Ko īsti minētā Rakstu vieta nozīmē? Tā mums vēsta, ka grēka sakne ir situācija, kad nepaliekam Kristū. Savukārt, ja es palieku Viņā, tad negrēkoju. Kad nepalieku Viņā, tad grēkoju. 1. Jāņa 3:9 teikts: „Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Jēzus, Dieva Vārds, paliek Viņā, un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis.” (Angļu tulk., autora versija.) Kad piedzimstu no jauna jeb atgriežos, vairs nevēlos būt neatkarīgs. Tad gribu saprast, ko nozīmē palikt Kristū, ko nozīmē, ka mani vada Viņa mīlestība. Grēka sakne un jebkura kārdinājuma pamatu pamats ir — darīt kaut ko (lai arī kas tas būtu) ārpus atkarības no Viņa.
Atceries, ka Dievs nekad nav vēlējies, lai mēs domātu par saviem grēkiem, kļūdām un problēmām. Ja sākam koncentrēties uz šādām lietām, tad sātana uzvara ir garantēta. Dievs piedāvā mums kaut ko labāku — uzlūkot Viņu, domāt par Viņu un iepazīt Viņu ik dienas personīgās mīlestības un atkarības attiecībās. Šāds gribasspēka virziens ir īstais veids, kā uzvarēt kārdinājumu.
Esmu pateicīgs par Jēzus piemēru un par to cilvēku pieredzi, kas joprojām apgūst patiesību, kā uzvarēt kārdinājumu. Mani ir iedrošinājis arī kāds rakstnieks, kas savus pārdzīvojumus apraksta šādi:
„Es ilgi centos gūt uzvaru pār grēku, taču cietu neveiksmi. Bet nu esmu sapratis, kāpēc. Es nedarīju savu daļu, ko no manis gaida Dievs, bet mēģināju padarīt Dieva daļu, ko Viņš man neliek un ko es nemaz nespēju darīt. Galvenais — mana daļa nav izcīnīt uzvaru, bet saņemt to uzvaru, ko Jēzus Kristus manā labā jau ir izcīnījis.”
Vai tu viņam piekrīti? Viņš turpina tā:
„Šī uzvara nav atdalāma no Kristus. Kad iemācījos pieņemt Kristu un savienību ar Viņu kā savu uzvaru, man sākās jauna dzīve. Ar to nevēlos teikt, ka man vairs nav bijis neviens starpgadījums un ka vairs nebūtu pieļāvis nevienu kļūdu. Kur nu! Taču mani negadījumi notika tad, kad tiku iespaidots un pamudināts zaudēt uzticību Kristum kā savam personīgajam Glābējam un šķirties no Viņa. [..]
Cīņa, kas man jācīnās, ir „labā ticības cīņa”. Es neticu sev, tāpēc nepaļaujos uz savu spēku uzvarēt ļaunumu. Es dzirdu, ka Viņš man saka: „Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tāpēc es visu savu būtni pakļauju Viņam, lai būtu Viņa ziņā un ļautu Viņam panākt, ka manī īstenojas „griba un veiksme” [..]. Viņš mani nepieviļ. Kad Viņš dzīvo uzvaras dzīvi manī, tad Viņš man dod uzvaru.” (W. W. Prescott, Victory in Christ, 25.–27. lpp.)
Mans draugs! Es vēlētos, lai tu iemācies saprast, ko nozīmē iet pie žēlastības troņa, kamēr vēl nejūti spiedienu, pirms esi nonācis krīzes situācijā, kad vēl neesi sastapies ar sātana kārdinājumiem. Tieši to darīja Jēzus — katru rītu Viņš pavadīja klusās, agrās stundas kopā ar Dievu, meklēdams spēku dienai. Un tikai tā arī mēs varam gūt uzvaru!
Nekad neaizmirsīšu dienu, kad man atausa šī patiesība. Es biju pētījis jautājumu par uzvaras dzīvi un nonācu pie secinājuma, ka visa svētošanas procesa pamatā ir pastāvīgas attiecības un draudzība ar Jēzu. Tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība. Man bija grūti ticēt, ka tas ir tik vienkārši. Atceros, kā torīt lūdzu Kungu, lai Viņš dod tam apstiprinājumu dzīvē: „Kungs, man šķiet, ka tā ir atbilde. Es domāju, ka saprotu teoriju, bet tā ir arī jāpiedzīvo. Lūdzu, parādi man to šodien.”
Es devos uz darbu un aizmirsu par šo lūgšanu līdz pusdienlaikam, kad braucu pa kādu noslogotu Sakramento ielu. Pēkšņi mani skāra kāds fizisks kārdinājums, un es to sajutu kā elektriskajam triecienam līdzīgus aukstus drebuļus, kas pārskrien visu ķermeni. Tas nebija nekas sevišķs, jo tā bija karsta vasaras diena. Acīmredzot šos aukstos drebuļus radīja mana reakcija uz kārdinājumu. Momentā kārdinājums pazuda. Es pat nespēju atcerēties, kas tas bija, kaut arī mēģināju to tūlīt atsaukt atmiņā. Tā bija kā amnēzija, atmiņas zudums.
Varbūt tev šis pārdzīvojums šķiet dīvains, bet es tā nedomāju. Tu to varētu izskaidrot ar psiholoģiskiem priekšnoteikumiem, taču es nē. Es zinu, ka torīt mana sastapšanās ar Dievu bija patiesa, un zinu arī, ka Dievs bija ar mani kārdinājuma brīdī. Atceros, kā iebraucu stāvvietā. Es nespēju valdīt asaras, kad noliecu galvu un lūdzu Dievu, lai Viņš man palīdz nekad neaizmirst šo brīdi un es varētu dalīties ar citiem šī pārdzīvojuma būtībā. Es ticu, ka tieši tad Dievs savā lielajā mīlestībā deva man pilnīgu uzvaru, lai iedrošinātu mani un atbildētu uz lūgšanu. Man būtu patīkami, ja es varētu teikt, ka kopš tās reizes man vienmēr ir bijusi tikai šāda pieredze. Tomēr, tāpat kā jebkuram citam, arī man ir nācies iet cauri sāpīgām izaugsmes cīņām un mācīties arvien vairāk un pastāvīgāk būt atkarīgam no Dieva, bet arvien mazāk no saviem trikiem.
Esmu pateicīgs lielajam Debesu Dievam, kas ir apsolījis uzvarēt kārdinājumus mūsu vietā, apsolījis dot spēku, kura mums nav. Es pateicos Jēzum, kas ar savu uzvaras dzīvi un nāvi pie krusta ir padarījis mūsu uzvaru iespējamu. Es vēlos vēl skaidrāk saprast, ko nozīmē būt atkarīgam no Viņa, palikt Viņā katru dienu, katru mirkli. Vai to vēlies arī tu?