Bieži esmu dzirdējis, kā satriekti kristieši atzīstas: „Es saprotu tā: ja savu laiku un pūles veltu attiecībām ar Kristu, Viņš rūpējas par maniem grēkiem. Man ir skaidrs, ka ar savām problēmām nav jācīnās. Teorētiski ir tā: ja esmu nodevies Kristum, tad arī negrēkoju. Bet dzīvē šādi nenotiek — es grēkoju pat tad, kad no rīta esmu pavadījis laiku vienatnē kopā ar Viņu. Vai man jānodzīvo līdz 90 gadu vecumam, lai dzīvē spētu sasniegt uzvaru? Ko lai daru līdz tam laikam?”
Tie ir praktiskas dabas jautājumi. Daži domā, ka šīs raizes par svēttapšanu ir izplatītas tikai jauniešu vidū, taču esmu saticis daudzas sirmas māmuļas un citus gados vecākus cilvēkus, kas ir atzinušies, ka arī viņu dzīvē šī problēma pastāv.
Ja mēs varētu atklāt, kas saskaņā ar Dieva prātu darāms kārdinājuma gadījumā, un ja prastu labi izskaidrot visus šī temata apakšpunktus, tad mēs droši vien spētu atbildēt uz jautājumiem, kas cilvēkus nomāc visvairāk. Šķiet, ka nelielā izpratne, kas par šo tematu mums pieejama, ir atklājusies nejauši, un, par nelaimi, daudziem neizdodas nodot citiem savā dzīvē atklātos sekmju iemeslus.
Kāda tad ir mūsu dalība to grēku, grūtību un kārdinājumu pārvarēšanā, kas rodas ikdienas dzīvē? Cik daudz piepūles Dievs no mums prasa, pirms varam gūt uzvaru pār kārdinājumu?
Vispirms es tev gribētu atgādināt: ja mēs paši bez Dieva cenšamies pārvarēt savus grēkus un kārdinājumus, tad tas neizdodas. Ikviens, kas šīs lietas cenšas pārvaldīt pats ar savu „tehniku”, paņēmieniem un trikiem, zaudēs cīņu. Es gribētu piebilst, ka parasti šīs grēka pārvarēšanas metodes rodas, pirms esam sapratuši savu lomu kristietībā. Tad šie paņēmieni izveidojas atbilstoši tam, cik mums katram ir vai nav gribasspēka. Jautājumā par kārdinājuma pārvarēšanu ir sakopotas visas „taisnošanas ticībā” šķautnes. Tā ir šīs teorijas lietošana individuālas krīzes gadījumā.
Pirms sākam pētīt šo tematu, es gribētu uzsvērt, ka grēks nenozīmē tikai uzvedību, t. i., to, ka darām ļaunus darbus. Saskaņā ar Rom. 14:23 viss, kas nenāk no ticī bas, ir grēks. Tāpēc vislielākais grēks (kas izraisa visus pārējos grēkus) un kārdinājuma sakne ir darīt kaut ko (vienalga, vai labu, vai ļaunu) ārpus ticības attiecībām ar Kristu. Kad dzīvojam šķirti no Viņa un neesam no Viņa atkarīgi, rezultāts tam ir grēki jeb ļaunie darbi. Ja šķiet, ka pamatproblēma ir grēkošana, tad īstenībā tās sakne ir jautājumā par atkarību no Dieva — vai nu es dzīvoju ticības dzīvi, vai arī paļaujos uz saviem spēkiem.
Tāpēc sātans dara, ko vien spēj, lai sabojātu mūsu attiecības ar Kristu. Viņš zina, ka kristieša dzīvē attiecības nozīmē visu. Viņš kārdina, izmantojot mūsu nespēku, problēmas un agrākās neveiksmes. Tiklīdz izdodas mūsu uzmanību novērst no Kristus, viņš, izmantojot kādu no saviem lielgabaliem, mūs pieveic.
Bībele iedrošina mūs patiesai uzvarai, jo tā mums saka, ka Jēzus izprot mūsu problēmas un cīņas.
