Nesaprazdami, ka uzvara iegūstama, tikai uzturot attiecības ar Kristu, mēs izgudrojam visus šos cilvēku radītos aizstājējus. Man aust atmiņā kāda saruna par piedzīvoto, kas „pierāda”, ka šīs problēmas atrisinājums ir lūgšana kārdinājuma brīdī. Stāstītājs runāja par kādu cilvēku, kas bija sadusmojies uz kādu citu. Viņš bijis gatavs tam sist pa seju. Viņa acis bijušas izvalbītas, kakls piesarcis, vēnas izspiedušās. Bet, kad viņš jau gribējis otram zellim dot pa muti, pēkšņi atjēdzies, ka tas taču ir kārdinājums. Un turpmāk tika sniegta pamācība, ka, nonākot šādā stāvoklī, ir jālūdz. Vai tiešām? Viņam vajadzēja lūgt jau ilgu laiku pirms tam.
Pieņemsim, ka šonedēļ jau piekto reizi stāvu rindā, lai pasūtītu trīskārtu saldējumu veikalā „Pingvīns”. (Tu jau saproti, ka tas ir veids, kā piedzeras veģetārietis.) Tur nu es esmu. Apkalpotājs jau ir uzlicis porciju, saldējums ir man rokā, un es jau grasos kost pirmo kumosu. Pēkšņi pamanu, ka taču cīnos ar kārdinājumu. Savādi, ka neapzinājos kārdinājuma esamību, pirms biju nonācis tik tālu! Vai būtībā jau neesmu zaudējis cīņu? Ja tā, tad, lietojot gribasspēku, es varētu atturēties no rīcības, bet tas man nedos īstu uzvaru, jo patiesa paklausība nāk no sirds.
Redzi, ir divas lietas, kas jāatceras:
1) grēka un kārdinājuma īstā būtība ir paļaušanās tikai uz sevi;
2) kad esmu atkarīgs tikai pats no sevis, tad, lai izkļūtu no krīzes, kurā jau atrodos, es ķeros pie dažādiem trikiem un atjautībām. Pat tad, ja man izdodas sevi atturēt no rīcības kārdinājuma iespaidā, „uzvara” ir tikai ārēji šķietama. Dievs mums ir paredzējis pretošanos grēka un kārdinājuma saknei, cīnoties ticības cīņu un mācoties saprast, ko nozīmē būt atkarīgiem no Viņa. Tādām ticības attiecībām gan ir segums bankā. Ja šādā gadījumā rodas kārdinājumi, Dievs tos pārvar manā vietā.
Tomēr pastāv problēma, ka „stūrgalvīgā holandieša” tipa cilvēks (tāds, kurš bez attiecībām ar Dievu var tikt galā ar kārdinājumu) māna sevi, domādams, ka viņš veiksmīgi pārvar kārdinājumu. Atceries, ka grēks un kārdinājums ir stiprāki par jebkura cilvēka gribasspēku, un, ja es domāju, ka man ir pietiekami stiprs raksturs, lai kārdinājumu varētu uzvarēt pats, tad es sevi muļķoju. Vienīgais, ko šai ziņā varu paveikt ar sava rakstura palīdzību, ir radīt ārēju iespaidu, ka esmu uzvarējis. Bet iekšēji es jau cīņu esmu zaudējis. Patiesā uzvara ir izcīnīta iekšienē, pirms mani skar krīze. Uzvara nerodas krīzes brīdī.
„Jā,” kāds varbūt teiks, „bet Jēzus kārdinājuma brīdī citēja Rakstus, un tā Viņš guva uzvaru pār velnu.” Jēzus tiešām citēja Rakstus, bet ne tā Viņš guva uzvaru. Ļoti interesanti ir pārlasīt liecību par viņa kārdināšanu tuksnesī. „Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.” (Mat. 4:1) Jēzu vadīja Gars. Mūsu Kungs labprāt ļāva, lai Dievs vadītu Viņa dzīvi un darbus.
Daži gan ir teikuši, ka šeit kārdinājuma īstais cēlonis bija ēstgriba un ka Jēzus savu ēstgribu pārvarēja, citēdams Rakstus. Bet vai izsalkums ir grēks tad, kad cilvēks nav ēdis sešas nedēļas? Nē. Velna pirmais nodoms nebija panākt, lai Jēzus sāktu ēst. Šeit tika risināta pavisam cita problēma — panākt, lai Jēzus kaut ko darītu pats saviem spēkiem, izmantotu savu dievišķo dabu un nepaļautos uz Tēva spēku. Ja Jēzus būtu ļāvies velna izaicinājumiem, Viņš būtu zaudējis iespēju parādīt mums piemēru, kā dzīvot un uzvarēt kārdinājumus.
