Fiziskā dzīvība ir asinīs, bet garīgā dzīvība tiek uzturēta ticībā Kristus asinīm [..].
Nolietošanās un zaudējumu rezultātā organismā jāatjauno asinis, katru dienu to nodrošinot ar uzturu. Tāpat pastāvīgi nepieciešama barības uzņemšana no Dieva Vārda, kura pazīšana ir mūžīgā dzīvība. Šim Vārdam jābūt mūsu ēdienam un dzērienam. Vienīgi šādi dvēsele var atrast sev barību un spēj dzīvot.”
Tāpēc savu kristieša dzīvi es uzturu, ik dienas pavadot laiku vienatnē ar Dievu un iepazīstoties ar Viņu. Es dzīvoju ticībā Kristum un palieku Viņā ar Viņa Vārda un lūgšanu starpniecību.
„Nu labi,” kāds var jautāt, „kā lai es iepazīstos ar Dievu, ja es Viņu neredzu?”
Mēs varam iepazīties ar kādu, ieskaitot arī Jēzu, lietojot trīs vienkāršas metodes. Tās ir manis ieteiktā garīgā priekšraksta pamats. Es ar tevi iepazīstos, 1) runājot ar tevi un 2) klausoties, ko tu man saki.
Mēs iepazīstamies vēl labāk, 3) būdami kopā un kopīgi darīdami darbus.
Jau minētos paņēmienus mums ir devis arī Dievs, lai mēs iepazītos un izveidotu tuvas attiecības ar Viņu. Es ar Kungu varu iepazīties, vienīgi cenšoties izprast, kas Viņš ir, runājot ar Viņu (lūgšanā) un ieklausoties, ko Viņš man saka (pētot Viņa Vārdu). Un tad mēs varam kopīgi darīt darbus (kristieša liecība).
Atceros, kā reiz mazā pilsētiņā kopā ar brāli vadījām evaņģelizācijas sapulces. Kāds vērsās pie manis cita ieinteresēta cilvēka vārdā. Viņš dzīvoja laukos, ārpus pilsētas, un es devos viņu sastapt. Kad pateicu, ka esmu mācītājs, kas atbraucis uz šo pilsētiņu vadīt sapulces, viņš teica: „Ā, jūs esat no tiem sasodītajiem mācītājiem!” (Un viņš pat neteica „sasodītajiem”, bet vēl sliktāk!)
Tad viņš mani ieaicināja iekšā un veselu pusstundu centās aizvainot, šokēt un atspēkot. Viņš teica: „Esmu runājis ar šo sasodīto salmu maisu tikpat daudz, cik vien jūs esat to jebkad darījis, un nekad neesmu saņēmis nevienas atbildes.”
Tā mēs turpinājām. Beigās, noslēdzot vizīti, es viņu palūdzu vienkārši atnākt.
Viņš atbildēja: „Labi, es aiziešu un sagādāšu jums nepatikšanas.”
Un viņš turēja vārdu — viņš nāca. Viņš nebija spējīgs savās krūtīs radīt jaunu sirdi, bet vienu lietu viņš varēja — viņš varēja turpināt nākt.
Jauni cilvēki man ir teikuši, ka viņi nav atdzimuši, un viņi zināja, ka ir bezspēcīgi pārveidot savu dzīvi. Bet es viņiem teicu, ka vienu lietu gan tie spēj darīt — viņi var uzturēties tādā vidē, kur šī pārmaiņa var notikt.
Ja man vakarā jācenšas aizmigt, es varu darīt vismaz tik daudz: nolikties guļus uz matrača, izslēgt gaismu un izslēgt radio. Es rodu sev vidi, kur tas var notikt, un agri vai vēlu tas notiek. Bet tas parasti nenotiek, ja es neuzturos šajā vidē.
Un tā — šis cilvēks turpināja nākt uz mūsu sapulcēm, kur mēs darījām tikai trīs lietas: pētījām Bībeli, lūdzām un liecinājām par Kristus mīlestību. Kādu vakaru pēc sapulces viņš teica: „Ziniet, zēni, jūs tīri labi pieprotat tirgoņu manieres.”
Mēs domājām: „Tas ir interesants veids, kā to nosaukt.”
Dažus vakarus vēlāk, kad šis vīrs atkal iznāca no sapulces, viņa acis mazliet mirdzēja un viņš teica: „Man šķiet, ka man vajadzīgs tas, ko Jēzus piedāvā.”
