Kādam tad vajadzētu būt mūsu liecināšanas īstajam motīvam? Attiecības ar Dievu var vērtēt saskaņā ar diviem skaidriem kritērijiem: pirmais — kam pieder mūsu domas? Cik bieži ikdienas dzīvē mūsu domas pievēršas Kristum bez ārēja ierosinājuma? Otrs rādītājs, kas raksturo mūsu attiecības ar Dievu, ir temats, par ko mums patīk sarunāties. Vai tev patīk stāstīt saviem draugiem par Jēzus mīlestību pret tevi?
Reiz pēcpusdienā pēc dievkalpojuma es tikos ar kādu cilvēku grupu, lai runātu par kristieša liecības lomu mūsu dzīvē. Kad dalījāmies pieredzē, kāds stāstīja: „Šonedēļ Dievs mums deva iespēju liecināt par savu ticību. Tas, šķiet, bija liktenīgi, ka kādai automašīnai beidzās degviela tieši pretī mūsu saimniecībai. Pirms cilvēkam palīdzējām savest kārtībā transporta līdzekli, mēs viņam likām apsolīt šodien atnākt uz baznīcu.”
„Vai viņš atnāca?”
„Nē, viņa šeit nebija. Nesaprotu, kāpēc!”
Ja mums būtu personīgas attiecības ar Dievu, mēs neliktu izteikt solījumus apmeklēt baznīcu. Ja mēs papētītu kristieša liecības sākotnējos motīvus, tad atteiktos no visiem trikiem, ko esam lietojuši. Mūsu samākslotās metodes rāda, ka mums trūkst sirsnīgu attiecību ar Kristu.
Ja mēs tiešām Viņu pazītu, mēs vienmēr varētu dalīties ar citiem tajā, ko Viņš mums nozīmē, ko Viņš mūsu dēļ ir darījis un dara šodien. Mēs liecinātu ne tāpēc, ka kāds mums to spiestu darīt, bet tāpēc, ka nevarētu noturēties, nestāstot par Viņa klātbūtni un svētībām savā dzīvē. Tad par motīvu darbam Dieva labā kļūs mūsu iekšējā pieredze ar Viņu, nevis citu cilvēku izdarītais spiediens.
Bībele mums sniedz šīs patiesās liecības piemērus. Kāds klibs vīrs gāja uz Jeruzalemi, lai sameklētu lielo Dziedinātāju Jēzu. Bet, kad viņš vēlā piektdienas pēcpusdienā tur ieradās, tad dzirdēja par kādu krustā sišanu uz pakalna, ko sauca par Golgatu. Pagāja nedēļas, un ļaudis, kas viņu bija atveduši uz Jeruzalemi, atgriezās mājās. Izmisuma pārņemts, viņš sēdēja uz dievnama kāpnēm, ubagodams ēdienu. Garām gāja divi vīri, kas bija redzējuši sava Kunga pacelšanos Debesīs. Tie bija Pēteris un Jānis. Viņi teica: „Sudraba un zelta mums nav; bet, kas mums ir, to mēs tev dodam: nacarieša Jēzus Kristus vārdā — celies un staigā!” Un šis vīrs pielēca kājās. Bet tas nebija viss — viņš pa kāpnēm ieskrēja dievnama pagalmā, un tur varasvīri to redzēja staigājam, lēkājam un slavējam Dievu. Viņš slavēja Dievu par to, kas ar viņu bija noticis.
Ja kaut kas ir noticis manās attiecībās ar Dievu, tad es nevaru ciest klusu. Tad man nevajag, lai kāds veikls uzņēmējs mani pierunātu liecināt. Tad nevajag, lai kāds ar psiholoģisku manipulāciju palīdzību mani uz to rosinātu. Spitālīgie un aklie gāja pie Jēzus pēc palīdzības, un Viņš tos dziedināja. Viņš teica: „Nestāstiet nevienam, kas ar jums ir noticis.” Bet tas šos cilvēkus neatturēja. Tieši otrādi — tie skrēja, sauca un dziedāja slavas dziesmas Tam, ko bija satikuši. Man šķiet, ka Jēzus vienkārši parādīja, cik neiespējami ir ciest klusu. Tā arī ir visa kristīgās liecības būtība. Ja es tiešām pazīstu Jēzu Kristu kā savu Draugu, ja zinu, ko nozīmē ik dienas būt īstā sadraudzībā ar Viņu, es nevaru klusēt!