Jēzus neiekrita sātana lamatās. Viņa pastāvīgā atbilde bija: „Stāv rakstīts [..].” Bet daži to izmanto, lai atbalstītu domu, ka mums jāiegaumē Raksti, lai izkļūtu no grūtībām. Vai Jēzus savā uzvarā bija atkarīgs no Rakstu citēšanas? Nē! Papētīsim nedaudz šo variantu.
Vai tev ir gadījies nonākt situācijā, kur tu tiec kārdināts un jūti, ka, citējot Rakstus, tu varētu saņemt palīdzību, taču tu tos necitē, jo šajā stāvoklī vairs palīdzību nevēlies?
Pieņemsim, ka tu tiec kārdināts apēst trīskārtu saldējumu veikalā „Pingvīns”. Tu baidies, ka pēc lūgšanas Dievs tevi varētu atturēt no ļaušanās šim kārdinājumam. Savu lūgšanu tu atstāj uz vēlāku laiku, kad būs jālūdz piedošana. To es stāstu no savas pieredzes.
Ir kārdinājumi, kuru gadījumā nav laika lūgt vai citēt Rakstus. Dažu kārdinājumu realizēšanai vajadzīga rūpīga plānošana, prātošana un iepriekšējs nodoms — tie ir ilgstošie kārdinājumi. Bet īsie kārdinājumi notiek ātri, piemēram, tu iesit man, es — tev. Tad nav laika citēt Bībeles pantus, lūgt vai dziedāt. Ja vēlies gūt palīdzību ātro kārdinājumu gadījumā, tad, pirms kārdinājums uzbrūk, „bankā” jau ir jābūt rezervei. Vai loģiski? Vai vispār ir kāda principiāla atšķirība starp „ilgajiem” un „īsajiem” kārdinājumiem? Nav nekādas atšķirības. Ilgstošs kārdinājums varētu būt tad, kad kāds uzaicina: „Aiziesim nākamnedēļ uz „Pingvīnu”. Es tevi tur gaidīšu.” Vienīgā atšķirība, ka visu nedēļu tu vari to plānot. (Un, lūdzu, nebēdz no „Pingvīna” manas ilustrācijas dēļ!)
Ja Rakstu citēšana nedod uzvaru, kāpēc Jēzus to darīja? Šī Dieva Vārda citēšana bija spontāna reakcija krīzes brīdī. Rakstu noderīgumu Viņš apzinājās slepenā lūgšanā uz ceļiem ilgi pirms sātana izraisītās krīzes tuksnesī. Viņš zina, kā tas ir, kad dzīve ir piesātināta ar Dieva neizsīkstošajām bagātībām. Viņš savā uzvarā nebija atkarīgs ne no kā cita kā vien no Dieva klātbūtnes, kas Viņā mājoja, pateicoties regulārām sarunām ar Tēvu. Ja cilvēkam ir saikne ar Dievu, kārdinājuma gadījumā viņš var lūgt, viņš var citēt Rakstus, viņš var dziedāt, taču tas nedod uzvaru pār kārdinājumu. Vai tas ir pilnīgi skaidrs?
Tas tiesa, ka Jēzus mūs ir mācījis būt modriem un lūgt. Bet ar to Viņš nedomāja būt modriem pret dažādiem kārdinājumiem. Mums jābūt modriem, lai nekas mūs nešķirtu un neatturētu no Dieva, no atkarības, kas mūs saista ar Viņu, no ikdienas attiecībām ar Viņu. Tikai tā mēs varam uzvarēt. Grāmatā „Ceļš pie Kristus” šis jautājums aprakstīts tā:
„Bet Kristus mums ir sagatavojis glābšanas ceļu. Viņš dzīvoja virs šīs zemes, pakļauts pārbaudījumiem un kārdinājumiem, ar kādiem jāsastopas mums. Tomēr Viņa dzīve bija bez grēka. Jēzus mira par mums, un tagad Viņš piedāvā atņemt mūsu grēkus un dot savu taisnību.” (54. lpp.)
Kādā veidā mūsu atkarība no Kristus dod uzvaru pār grēkiem? Ko dod mūsu attiecības ar Dievu?
„.. Kristus pārmaina sirdi. Pateicoties ticībai, Viņš mājo tavā sirdī. Ticot un nepārtraukti nododot savu gribu Viņam, tev jāsaglabā šī savienība ar Kristu; kamēr tu to darīsi, Viņš dos gribu un veiksmi pēc savas labpatikas .. Kristum darbojoties tevī, tu būsi tāds pats un darīsi tos pašus labos taisnības un paklausības darbus.” (Turpat, 54.lpp.; kursīvs pievienots.)
