To es iemācījos no sava tēva. Acīmredzot sekodams savas dzimtenes Norvēģijas tradīcijām, viņš ne visai ticēja rīkstes taupīšanai. Kādu dienu pēc tās „saņemšanas” es smīnēdams ienācu istabā ar avīzi rokā un teicu mātei: „Tas nemaz nesāpēja.” Tā bija liela mana kļūda, jo mamma to pateica tētim, un tad vadzis lūza. Es dabūju pamatīgu pērienu, bet par to nevainoju tēvu.
Vēlāk dzirdēju, kā pazīstams ģimenes konsultants skaidroja cilvēku ieteicamo pārmācīšanu audzināšanas nolūkos: „Nav nekāda pārmācības ierobežojuma ne pret vienu — vai tas būtu jauns vai vecs, kamēr vien šis cilvēks saprot, ka tiek mīlēts un pieņemts. Bet tiklīdz viņš jūtas atraidīts, jūs esat aizgājuši par tālu. Tas arī ir vienīgais ierobežojums.” Mēs vienmēr zinājām, ka tiekam mīlēti un pieņemti. Mēs zinājām, ka tad, kad tēvam nācās mūs pārmācīt, viņa sirds tika salauzta.
Bet visnepatīkamāko pērienu saņēmu tad, kad viņš man pat nepieskārās. Bija vasara. Gola ezera Potavotomi nometne atradās uz kādas salas. Tā bija vasaras nometne Mičiganas štatā. Tēvs ar māti centās mums sagādāt patīkamu izklaidi. Man un brālim bija viss. Mūsu rīcībā bija kanoe, krastmala, motorlaivas, peldēšana, un mēs bijām divi. Tur arī sākās problēma. Nezinu, kā to sauca toreiz, bet tagad to sauc par ģimenes sāncensību. Mēs to saucām par cīņu.
Tas parasti sākās ar nevainīgu joku, bet vienmēr beidzās ar skandālu. Cīņa, cīņa, cīņa. Tēva un mātes atvaļinājuma sabojāšana. Tēvs izmēģināja gan pērienus, gan pludmales prieku, saldā ēdiena un pat vakariņu aizliegšanu. Nekas nelīdzēja. Mēs vēl joprojām klupām viens otram krāgā. Beidzot viņš mūs iesauca būdiņā. Mēs apsēdāmies uz gultas malas, gaidīdami, kas nu būs. Bet viņš acīmredzot vairs neredzēja izejas. Te vairs nebija, ko iesākt. Viņš mēģināja kaut ko izdomāt. Bet nekā. Viņš vēlējās kaut ko pateikt. Bet nebija, ko teikt. Un tad (tā bija viena no retajām reizēm manā dzīvē) es redzēju, kā pār mana lielā, stiprā tēva vaigu sāka ritēt asaras. Labi, es varēju paciest siksnu un „vadža lūšanu”, bet es nevarēju izturēt tēva asaras. Man toreiz tiešām kļuva žēl. Kāpēc? Tāpēc, ka sapratu: esmu salauzis sava vislabākā drauga sirdi, tā, kas manis dēļ tik daudz bija darījis. Es tiešām vēlējos mainīties. Un mēs arī mainījāmies — abi ar brāli kļuvām tuvi draugi.
Kāds bija pārmaiņu iemesls? Esmu domājis par šo pieredzi un par to, kas īsti ir nožēla. Kā var nožēlot? Jūs pamanāt, ka esat salauzis kāda sirdi, kurš jūs mīl, un tas, savukārt, salauž jūsu sirdi. Tas ir nožēlas pamats.
Rom. 2:4 māca, ka Dieva laipnība vada mūs uz nožēlu (angļu tulk., KJV). Tas notiek apmēram tā:
Atceries, draugs, ka tavu dzīvi nav iespējams mainīt bez ciešām attiecībām ar Kristu, jo tā ir vienīgā iespēja noskumt par grēkiem tā, lai tos atstātu. Es nespēju izturēt, ka manam Draugam ir salauzta sirds. To nespēja arī Pēteris — viens no Kristus mācekļiem.
