Nav viegli atrast īstos motīvus, lai meklētu Dievu; patiesībā mums vajadzētu lūgt par to. Pat šeit ir vajadzīga Dieva palīdzība, jo mūsu sākuma motīvi vienmēr ir savtīgi. Par to nav nekādu šaubu — tie tādi ir. Bet, ja es turpinu meklēt Dievu neatlaidīgi (nevis ik pa laikam sākot un atkal pārtraucot), tad Viņš var man palīdzēt.
Ja es turpinu sekot Dievam neatkarīgi no tā, kas notiek, tad Viņam, satiekoties ar sātanu, notikumi risinās citādi.
Dievs jautā: „Kur tu biji?”
„Ak, es klaiņoju pa visu zemi, no viena gala līdz otram. Man ir izdevies iegūt sev arvien vairāk sekotāju. Viņi pierāda, ka Tev nav taisnība!”
„Pag’, pag’! Man vēl joprojām uz zemes ir sekotāji. Vai esi ievērojis manu kalpu? Viņš joprojām ir man uzticīgs.”
Sātans atbild: „Jā, esmu ar viņu darbojies, kā vien spēju.”
Tad Dievs saka: „Es zinu. Es redzēju. Bet, par spīti visam, ko tu esi darījis, lai viņu vērstu pret mani, viņš joprojām meklē draudzību un saikni ar Debesīm, vai ne?” Tad sātans sāk nervozēt un spārdīt dubļus. Dievs turpina: „Varbūt, neskatoties uz visu, viņš mani mīl. Varbūt viņš augstu vērtē to, ko mans Dēls ir darījis? Varbūt viņš drīzāk atsaucas mīlestībā, nevis mēģina kaut ko vairāk saņemt no Manis? Vai tas tā nevarētu būt?”
Šoreiz sātans jau gatavojas doties projām, jo viņam nav ko atbildēt. Viņa vienīgais mierinājums ir aiziet projām, cik vien tālu iespējams.
Kas ir noticis? Esmu balsojis par Dievu. Dievam ir taisnība, un sātans bēg kā sakauts ienaidnieks. Tas nozīmē, ka es viņu nekad vairs neieraudzīšu. Katrs, kas ir cīnījies labo ticības cīņu, zina, ka sātans nav ar mieru padoties. Bet tik ilgi, kamēr turpinu draudzēties ar Dievu Viņa dēļ, Viņš pārvalda situāciju.
Kaut arī nākamā ilustrācija varētu šo konfliktu mazliet vulgarizēt, es to tomēr lietošu. Tie ir notikumi, kas saistīti ar mani un manu pusaudža vecuma dēlu.
Kādu dienu, kad gatavojos doties izbraukumā, viņš pienāk man klāt un saka: „Izskatās, ka tu šodien plāno kaut kur braukt.”
„Jā, dēls,” es atbildu.
„Es labprāt brauktu līdzi. Vai drīkst?”
Mani pārņem prieks. Sirds dziļumos jau biju sācis uztraukties par plaisu, kas bija radusies starp mani un manu dēlu. Es sev saku: „Paskaties tik! Mans dēls grib doties man līdzi izbraukumā. Laikam es viņam patīku!”
Es atbildu: „Noteikti brauc līdzi. Es vēlos, lai tu esi kopā ar mani.”
Mēs kāpjam automašīnā un sākam ceļu. Pēc dažām patīkami nobrauktām jūdzēm viņš saka: „Tēt?”
„Jā?”
„Zini, man ir vajadzīga kāda lieta.” „Tiešām? Kas tā ir?”
„Man vajag jaunu motociklu.”
Pēkšņi visa aina pārvēršas drāmā. Es to nevaru nesaprast — viss ir pilnīgi skaidrs. Viņš gribēja doties kopā ar mani ceļojumā, lai varētu... njā... Skaidrs. Es atbildu: „Man ļoti žēl, dēls, bet mēs patlaban nevaram nopirkt jaunu motociklu. Mēs to nevaram atļauties.”
„Kāpēc ne?”
„Es jau teicu — tāpēc, ka mums nav naudas.” „Bet man tas ir vajadzīgs!”
