Tikai, lūdzu, nedomā, ka esmu pret labu uzvedību. Es arī nesaku, ka tev tagad vajadzētu iet un darīt visu, kas vien tīk, neņemot vērā likumus un ierobežojumus. Uzvedība ir svarīga nevis kā glābšanas nosacījums, bet gan kā rezultāts tam, ka iepazīstamies ar Dievu.
„Pag’, pag’!” kāds iebildīs. „Manai uzvedībai vajadzētu uzlaboties tad, kad cenšos iepazīties ar Dievu lūgšanās un pētu Viņa Vārdu. Bet kāpēc tieši tad, kad esmu to darījis, mana uzvedība ir sliktāka nekā jebkad? Tas taču nav loģiski!”
Atkal tu savu kristīgo dzīvi un tuvību Dievam vērtē saskaņā ar sava rakstura izmaiņām un rīcību. Bet kristie tības pamatā ir Tas, kuru tu pazīsti, nevis tas, ko tu dari, kamēr iepazīsties ar Viņu tuvāk. Tavs uzdevums Dieva lielajā plānā ir iepazīties ar Viņu, bet par Tavu uzvedību rūpējas Viņš.
Tātad — kad noprotu, ka man jāiepazīstas ar Dievu, manī rodas vēlēšanās iegūt šo svarīgo pieredzi ar Viņu. Šķiet, ka visi citi dievbijīgie cilvēki pazīst Viņu kā savu Draugu; nu arī es sāku Viņu meklēt. Bet tad viss pagriežas uz slikto pusi.
Bieži vien tieši tajās dienās, kad zinu, ka Dievs mani ir dzirdējis, kad manas lūgšanas ir pacēlušās augstāk par griestiem, — dienās, kad man ir izdevušās labas sarunas ar Viņu un kad tiešām esmu sajutis Viņa klātbūtni, — tajās dienās „iebrūk jumts”.
Ja šajā stāvoklī es neizprotu cīņu starp labo un ļauno, ja neredzu tālāk par savu mirkļa krīzi un tāpēc nenojaušu, kādēļ pēc lūgšanām klājas sliktāk, tad dienas beigās secinu: „Jā, šķiet, ka tas nav efektīvi! No Dieva meklēšanas es šodien tiešām nekā neesmu ieguvis. Man klājās sliktāk nekā jebkad agrāk! Šis lūgšanu laiks, kurā es meklēju Dievu, nevar būt manu problēmu atrisinājums. Tas nav efektīvs; tā kā rīt no rīta es mierīgi varu gulēt ilgāk.”
Nākamajā rītā es nelūdzu, un tad, protams, diena paiet labi. Mana dzīve ir nevainojama — es nezaudēju savaldīšanos, nekliedzu uz bērniem un nezaudēju pacietību darbā. Nekādu grēku, nekādu problēmu. Laba diena.
Tad, protams, rodas šāds loģisks secinājums: „Jā, šķiet, ka tas ir apstiprinājies. Šī nopietnākā dzīve ar Dievu, par ko runā, nemaz nav tik svarīga, jo tad, kad nepavadīju laiku ar Viņu, man bija labāka diena!”
Es varu nospriest: lai atrisinātu savas problēmas, man jācīnās nevis labā ticības cīņa, bet grēka cīņa. Es pārsviežos atpakaļ iepriekšējā stāvoklī un gūstu redzamus panākumus, nemaz nezinādams, ka ļaunais, kas ir atbildīgs par abām dienām, ir arī tas, kas atsviež mani atpakaļ.
Ja tas tagad izklausās kā aizgūts no Screwtape Letters („Skrūvšņores vēstules” — pieredzējuša velna vēstules jaunajam kārdinātājam, red. piez.), tad es atvainojos Lūisa kungam (C. S. Lewis). Taču šie pārdzīvojumi, kad problēmu ir vairāk, ja grēka cīņas vietā meklējam Dievu, nabaga kristietim, kurš neizprot cīņas kopējo ainu, var ilgt bezgalīgi. To izprast viņš var tikai tad, ja aptver, ka viņa dzīvē atkārtojas Ījaba pieredze.
Paskatīsimies uz šo situāciju lielākā mērogā. Sātans redz, ka es vairs nevaru samierināties ar savu pašreizējo reliģiju, jo Svētais Gars man liek apzināties nepieciešamību pašam iepazīt Dievu. Un, kad velns redz mani uz ceļiem atvērta Dieva Vārda priekšā meklējam dziļāku pieredzi ar Radītāju, savu ienaidnieku, viņš tūlīt sasauc velnēnu Ārkārtas komiteju, lai neļautu man turpināt šo ceļu.