Drīz pēc tam viņš savu dzīvi nodeva Kristum, un es nekad neaizmirsīšu dienu, kad mēs kopīgi iekāpām kristību baseinā. Viņš bija pārveidots cilvēks.
Kas bija noticis? Viņš bija uzturējies vidē, kur Dieva Dēla miesa un asinis kļuva par viņa dzīvības sastāvdaļu. Es viņu redzēju dažus gadus vēlāk, un viņš bija pieaudzis Kristū, jo bija iemācījies pavadīt laiku vienatnē kopā ar Kristu. Viņš bija sapratis, ka „grēcīgs cilvēks var atrast cerību un taisnību vienīgi Dievā un neviens cilvēks nevar būt taisns, tiklīdz tam vairs nav ticības Dievam un tas vairs neuztur dzīvu savienību ar Viņu”.
Kaut arī visa kristīgās dzīves būtība ir ik dienas iepazīties ar Jēzu, mēs bieži vien neticam, ka tas ir tik vienkārši. Sātans cenšas panākt, lai mēs darbojamies ar savu taisnību un ticību, un parasti pēc cīņas ar ienaidnieku mums vairs neatliek laika, lai iepazītos ar Jēzu. Mums ir teikts: lai uzvarētu, ir nepieciešams pilns Dieva bruņojums (Ef. 6:11–17), bet mums neienāk prātā, ka šis bruņojums ir Jēzus Kristus, kurā esam ietērpti (Rom. 13:14).
Tāpēc savu kristieša dzīvi un pieredzi mēs turpinām, mācoties, ko nozīmē ik dienas atrasties uz ceļiem atvērta Dieva Vārda priekšā. Nav cita ceļa, kā iepazīt Dievu, izņemot personīgu, individuālu lūgšanu dzīvi.
Es neatvainojos, ka par to rakstu īpaši. Īstas lūgšanu dzīves trūkums ir novērojams daudzu šķietamu kristiešu dzīvē. Es pazīstu mācītājus, kuriem ir zudusi drosme tāpēc, ka viņu draudzes locekļiem aci pret aci ir nācies sastapties ar reālām problēmām, un, kad viņi dodas pie mācītāja pēc palīdzības, tad atzīst, ka nemaz nav pavadījuši laiku, pētot evaņģēlijus vienatnē kopā ar Kristu.
Lai kas arī tu būtu, man tev ir šāds jautājums: „Vai tu zini, ko nozīmē īsta, personīga lūgšanu dzīve ar Dievu katru dienu?”
Jā, burta kalps var arī iedomāties, ka viņš pavada laiku, iepazīstoties ar Jēzu, kaut īstenībā meklē vielu debatēm, pārrunām vai strīdiem. Ir iespējams pavadīt stundu, pārdomājot Rakstu vietas, kas atklāj trūkumus un kļūdas citu ticībā un darbos. Bet tā nav īsta lūgšanu dzīve, jo šeit centrā nav Dieva.
Atceros kādu vecāku maza auguma sievieti, kas mācījās četras stundas dienā, lai atrastu lietas, ar kurām varētu šaustīt citus cilvēkus, kas augumā bija galvas tiesu lielāki par viņu. Ja jūs tai pajautātu, vai viņai ir lūgšanu dzīve kopā ar Kristu, viņa, protams, atbildētu, ka ir.
Bet es atceros, kā cita maza auguma vecāka sieviete atnāca uz baznīcu ar savām divām mazmeitām. Nedēļas sākumā meitenes bija apciemojušas vecomāti un uzdāvinājušas pašu izgatavotu dāvanu: divas kaklarotas, darinātas no vietējā sīkumu veikaliņā pirktām krellēm. Vecāmāte gan neatzina kreļļu nēsāšanu, it īpaši baznīcā, tāpēc viņa pateicās abām meitenēm un ielika krelles atvilktnē.
Nedēļas beigās viņa pajautāja meitenēm, vai tās kopā ar viņu nenāks uz baznīcu, un mazmeitas atbildēja: „Jā, vecomāt. Vai tu apliksi mūsu kaklarotas?”
Vecāmāte nezināja, ko darīt. Man nav tiesību lemt par to, vai viņa izdarīja pareizi, bet viņa aplika krelles, uzlocīja mēteļa apkakli uz augšu un aizgāja uz baznīcu. Tas, protams, tūlīt pievērsa mazās dievbijīgās sievietes uzmanību.