Kad sāku kalpošanu, man viss bija otrādi. Es domāju: ja man izdosies draudzes locekļus iesaistīt misijas darbā, tie gūs pieredzi ar Kristu. Tāpēc es sameklēju dažus enerģiskus cilvēkus, lai tie modinātu citos entuziasmu liecināt. Bet rezultātā ļoti nedaudzi guva cerēto pieredzi ar Kristu. Pārējiem viss beidzās ar neveiksmi un vilšanos.
Nākamajā draudzē es nolēmu mēģināt citādi. Šoreiz uzskatīju, ka neviens nevar būt Kristus liecinieks, ja nav guvis pieredzi ar Viņu. Cik smieklīgi būtu ierasties tiesas zālē kā lieciniekam, ja neesmu bijis notikuma vietā! Ja pats tur neesmu bijis, tad neviens maniem vārdiem neticēs! Tāpēc šoreiz nolēmu sludināt par jaunpiedzimšanu, pārtapšanu un taisnošanu ticībā. Es nospriedu, ka jārunā par Jēzu, iedrošinot cilvēkus pētīt Bībeli, lūgt un centies personīgi iepazīties ar Dievu. Viņi to ņēma vērā un bija atsaucīgi. Tad es mierīgi apsēdos un pie sevis teicu: „Tas arī ir tas, kam jābūt! Kad viņiem būs dziļāka pieredze ar Kristu, tie ies un dalīsies tajā arī ar citiem. Un man nekas nebūs jādara, lai viņus pamudinātu.” Tomēr viņi negāja dalīties ar citiem, un atmoda noplaka. Daudziem, kas bija sajūsmā par to, ko bija piedzīvojuši kopā ar Kristu, kļuva vēl sliktāk nekā iepriekš.
Tad es satiku daudzus, kam bija problēmas ikdienas attiecībās ar Dievu. Iespējams, ka viņi bija sapratuši, cik svarīgi ir pastāvīgi arvien tuvāk iepazīt Jēzu. Varbūt šie cilvēki sāka patiesi apzināties to ieguvumu un prieku, ko sniedz sadraudzība ar Kristu lūgšanā un Viņa Vārda pētīšanā. Bet tad sākās problēmas, un to cēlonis deviņos no desmit gadījumiem bija tāds, ka viņi nedalījās ar citiem pieredzē, ko bija guvuši, būdami kopā ar Kristu. Es ne tikai teorētiski ticu, ka tas tā ir, bet arī esmu par to pārliecinājies praksē. Esmu saņēmis vēstules, un cilvēki man ir stāstījuši par piedzīvoto, kas liecina, ka mūsu attiecības ar Kristu nevar augt, ja neiesaistāmies Viņa misijas darbā.
Dievam ir pazīstams lielais princips, ka, cenšoties palīdzēt citiem, mēs vēl vairāk palīdzam sev. Tāpēc Dievs savā lielajā mīlestībā mums ir devis iespēju strādāt kopā ar Viņu citu labā. Tā mēs pastāvīgi varam uzturēt saikni ar Debesīm. Šis ir viens no tiem kristieša liecības aspektiem, ko pārāk bieži atstāj neievērotu.
Lai pieaugtu savās attiecībās ar Dievu, mums ir svarīgi vingrināties, daloties ar citiem tajā, ko esam no Viņa saņēmuši. Darbošanās ir dzīvības priekšnoteikums. Tie, kas joprojām cenšas palikt kristieši, bet no Dieva brīvi saņemtās dāvanas un svētības neizmanto Viņa darbā, patiesībā cenšas dzīvot ēdot un nemaz nevingrinoties. Dzīves fiziskajā jomā tas beidzas ar atrofēšanos un saslimšanu. Ja atsakāmies vingrināt savus locekļus, tad drīz vien zaudējam spējas tos lietot.
Šī patiesība ir spēkā arī garīgajā dzīvē. Ja netrenējam Dieva dotās spējas, mēs ne tikai vairs nepieaugam Kristū, bet arī zaudējam tās prasmes, kuras mums jau bija. Ja apmierināsimies ar to, ka visu dienu tikai lūdzam un kavējamies pārdomās, tad drīz vien pārtrauksim arī lūgt. Citiem vārdiem sakot — Dievs mums ir devis gaismu, lai mēs to nodotu tālāk citiem, un, jo vairāk dosim, jo spožāka tā kļūs mūsos pašos.
Tā nu šīs kristīgās liecības problēmā man ir izdevies nonākt vienīgi pie šāda secinājuma: tiklīdz cilvēki ir sajūsmināti, ka viņi Jēzu ir iepazinuši kā savu Draugu, mums viņus vajadzētu iedrošināt liecināt, sniegt tiem iespējas dalīties un nodot tālāk savu pieredzi, lai tā neizzustu.