Kad plāni ir gatavi, viņš vicina dūri pret Dievu, apsūdzēdams: „Domā, ka viņš Tevi mīl? Vai tiešām Tevi ir tik viegli apmānīt? Viņš Tevi nemeklē mīlestības dēļ. Viņš vienīgi cer saņemt no Tevis vairāk — savu problēmu atrisinājumus un mūžības bagātības. Tagad viņš Tev pateicas par svētībām, bet, ja Tu tās atņemsi, viņš pārstās Tevi meklēt.”
Tāds ir sātana izaicinājums — tas pats, ko piedzīvoja Ījabs, — un tagad lielā cīņa norisinās starp Dievu un sātanu. Protams, Dievam jau nebūtu grūti aizdzīt sātanu; tikpat labi Viņš šo būtni varēja iznīcināt pašā sākumā. Bet Dievs ir izvēlējies to nedarīt, kaut arī Viņam ir spēks. Kad vien sātans apšauba Dieva taisnīgumu, Dievs atbild: „Labi, lai notiek. Pierādi savu apgalvojumu.”
Sātans saka: „Es to nevaru pierādīt, ja Tu mani nelaid viņam klāt.”
„Labi,” atbild Dievs, „Es tev dodu atļauju.”
Nākamajā dienā, kad velns redz, ka es atkal meklēju Dievu, viņš ar saviem velnēniem man uzbrūk un apšauda no visiem ložmetējiem. Nu klājas pavisam slikti. Es dzīvoju sliktāk nekā jebkad agrāk. Bet dienas beigās man jāizšķiras, par kuru no karojošajiem Visuma spēkiem es balsoju. Vai nu Dievam ir taisnība, kad Viņš saka, ka vēlos sadraudzību ar Viņu, vai sātanam, ka ceru kaut ko saņemt no Dieva.
Ja es nesaprotu šo apslēpto konfliktu, tad atbildu: „Dievs, aizmirsti to! Tu šodien man it nemaz nepalīdzēji. Redzi, kas ir noticis, kad mēģināju meklēt dziļāku pieredzi ar Tevi. Tu to vari paturēt sev!”
Tā es esmu nobalsojis par ienaidnieku. Kad velns redz, ka šo īpašo, attiecībām ar Dievu paredzēto laiku atstāju novārtā, viņš ar velnēniem rīko dzīres savā mājvietā, apsmiedams to, ka Dievs ir mīlestība un taisnība.
Kad viņu Ārkārtas komiteja atkal sanāk kopā, kā tu domā, ko viņi nolemj darīt? Liela fantāzija nav vajadzīga, lai to saprastu. Viņi redzēja, ka pēc neveiksmīgas dienas es pārtraucu pavadīt laiku vienatnē ar Dievu. Ja tu būtu sātans, ko tu darītu nākamajā dienā? Sapulcē pārrunātu stāvokli un secinātu: „Skatieties, mums izdevās! Šodien viņš vairs nemeklē Dievu! Liksim viņu mierā! Dosim šim cilvēkam veiksmīgu dienu!”
Tad, nākamajā dienā, viss rit labi. Es saku: „Nu, redz’! Tas attaisnojas. Man klājas labāk tad, kad es nepavadu laiku kopā ar Dievu!”
Un tad sātans uzvaras priekā var nākt atpakaļ pie Dieva un teikt: „Tavi apgalvojumi ir aplami! Viņš tikai gribēja gūt labumu no Tevis, bet tiklīdz atklāja, ka es varu dot vairāk, viņš pievērsās man! Jā, varbūt viņš paliks Tavā draudzē, varbūt saviem spēkiem mēģinās paklausīt Taviem likumiem, bet mums abiem būs skaidrs, ka patiesībā viņš ir manā pusē. Es esmu uzvarējis!”
Vai mums nav cīņa ar šāda veida spēkiem pasaulē? Viltīgi? Jā. Iedarbīgi? Jā. Lai cik savādi tas arī šķistu, cilvēks šādi var turpināt nedēļām un varbūt pat gadiem. Vai tev tā nav gadījies? Man tā noteikti ir bijis. Es savus Dieva meklējumus esmu sācis, pārtraucis, atkal sācis, atkal pārtraucis, nemaz neapjēgdams, kas notiek. Es pārliecinājos, ka sātans ir, jo man daudzkārt nācās satikties ar viņu! Ilgu laiku biju nikns uz Dievu, jo Viņš ļāva sātanam man uzmākties, kaut arī es centos pavadīt laiku kopā ar Dievu. Taču, jo vairāk aplūkoju kopējo ainu, jo vairāk tajā sāku saskatīt Dieva lielo mīlestību.