„Tā kā mums ir liels Augstais Priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav Augstais Priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet, kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebr. 4:14–16)
Šī Rakstu vieta vēsta, ka mums Debesīs ir liels Augstais Priesteris — reāla, dzīva, cilvēciska persona. Ar ko Viņš nodarbojas? Viņš atceras, kāda bija dzīve grēka pasaulē, un Viņš zina, ko nozīmē „just līdzi mūsu vājībām”. Kad Kristus bija uz zemes, Viņš tika kārdināts tāpat kā mēs šodien.
Protams, Viņš netika kārdināts piecas reizes nedēļā ēst trīskārtu saldējumu, ko var nopirkt veikalā „Pingvīns”. Viņš netika arī kārdināts skatīties šausmu filmas par slepkavībām televīzijas pusnakts programmā The Late Late Show. Kad Bībele saka, ka Jēzus tika kārdināts „visās lietās”, tas nenozīmē, ka tie bija tieši tie paši kārdinājumi, kas mums ir šodien. Sacīkšu automašīna Viņa dienās atbilstu karietēm! Komiksu lasīšana manā bērnībā varētu līdzināties marihuānas lietošanai šodien. Šķiet, ka gadsimtu gaitā grēki, kārdinājumi un lietas, kas karo par mūsu uzmanību, ir attīstījušās, taču visu grēku un kārdinājumu pamatprincips paliek nemainīgs. Tas, kas cenšas izprast, kā Jēzus varēja tikt kārdināts visos tajos sīkumos, ar kādiem sastopamies mūsdienās, ir pārpratis šo Rakstu vietu. Es gribētu piebilst, ka grieķu oriģināltekstā nav vārdu „visās lietās”. Tur vienkārši teikts, ka Jēzus bijis kārdināts „visā”. Taču Viņš tika kārdināts tādā pašā un, iespējams, pat vēl lielākā mērā, nekā mēs jebkad tiksim kārdināti, tomēr Viņš nepieļāva grēku.
Tā kā Jēzus ir mūsu dzīves lielais piemērs, tad lietderīgi būtu zināt, kā Viņš pārvarēja kārdināšanas. Ko Viņš teica par šo jautājumu? Tieši pirms apcietināšanas un pārbaudījumiem Viņš bija Ģetzemanes dārzā. Mācekļiem vajadzēja būt kopā ar Viņu, taču tie kļuva miegaini; viņiem bija grūti palikt nomodā. Tad Jēzus viņiem teica: „Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā. [..] Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!” (Lūk. 22:40, 46) Vai tu redzi secību? Lūdz tagad, kamēr kārdinājums vēl nav atnācis.
Mateja evaņģēlijā šī pati aina ir aprakstīta nedaudz citādiem vārdiem: „Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā; gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mat. 26:41) Daži teiks: „Lūk, kur noslēpums! Man jābūt modram pret kārdinājumu. Tiklīdz pamanīšu pirmās briesmas, tā lūgšu un gūšu uzvaru.”
Es gan neticu, ka Jēzus tā mācīja. Viņa norādītā secība liek mums lūgt, pirms kārdinājums ir radies. Vai tad Jēzus tā neteica? „Esiet modrīgi un lūdziet Dievu” (tagad), „ka jūs neiekrītat kārdināšanā” (vēlāk). „Pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa” (tagad), „lai saņemtu palīdzību īstā laikā” (tad, kad tā būs vajadzīga). Vai tas tevi nepārliecina?
Es ticu, ka savos centienos dzīvot kristīgu dzīvi mēs ciešam sakāvi tāpēc, ka krīzes brīdī tveram pēc rezerves spēkiem, kuru mums nav. Mēs aizmirstam, ka neviens taču neizraksta čeku, ja bankā nav naudas, ar ko to apmaksāt. Vai drīkstu tev pavēstīt, ka patiesas uzvaras pār kārdinājumiem vienmēr ir izcīnītas jau ilgi pirms tam, kad kārdinājums uzbrūk? Ja ceri gūt uzvaru, kaut ko darot vienīgi tad, kad kārdinājums rodas, tad tu zaudēsi.