Vakarā, kad viņš stāvēja pie ugunskura, kāda jaunava to apsūdzēja, ka viņš esot Jēzus māceklis. Tad viņš sāka lādēties un zvērēt: „Es Viņu nepazīstu.” Tieši šīs atteikšanās laikā viņa acis pievērsās Jēzus acīm. Jēzus skatienā neizpaudās dusmas vai aizvainojums. Tas bija skatiens, kam varēja būt tikai Debesu izcelsme. Tas nebija tikai skumju un vilšanās pilns skatiens; tajā varēja saredzēt arī līdzjūtību un gatavību pieņemt nabaga mācekli. Nevarēdams atraut skatienu no Jēzus, Pēteris uzlūkoja bālu, ciešanu pilnu seju, viņš redzēja drebošās lūpas, pār kurām tecēja asiņaini sviedri un kuras raustījās sāpēs. Viņš vēroja, kā ļaudis grūstīja Jēzu; tie pacēla savas ļaunās rokas, lai Viņu sistu, un pat spļāva Viņam sejā.
Bet tas nebija viss, ko Pēteris redzēja. Viņam uzausa vesela atmiņu virtene. Viņš atcerējās dienu, kad Jēzus draudzīgā balss aicināja atstāt tīklus un sekot Viņam; nakti, kurā viņš gribēja iet pa ūdens virsmu, bet Jēzus viņu izglāba no bangojošajiem viļņiem, kad tas sāka grimt; reizi, kad dievnamā viņš ielaidās strīdā par nodokļu maksāšanu un atkal Jēzus viņu izglāba. Viņš atcerējās arī, kā vēl tikai pirms dažām stundām bija lielījies: „Un ja visi pret Tevi apgrēcinātos, tomēr es ne.” Bet Jēzus tad atbildēja: „Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.”
Pēkšņi, ar asaru aizmiglotām acīm, Pēteris aptvēra, ka viņš Jēzum šajā naktī ir devis vissmagāko triecienu. Viņš bēga projām no ugunskura vietas, ārā pa vārtiem, tālāk pa tumšajām Jeruzalemes ielām uz vārtiem pilsētas mūrī, lejup pa kalnu, pāri Kedrona strautam, tad augšup uz olīvu audzi Ģetzemanes dārzā. Tur viņš taustījās tumsā, kamēr atrada (tieši to pašu) vietu, kur pirms dažām stundām Jēzus bija pavadījis sāpju brīžus. Tad viņš krita uz sava vaiga un vēlējās mirt. Viņš tiešām bija noskumis. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija salauzis sava vislabākā Drauga sirdi.
Pēteris dzīvoja. Viņš gribēja mirt, bet tomēr dzīvoja. Kad vēlāk viņš nostājās ļaužu tūkstošu priekšā un aicināja tos nākt nožēlā pie Kristus, viņš zināja, par ko runāja. Kad es un tu būsim izjutuši šādas skumjas par grēku, tad saņemsim Jēzus doto dāvanu. Tad mēs būsim piepildīti ar ilgām tā iepazīt Kungu un Viņa spēku, ka vairs nekad šo Būtni nepievilsim. Lūk, kā tiek mainīta dzīve. Lūk, kā tiek piedzīvota uzvara.
Klausies, draugs! Mums nav nekādu izredžu pašiem mainīt savu dzīvi. To var izdarīt tikai Dievs, un arī vienīgi tad, kad noprotam, ka Viņš ir mūsu tuvākais Draugs, un aptveram, ko Viņam nozīmē mūsu dzīve. Vai tu tam piekrīti?
Es vēlētos, kaut katru dienu varētu gūt arvien dziļāku pieredzi saistībā ar nožēlu. Es arī tevi aicinu censties iepazīt Dievu vēl labāk.
Dārgais Tēvs Debesīs! Mēs pateicamies par Tavu lielo mīlestību. Cilvēku sabiedrībā tāda nav sastopama. Mēs to nespējam izprast, jo bez Tavas klātbūtnes neesam spējīgi rīkoties kā Tu. Pateicamies, ka Tu mūs meklēji, kad bijām nomaldījušies, un pateicamies, ka Tu mūs aicini nākt nožēlā, uz nožēlu un nožēlas dēļ. Mēs zinām, ka Tu esi vienīgais, kas spēj mūs padarīt tik skumjus, ka atstājam grēku. Palīdzi mums piedzīvot tādas attiecības ar Tevi, kas izraisa nožēlu. Pateicamies par Tavu piedošanu un žēlastību. Palīdzi mums atkal un atkal nākt pie Tevis, kā to darīja Pēteris. Āmen.