Reiz tēvs man teica: „Dēls, man ir kāds priekšlikums.”
Es atbildēju: „Labi, kāds tas ir?”
„Iedomājies, ka esmu multimiljonārs, kas nolēmis tev dot miljonu dolāru, bet ar diviem noteikumiem. Pirmais — tev viss šis miljons jāiztērē vienā gadā.”
Vai tu būtu ar mieru? Šķiet, tas neizklausās sevišķi grūti, vai ne?
Tēvs turpināja: „Man nav svarīgi, kā tu to iztērēsi. Tu drīksti iet vienalga kur; tu drīksti pirkt, ko vien vēlies, ceļot, dzīvot greznībā. Toties otrs noteikums ir, ka tev gada beigās jāmirst gāzes kamerā.”
Kad izdzirdēju otro noteikumu, sāku to visu iztēloties. Es iedomājos: ja man būtu miljons dolāru, tad tēvs mani nekad nenotvertu! Bet viņš atbildēja: „Nē, citas izejas nav. Tev tiek dots tikai viens dzīvības gads. Vai esi ar mieru?”
Es atteicu: „Nē, paldies!”
„Kāpēc ne?”
„Tāpēc, ka visu gadu man būs jādomā par gāzes kameru!” Kad es raudzījos uz kokiem, pēkšņi pamanīju iznirstam visa meža aprises!
Tēvs savu priekšlikumu pārcēla uz mūžības lietām. Viņš jautāja: „Vai tu gribētu dzīvot 70 gadu, kā vien tev tīk? Nekādu likumu vai ierobežojumu. 70 gadu tu vari darīt, ko vien vēlies; iet, kurp vien gribi. Bet tas tev beigsies vietā, kas sagatavota sātanam un viņa eņģeļiem.”
Tu jau zini, ka ir kāda saprātīga būtne, kas ir bijusi tik veikla un viltīga, ka izpostījusi savu dzīvi. Un tagad tā katram no mums piedāvā to pašu priekšlikumu: „Klausies, mēs varam noslēgt kādu darījumu. Es tev dodu 70 gadu, kuros tu vari darīt, kas vien tev patīk, bet šo 70 gadu beigās tu sadegsi kopā ar mani uguns jūrā.”
Un, kaut arī viņš nav tas, kas šos 70 gadus dod, miljoniem cilvēku ir pieņēmuši viņa priekšlikumu!
Kad sākam runāt par dzīvi, laiku un mūžību, es tev gribētu ieteikt spriest loģiski un saprātīgi. Matemātikā esmu iemācījies, ka 2/4 = 4/8.
Šeit nav nekā pārāk sarežģīta. Turklāt mēs zinām, ka tā ir proporcija, jo tās krusteniskie reizinājumi ir vienādi:
2x8 = 16 un 4x4 = 16
Ja tagad proporcijā ievietojam dzīvi un mūžību, iegūstam: 1/70 = 70/M (M — mūžība)
Vai šī izteiksme atbilst patiesībai?
70x70 = 4900 un 1xM = 1M
Vai 4900 ir vienāds ar mūžību? Nē. Šī vienādība nav patiesa „M” dēļ!
Mēs secinājām, ka ir muļķīgi dzīvot vienu gadu un mirt, ja ir iespēja dzīvot 70 gadu. Vai tad tikpat muļķīgi (vai vēl muļķīgāk) nav izvēlēties 70 gadus un mirt nekā dzīvot mūžīgi? Vai tas ir saprātīgi? Bet ne vienmēr mēs pietiekami skaidri novērtējam, cik gudri ir pieņemt Dieva lielo pestīšanas plānu.
Reiz es teicu izlaiduma runu bērniem, ka bija pārcelti pirmajā klasē. Tā bija pēdējā diena bērnudārzā, tāpēc būt runātājam šādā reizē tiešām bija liela atbildība! Vajadzēja pielikt milzīgas pūles, lai vispār saistītu viņu uzmanību, kur nu vēl, lai kaut ko pateiktu! Turklāt nevar taču piecelties šo bērnu priekšā un stāstīt viņiem par dzīvnieku valsts iedzimtajām tieksmēm, kuras izraisa zemapziņas darbība un kuras turpinās pēc inerces! Tā taču nedrīkst darīt! Es nevarēju izlemt, ko tagad iesākt. Te nu viņi sēdēja savos mazajos kreppapīra tērpos ar kartona kantijām (izlaiduma cepures — red. piez.), pie kurām karājās mazi pušķīši, bet es pārdomāju uzrunu.