Apustulis Pēteris uzsver domu, cik svarīgi ir, lai spēks būtu pirms kārdinājuma brīža: „Tas Kungs prot izglābt dievbijīgos no kārdinājuma.” (2. Pēt. 2:9) Ņem vērā, ka, pirms tu vari tikt atbrīvots, tev jābūt vienam no dievbijīgajiem. Turklāt atceries, ka būt dievbijīgam nozīmē vairāk nekā būt draudzes loceklim. Tas mums tagad ir jāapzinās! Arī Jūda bija draudzes loceklis; viņš pat bija draudzes mantzinis. Tāpat Ananija un Sapfīra bija draudzes locekļi. Dievbijība ir kaut kas vairāk par labu uz vešanos citu priekšā, par desmitās tiesas maksāšanu, stingru veselības reformas ievērošanu vai īpašuma nodošanu draudzei. Daži uzvedības un morālā ziņā labākie cilvēki, draudzes vadītāji, patiesībā sit Jēzu krustā. Nav iespējams būt dievbijīgam, nepazīstot Dievu un neiegūstot Viņa raksturu.
Vai droši varam apgalvot, ka Dievs nevar bezdievīgo atbrīvot no kārdinājuma? Kāpēc lai Viņš nevarētu? Kad cilvēki saka, ka Dievs spēj visu, tie aizmirst, ka Viņš mums ir devis izvēles brīvību. Dievs nevar manu dzīvi pārveidot, ja es Viņam to nelūdzu. Lielās cīņas dēļ, kas starp labo un ļauno notiek Visumā, Viņš pats sevi ir labprātīgi ierobežojis lietās, kuras skar manas dzīves pārveidošanu. Dieva valstība nav vardarbīga; Viņš nekad mums nekā neuzspiež. Mums jāizvēlas, lai mūs pārņem Viņa mīlestība. Ja neizvēlamies paļauties uz Dievu, tad Viņš nevar mums palīdzēt tikt galā ar kārdinājumiem. Tikai tad, kad atļaujam Viņam mūs padarīt garīgus (nevis tikai reliģiozus), Viņš var mūs atbrīvot no kārdinājumiem. Citiem vārdiem sakot, lielais Dievs, kas radījis un uztur sauli, mēnesi, zvaigznes un visas planētas, kas kontrolē, lai tās nesadurtos, Dievs, kas uztur katru dzīvību plašajā Visumā, Dievs, kas spēja sešus sekstiljonus tonnu smago Zemi piekārt pie nekā, tas pats Dievs ir bezspēcīgs, lai pārveidotu manu dzīvi, ja es to neatļauju.
Mēs bieži pārlasām Bībeli, meklēdami apsolījumus, uz kuriem atsaukties grūtā brīdī, bet neņemdami vērā nosacījumus, kādos šie apsolījumi var piepildīties. Viena no šādām Rakstu vietām ir 1. Kor. 10:13: „Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”
Vai šī Rakstu vieta domāta jebkuram, kas vien uz to atsaucas? Vai Pāvils šeit nerunā tikai ar dievbijīgiem ļaudīm? Varbūt Pāvilam bija mazliet par daudz žēlsirdības pret Korintas kristiešiem, bet viņš uzskatīja, ka lasītāji saprot, ko nozīmē būt garīgiem, dievbijīgiem un uzticīgiem Dievam. Es neticu, ka šis apsolījums varētu attiekties uz cilvēku, kam nav tādu attiecību.
Jā, mēs esam dzirdējuši par dažādiem līdzekļiem, kurus cilvēkiem iesaka, lai pārvarētu kārdinājumus. Vai esi kādu no tiem izmēģinājis? Esmu izmēģinājis visus, taču tie nav līdzējuši. Es neticu, ka tad, kad rodas kārdinājums, lūgšana man var dot uzvaru. Esmu to izmēģinājis, tas nelīdz. Es neticu, ka Bībeles Rakstu vietu citēšana kārdinājuma brīdī man var dot uzvaru. Arī to esmu izmēģinājis, un tas nelīdz. Es neticu, ka dziesmu dziedāšana dotu kādu efektu, jo esmu izmēģinājis visas 16 strofas! Un cilvēki, lietojot šīs metodes, ir satriekti un vīlušies, jo vēl aizvien turpinās neveiksme un sakāve. Nelaime ir tā, ka viņi cīnās tur, kur nav jācīnās.