Minēto principu māca arī Ebr. 4:16, taču daudzi no mums šīs Rakstu vietas jēgu ir pārpratuši un to lieto nepareizi. Ja mēs to tagad izlasītu tā, kā to agrāk esam pieraduši saprast un lietot, kad ar paša spēkiem cīnījāmies pret kārdinājumu, tad mums būtu jālasa šādi: „Vajadzī bas brīdī pieiesim pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību.” Bet tā taču šajā Rakstu vietā nav teikts! Tur ir rakstīts: „Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu, atrastu žēlastību, palīdzību vajadzības brīdī.” (Ebr. 4:16 — angļu tulk., KJV.) Vai tu redzi atšķirību starp diviem šīs Rakstu vietas lasīšanas veidiem?
Es jau iepriekš minēju banku, no kuras varam saņemt rezerves spēku. Dieva un mūsu Kunga Jēzus Kristus neizsīkstošās bagātības liek jebkuram šīs zemes miljardierim izskatīties pēc nabaga! Vai ir tāda bagāta Debesu banka, no kuras kaut ko varam saņemt? Ir! Ja mēs zināsim, ko nozīmē uzturēt saikni ar lielo Debesu Baņķieri, tad krīzes brīdī mums būs spēks. Vai tad tā nav? Par šo pastāvīgo komunikāciju ar spēka avotu es vēlētos uzzināt vairāk.
Kāds varbūt teiks: „Tu saki, ka tikai dievbijīgos Dievs var atbrīvot no kārdinājuma. Tātad, ja krītu kārdinājumā, tad neesmu dievbijīgs.”
Vai tas būs pareizi? Vienā ziņā jā! Šoreiz es nepaļāvos uz Dievu, tāpēc kritu. Brīžos, kad esmu atkarīgs no Kunga, nevis no sevis paša, Viņš zina, kā atbrīvot mani no kārdinājuma pat tad, ja visu laiku tikai mācos, ko nozīmē būt „dievbijīgam” vai atkarīgam no Viņa.
Citiem vārdiem sakot, kad vien esmu atkarīgs no Viņa, man pieder pilnīga uzvara. (Daļēja nodošanās nav iespējama pat uz brīdi. Vai nu es pilnīgi esmu atkarīgs no Dieva, vai pilnīgi pats no sevis.) Tāpēc, lai piedzīvotu uzvaru pār grēkiem, man nav jāgaida, kamēr sasniegšu 90 gadu vecumu. Tas var notikt jebkurā brīdī, kad pilnīgi esmu nodevies Viņam, pat savas kristieša dzīves sākumā. Tas tāpēc, ka pieaugšana svētošanas procesā ir atkarīga no manas pastāvīgās ļaušanās Viņa mīlestības vadībai.
Kārdinājuma brīdī piedzīvots zaudējums vēl nenozīmē, ka vairs nepiederu Dievam. Tomēr tas nozīmē, ka, būdams vēl nenobriedis kristietis, šoreiz kaut kādā ziņā neesmu bijis atkarīgs no Dieva, bet gan no sevis paša un tām atjautībām, kas izdomātas, lai izkļūtu no krīzes. Kad saprotu, ka esmu grēkojis, tad vairs velti netērēju laiku, bet tūlīt nožēlā atgriežos pie Dieva. Un, ja turpināšu meklēt Viņu, kaut arī piedzīvoju neveiksmes, tad Viņš manu uzvaru padarīs pilnīgu un nesatricināmu.
Tāda ir arī nākamās Rakstu vietas nozīme: „Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis (angļu tulk., KJV — pazinis).” (1. Jāņa 3:6) Daži par šo Rakstu vietu saka: „Tas nozīmē, ka mums nebūs grēcīgu ieradumu.” Taču neviens man nav teicis, ar kuru brīdi grēks kļūst par ieradumu. Ja reizi gadā „Pingvīnā” nopērku saldējumu, vai tas ir ieradums? Vai man tur jānopērk saldējums katru 31. decembri, lai tas kļūtu par ieradumu? Bet, ja reizi mēnesī ēdu trīskārtu saldējumu? Varbūt tas kļūst par ieradumu tikai tad, ja to daru piecas reizes nedēļā? Interesanti, kā tu izskaidrosi, kas ir grēcīgi ieradumi tad, ja apskatīsim tikai tos grēkus, kuri saistīti ar uzvedību.