Vēl kādu brīdi mēs sarunājamies, un tad iestājas klusums. Tas kļūst nomācošs un turpinās visu dienu. Brauciens ir ļoti ilgs un saspringts. Es nemaz neskatos uz dēlu, bet novēršu skatienu un lūkojos ārā pa automašīnas logu. Viņš savukārt raugās uz otru pusi. Beidzot, pēc ilgām, mokošām stundām esam atkal mājās. Viņš aiziet gulēt, pat nepateicis „ar labu nakti!”. Es noliekos guļus un palieku nomodā, blenzdams griestos un pārdomādams, kas būs ar mani un manu pusaudzi.
Bet tagad pārveidosim šo ainu ideālā variantā.
Dēls pienāk man klāt un saka: „Tēt, es sapratu, ka tu šodien gatavojies doties izbraukumā. Ja tev nekas nav pretī, tad es gribētu braukt tev līdzi.”
„Brīnišķīgi!” (Es patīku savam zēnam!)
Mēs sākam ceļu. Viss ir ļoti jauki, un tas tā arī turpinās. Dēls nekā īpaša no manis neprasa. Viņš brauc līdzi tikai tāpēc, ka viņam patīk tētis un patīk būt kopā ar viņu. Saruna izveidojas brīnišķīga. Mēs runājam par visu — par viņa priekiem, bēdām, par dažādiem atgadījumiem ar viņu. Es ar viņu dalos arī dažās no savām problēmām, un tā mēs sarunājamies visu dienu. Laiks skrien pārāk ātri, un drīz tas ir pagājis.
Kad pārbraucam mājās, dēls saka: „Paldies, tēt, ka paņēmi mani līdzi. Tas bija brīnišķīgi. Man bija jauka diena.”
Tad viņš dodas gulēt, bet es ieeju dzīvojamajā istabā pie sievas un viņai saku: „Ak, mīļā, es gandrīz nespēju tam noticēt. Tas bija tik brīnišķīgi. Šī diena mums bija varena — mēs to pavadījām draudzīgās sarunās. Es tā domāju... kā tev šķiet, vai mūsu dēlam nederētu jauns motocikls?” Un pēkšņi es atrodu naudu, par kuru nemaz nezināju, ka tā man ir.
Protams, šo ilustrāciju es negribētu uzspiest kā absolūti pareizu, jo tad mēs nonāksim antropomorfisma valgos — nostādām Dievu vienā līmenī ar sevi vai padarām Viņu par tādu Dievu, kas ir aizvainojams.
Bet, ja mīlestības Dievs, kurš mūs radījis, spēj saprast jūtas, kas pārņem tos, kuri sarunājas ar Viņu vienkārši aiz prieka iepazīties (ne tādēļ, lai kaut ko saņemtu — kaut vai tās būtu Debesis vai mūsu problēmu atrisinājumi), tad varbūt mēs varam saprast, kādēļ pēc lūgšanām klājas vēl sliktāk, kamēr neatrodam īstos motīvus Dieva meklēšanai. Dievs var dot mums šos motīvus, ja mēs nākam pie Viņa.
Lai es meklētu Dievu, ir vajadzīgi īstie motīvi, un es par to vēlos lūgt, kaut neatkarīgi no tā, kas notiek, turpinātu Viņu meklēt tās lielās mīlestības dēļ, ko Viņš apliecināja pie krusta. Vai arī tu pievienosies man, meklējot Dievu pateicībā par Viņa doto dāvanu — Jēzu?
Dārgais Tēvs Debesīs! Pateicamies par Tavu mīlestības pilno sirdi un par to, ka Tu sūtīji Jēzu, lai mums to apliecinātu. Lūdzam, šķīsti un pārveido mūsu savtīgos motīvus. Mēs ļoti bieži esam mērojuši savu pestīšanu saskaņā ar savu uzvedību un apstākļiem ap mums. Lūdzam, atbrīvo mūs no šīm lamatām. Piedod, ka sazināšanos ar Tevi bieži esam sākuši un atkal pārtraukuši. Iepazīstini mūs ar sevi kā ar katra vistuvāko Draugu, lai mēs turpinātu nākt pie Tevis katru dienu, neatkarīgi no tā, kas notiek, un tā varētu iepazīties ar Jēzu. To lūdzam Viņa vārdā — āmen.