Ir arī tāda problēma, ka bieži vien liecināšanu skaidrojam kā zvanīšanu pie svešām durvīm. Bet ko Jēzus saka par kristieša liecību? Gadariešu zemē Jēzus dziedināja ļaunu garu apsēstu cilvēku un lika šiem dēmoniem pāriet uz cūku baru. Ļaudis izbijās un lūdza Jēzu aiziet. Dziedinātais vīrs vēlējās palikt kopā ar Kungu, bet Viņš tam sacīja: „Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas tas Kungs tev darījis.” (Marka 5:19) Šis cilvēks acīmredzot paklausīja, jo, kad Jēzus nākamajā reizē šo vietu apmeklēja, tie, kas toreiz bija lūguši Viņu aiziet, tagad steidzās pretī, lai aicinātu pie sevis. Dziedinātā cilvēka liecības dēļ tie ilgojās Viņu redzēt.
Tas tiesa, ka Jēzus mums ir licis „iet pa visu pasauli un pasludināt Evaņģēliju” (Marka 16:15), taču diezin vai tas nozīmē, ka mums būtu jāiet pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, jāsaka tiem „patiesība acīs” un jāšausta ar Evaņģēlija mācībām. Nē, man ir jāiet pie viņiem, lai sadraudzētos un tad varētu pastāstīt, cik lielas lietas Kungs manā labā ir darījis. Kāda jēga klauvēt vai zvanīt pie svešām durvīm, ja es nespēju runāt par Jēzus mīlestību pat ar cilvēku, kas sēž man blakus baznīcas solā?
Ir atšķirība starp mūsu liecināšanas motīviem un Die va motīviem, kāpēc Viņš vēlas, lai mēs to darītu. Dieva nolūks, kāpēc Viņš vēlas redzēt kristīgo liecību, ir uzturēt mūs dzīvus Viņā. Tā ir ne tikai „ārpusē” esošo cilvēku, bet arī mūsu vajadzību apmierināšana. Dievs negaida, lai mēs kļūtu par sludināšanas speciālistiem. Viņš sagaida, lai mēs saprastu, ka ar Kristu gūtā pieredze ir visas pasaules lielā ūdensšķirtne starp dzīvību un nāvi un ka aktīvi iesaistīties Evaņģēlija darbā kopā ar Viņu ir privilēģija, ko dod mīlestības Dievs.
Lai ikdienas dzīvē ar kādu iepazītos, man ir nepieciešama komunikācija ar šo cilvēku: jārunā ar viņu, jāieklausās, ko viņš man saka, kā arī savstarpēji jāsadarbojas. Šie komunikācijas principi ir spēkā arī garīgajā dzīvē. Pētot Bībeli, es ieklausos, ko Dievs man saka, lūgšanā es runāju ar Viņu, bet, iesaistīdamies kristīgajā liecināšanā, es esmu kopā ar Viņu, un mēs kopīgi darām darbus.
Dievs zina, ka, sastapušies ar pārbaudījumiem un pretestību liecināšanas gaitā, mēs ne tikai tieksimies tuvāk Jēzum, bet arī kritīsim ceļos lielā izsalkumā un slāpēs pēc taisnības. Tas mums vēl vairāk liks meklēt Dievu, un, pieredzei ar Kristu kļūstot arvien dziļākai un bagātīgākai, mūsu ticība tiks stiprināta. Tas tiesa, ka mūsu iesaistīšanās kristīgās liecināšanas darbā nes labumu arī citiem, tomēr Dieva skatījumā galvenais nolūks šeit ir mūsu pašu labums.
Vai tas nozīmē, ka mums būtu jāstrādā Dieva labā, lai glābtu sevi? Nē, tad tas būtu savtīgs motīvs. Mūsu liecināšanas darba motīvs ir prieks par to, cik brīnišķīgu Draugu esam atraduši Jēzū, un vēlēšanās šajā laimē dalīties arī ar citiem. Mūsu motīvs ir pats par sevi saprotams tās patiesās pieredzes rezultāts, kas gūta kopā ar Kristu. Un ne jau tikai dažiem tiek dots šis prieks par sadraudzību ar Viņu. Mēs visi to varam piedzīvot. Turpinot dalīties ar citiem tajā, ko esam saņēmuši, mēs nodrošinām glābšanu paši sev, jo arvien vairāk un vairāk iepazīstam Kristu.