Dievbijīgā sastapa vecomāti uz baznīcas kāpnēm, pabāza roku zem viņas mēteļa apkakles un norāva kreļļu virtenes. Krelles nokrita uz ietves, un abas mazās mazmeitas noliecās, lai tās salasītu. Viņas vairs nekad negribēja nākt uz šo baznīcu.
Es piegāju pie dievbijīgās sievietes un jautāju: „Vai tu zini, ko nozīmē vienatnē pavadīt laiku, iepazīstoties ar Dievu?”
„Nu, protams.” Un viņa izvilka visas grāmatas, ko bija lasījusi. Viņai bija ļoti daudz grāmatu, un visās ieliktas grāmatzīmes. Tiešām, viņa taču man bija sūtījusi citātus, kas norādīja uz kļūdām draudzē, taču es pamanīju, ka viņai acīmredzami trūkst pārdomu par Jēzus dzīvi un raksturu.
Kas ir lūgšanu dzīve? Tas ir īpašs laiks, kurā es cenšos iepazīties ar Dievu. Neesmu atradis cita labāka veida, lai to panāktu, kā katru dienu pavadīt vienu klusu stundu, pārdomājot Kristus dzīvi un mācības, kā tās aprakstītas evaņģēlijos.
„Jā,” kāds iebildīs, „bet kā ar pārējo Bībeli? Kā tad ir ar mūsu draudzes doktrīnām?”
Klausies, draugs, Bībelē ir divi informācijas veidi: viens ir pamācībai un otrs — domu ierosināšanai. Dievs mums norādīs arī uz Bībeles pamācībām, ja vien Viņu meklēsim, taču tās neaizstāj Rakstu vietas, kas mums palīdz iepazīt Jēzu Kristu kā savu Draugu.
Šis vienatnē pavadītais laiks ar Viņu ir kaut kas vairāk nekā rīta pantiņš, ko izlasa, turot vienu roku uz durvju roktura. Tā ir Viņa Vārda lasīšana sazināšanās nolūkā, bet pēc tam pārdomas par to, kas izlasīts. Es lasu par Viņa satikšanos ar cilvēkiem, kas neatšķiras no manis un tevis šodien. Tad es lūdzu par to, ko esmu izlasījis, ievietodams attiecīgajā epizodē sevi. Esmu spitālīgais, kas tika dziedināts, aklais, kura redze tika atjaunota. Kad es ielieku sevi izlasītajā, tad iepazīstu Viņu.
Ģimenes un draudzes lūgšanas ir brīnišķīgas; tās varbūt nozīmīgas, taču šie brīži kļūst par svētību tikai tad, ja katrs no mums ir vienots ar Dievu. Turklāt Dievam labāk patīk, ja no rīta lūdzam spēku, ar ko iet visu dienu, nekā katras dienas beigās lūdzam piedošanu par to, ka esam bijuši nevērīgi pret Viņu.
Daži iebilst pret šādu priekšrakstu, jo tas esot apgrūtinošs. Viņi mēdz teikt: „Es runāju ar Dievu pat visu dienu. Es varu lūgt darbā. Es varu būt nepārtrauktā saskarsmē ar Viņu.”
„Jā, bet vai tu esi atlicis īpašu laiku dienā tieši personīgām attiecībām ar Viņu?”
„Nē, man tas nav vajadzīgs.”
Jā, es arī domāju, ka ir brīnišķīgi visu dienu būt saskarsmē ar Dievu. Faktiski tāds ir rīta pārdomu brīža nolūks. Mums Viņš nav jāierobežo mazā, stundu ilgā laika posmā, bet gan jāizveido attiecības, kas mūs uzturētu saskarsmē ar Viņu visu dienu. Toties esmu atklājis, ka tie, kas saka: „Es visu dienu esmu saskarsmē ar Viņu, bet nepavadu īpašu laiku vienatnē ar Dievu,” — īstenībā liecina par savas dzīves paviršību. Jēzus ir teicis, ka garīga dzīve nav iespējama, ja netiek atvēlēts īpašs laiks garīgā uztura uzņemšanai.
Būtu smieklīgi, ja es teiktu savam ārstam: „Man nav jāēd. Man nav vajadzīgas trīs ēdienreizes dienā. Esmu atklājis, ka dabiski tieku barots visu dienu.”