpakaļ. Jēzus mūs pārliecina, ka Dievs meklē visus ļaudis. Visi ir dārgi, un Debesis priecājas vienmēr, kad kāds tiek glābts.
Lūk, ar ko nodarbojas Dievs. Lūk, ko nozīmē pestīšanas plāns. Dievs nav izvairīgs, un Viņš nespēlē paslēpes, kad mūsu mūžības liktenis ir apdraudēts. Viņš necenšas no mums izvairīties. Tieši otrādi — mēs kalpojam Dievam, kas nekad mūs neatstāj klejojam vienatnē, vienalga, vai mēs zinām, ka esam pazuduši, vai nē, vai zinām ceļu atpakaļ vai nē. Dievs jebkurā gadījumā uzņemas iniciatīvu, palikdams kopā ar mums, vilkdams mūs pie sevis un gaidīdams, līdz apjaušam Viņa klātbūtni. Mēs turpinām meklēt Viņu, jo Viņš pirmais mūs meklēja. Mēs mīlam Viņu, jo Viņš pirmais mūs mīlēja — nepārtraukti, sākot no godības pasaules līdz grēka un nelaimes pasaulei. Viņš vienmēr mūs meklē.
„Labi,” daži teiks, „ja jau Kristus mūs meklē, kāpēc ir tik grūti Viņu atrast?”
Kopš paša sākuma, kad grēks ienāca pasaulē, problēma joprojām paliek tā pati. Mēs nevaram Viņu atrast tāpēc, ka lielāko daļu laika, enerģijas un pūliņu izlietojam, lai bēgtu no Viņa dažkārt pat vēl pēc tam, kad esam Viņu atraduši.
Ādams iebēga Ēdenes dārza biezoknī, zinādams, ka Dievs drīz nāks runāt, kā Viņš to mēdza darīt katru dienu. Pēc tam kad Ādams bija rīkojies pret Dieva gribu, tas baidījās Viņu satikt. Viņš atrada biezu krūmu un paslēpās aiz tā, cerēdams, ka Dievs to neieraudzīs. Bet Dievs viņam sekoja.
Jēkabs no savām mājām un ģimenes aizbēga tuksnesī. Brālis gatavojās viņu nogalināt, un viņš saprata, ka dzīvība ir briesmās. Nespēkā viņš nogūlās putekļainā ceļmalā un, nolicis galvu uz akmens, centās aizmigt. Tad viņš redzēja simboliskās kāpnes, kas no zemes sniedzās Debesīs. Izrādījās, ka Dievs viņam bija sekojis. Jēkabs jutās aizkustināts un saprata, ka Dievs joprojām viņu mīl, neskatoties uz viņa nodevību.
Arī Jona bēga no Dieva, jo nevēlējās nest vēsti niniviešiem. Uz kuģa atklātā jūrā pravietis nolēma, ka ir izdevies aizbēgt, bet Dievs sekoja tā gaitām pat tad, kad viņš bija vaļa vēderā.
Sauls no Tarsas centās nonāvēt katru Jeruzalemes kristieti. No turienes viņš devās uz Damasku, lai atkal nogalinātu kristiešus. Dievs tam sekoja, vēlēdamies piedot pagātni un būdams gatavs palīdzēt, lai Sauls varētu izveidot jaunu dzīvi Viņā. Ceļā uz Damasku Viņš Saulam atgādināja mirstošā vīra lūgšanu: „Tēvs, nepielīdzini tiem viņu grēku.”
Aiziet no Dieva ir ļoti grūti, bet bieži mēs izmēģinām visu iespējamo — izmantojam katru izdevību veikt kādu manevru vai bēgšanas mēģinājumu. Un visos gadījumos mēs cenšamies aizbēgt no vienas un tās pašas lietas — padošanās. Mēs mēģinām izvairīties no rūgtās patiesības, ka neesam spējīgi valdīt pār savu dzīvi un mūžības lietām. Mūsu lepnums un patmīlība labprātīgu padošanos padara ļoti grūtu. Mūsu cilvēciskajai dabai patīk reliģija, kuru varētu nosaukt par „dari pats” — reliģija, kas ir paļaušanās uz savām spējām un iekšējiem resursiem. Mēs vēlamies balstīties uz tā, ko spējam paši, tāpēc arī izdomājam dažnedažādus ceļus, kā izvairīties no padošanās Dievam.