Kad beidzot spēju saprast, ka manā dzīvē atkārtojas Ījaba piedzīvotais, es sāku domāt citādi: „Vai tas nav interesanti? Kāpēc tad es, galu galā, meklēju Dievu? Ja es Viņu mīlu un man sagādā prieku draudzība un sazināšanās ar Viņu, vai tad man nevajadzētu turpināt Viņu meklēt neatkarīgi no tā, kā aizrit atlikusī diena? Arī tad, ja klājas slikti vien, tam nav nekādas nozīmes. Es joprojām turpināšu meklēt Dievu, jo man patīk būt kopā ar Viņu.”
Kad nonāku līdz šim stāvoklim, sātans atkal uzmācas un čukst: „Rīt tu vairs nevari tikties ar Dievu, jo šodien visu esi darījis pilnīgi aplam! Dievs negribēs draudzēties ar tevi, kamēr tu neatbrīvosies no saviem grēkiem!”
Dažreiz viņam izdodas mani iespaidot, lai es domāju, ka man jākļūst labākam, pirms varu atgriezties, — jārada sevī nožēla un jāattīsta labi atgriešanās iemesli, jo tikai tad Viņš mani uzklausīs.
Vai tā Dievs rīkojas? Ļauj man tev jautāt: „Kā es jebkad varu atbrīvoties no grēkiem? Kā var nonākt līdz patiesai nožēlai?”
Tiem, kas pievērš galveno uzmanību uzvedībai, nupat teiktais var izklausīties pēc zaimiem, tomēr es gribētu atgādināt, ka nav iespējams nonākt līdz patiesai nožēlai vai saņemt no Dieva spēku grēku pārvarēšanai, atrodoties tālu no Viņa. Pat tad, ja šodien visu esmu darījis aplam, man nekavējoties jāatgriežas. Uzvedības piekritējs teiktu: „Es tomēr labāk pagaidīšu, līdz varēšu atzīmēt vismaz 14 labas uzvedības dienas, lai nomierinātu Dievu un izrādītu nožēlu. Tad es vērsīšos pie Kunga, un Viņš mani pieņems.”
Nē, tas ir strupceļš! Tas vienmēr ir bijis un vienmēr būs strupceļš. Turēšanās tālu projām no Dieva man nekā nevar dot, jo mana vienīgā uzvaras cerība ir Viņā. Pat tad, ja rīta lūgšanās pavadītā laika vienīgais ieguvums ir tas, ka pēc tam zaudēju savaldīšanos, sastrīdos ar sievu, kliedzu uz bērniem, nolamāju savu priekšnieku (un tāpēc zaudēju darbu), piedzeros — pat tad man nekavējoties jāatgriežas pie sadraudzības ar Dievu.
Tad es saku Dievam: „Tēvs, šodien tiešām viss ir veicies slikti, taču es nāku pie Tevis, jo man ir nepieciešams iepazīt Tevi tuvāk. Es vēlos iepazīt Tevi tuvāk. Es vēlētos iemācīties mīlēt Tevi cēlu motīvu dēļ. Lūdzu, iemāci man uzturēt draudzību ar Tevi, lai notiek kas notikdams.”
Kad es pārslēdzos no uzvedības reliģijas uz draudzīgām attiecībām ar Dievu, tad un tikai tad man kļūst iespējams pastāvīgi Viņu meklēt. Tad un tikai tad Dievs var dot uzvaru un padarīt manā vietā to, ko Viņš nespēja veikt pirms tam. Tad mana apņemšanās būs šāda: „Es meklēšu Dievu Viņa dēļ. Nevis tādēļ, lai Viņš tagad vai vēlāk varētu kaut ko darīt manā labā, bet tāpēc, ka Viņš jau ir daudz darījis manis dēļ pie krusta. Es meklēšu Viņu nevis tādēļ, lai nokļūtu Debesīs vai gūtu uzvaru pār grēkiem, bet tāpēc, ka esmu pateicīgs par saņemto dāvanu — Viņa Dēlu.”