Vienīgais atrisinājums, ko varēju izdomāt, bija iesaistīt viņus kādā aktīvā norisē. Es viņiem teicu: „Iedomājieties, ka manā labajā rokā ir čeks par miljonu dolāru. Ja jūs izvēlaties šo roku, tad 21 gada vecumā varat šo naudu saņemt. Kreisajā rokā man ir desmit centu, kurus jūs varat saņemt kaut tūlīt, ja vien tos izvēlaties. Esiet uzmanīgi! Es vēlos, lai jūs izlemjat kārtīgi un izdomājat līdz galam. Dodu jums laiku pārdomām.”
Paskatīdamies uz viņiem, es nojautu, ka to prātos sāk darboties iztēle. Garām slīdēja saldējumi, košļājamās gumijas un visu citu veidu saldumi, ko vien var nopirkt par desmit centiem. Tad es viņus brīdināju: „Pagaidiet, apdomājiet kārtīgi! Nesteidzieties!”
Viņu acis manāmi kļuva mirdzošākas un mirdzošākas, un es jau sāku uztraukties. Reiz jau līdzīgs mēģinājums deva bēdīgus rezultātus. Tāpēc es turpināju viņus pārliecināt, ka šī izvēle rūpīgi jāpārdomā: miljons dolāru nākot nē vai desmit centu tagad.
Kad nospriedu, ka viņu rīcībā jau bijis ļoti daudz laika, es teicu: „Nu labi, ko jūs izvēlaties?” Viņi visi izvēlējās... desmit centu! Pēc viņu apmierinātajām sejām nopratu, ka tie bija pārliecināti — man patiks viņu gudrā izvēle. Viņi domāja kā jau pirmklasnieki.
Vēlāk es šo eksperimentu izmēģināju ar pusaudžiem.
Tad kāds no pēdējām rindām sauca: „Tikai desmit centu?
Drošāk! Jums vajadzētu nedaudz paaugstināt likmi!”
„Labi,” es piekritu, „lai tas būtu sporta automobilis. Ja jūs to izvēlaties, tad tas jums var piederēt jau tagad, vai arī 21 gada vecumā jūs saņemat miljonu dolāru. Ko jūs izvēlaties?”
Es viņiem jau biju pastāstījis par bērnudārza beidzējiem, tāpēc pusaudžiem atbilde jau bija gatava. Šis jaunais puisis sprieda: „Ja es izvēlēšos sporta automobili, tad laikā, kad būšu sasniedzis 21 gadu, tas varbūt jau būs izgāztuvē. Es labāk ņemšu miljonu dolāru.”
Mēs dzīvojam „tagadnes” paaudzē, kura saka: „To, kas man patīk, es gribu darīt tieši tagad!” Vai šis domāšanas veids raksturīgs tikai maziem bērniem un jaunatnei? Nē, visā pasaulē iemīļots paradums ir domāt, vadoties tikai pēc situācijas, un aizmirst rītdienu. Tādējādi mežs pazūd aiz kokiem.
Šo ainojumu man kādreiz iemācīja tēvs, un kopš tās reizes es vienmēr to ievēroju. Viens no viņa iemīļotākajiem jautājumiem bija, vai cilvēks vēlreiz no jauna vēlētos dzīvot savu dzīvi.
„Ak, jā!” tie atbildēja. „Noteikti. Es daudz ko darītu citādi.”
Nē, tāds nebija jautājums. Vai jūs vēlētos vēlreiz dzīvot dzīvi tieši tā, kā esat to dzīvojuši? Bez jebkādām izmaiņām, ar visiem tiem pašiem priekiem, ar visām tām pašām bēdām. Vai tā jūs gribētu?
Neizbēgami — jo vecāks ir šis cilvēks un jo vairāk viņš dzīvē ir redzējis, jo ātrāk viņš atbild: „Nē!” Jaunāks, kurš nav tik daudz piedzīvojis, varētu sākotnēji izvēlēties arī dzīvot vēlreiz. Bet, kad viņš sāk pārskatīt visu dzīves laiku, domājot par to tikai no laicīgā viedokļa, bez Kristus, tad viņš tomēr parasti atbild: „Nē!”
Ja šīs pasaules dzīve nav tā vērta, lai to dzīvotu vēlreiz, tad es nebaidos, ka tu man varētu iebilst, ja teikšu, ka mūsu vissvarīgākais aicinājums ir pieņemt Dieva plānu un sagatavoties mūžībai. Vai tas nav pietiekami labs? Nav svarīgāka jautājuma par šo.
Tātad: kurš no visiem svarīgajiem jautājumiem ir vissvarīgākais? Marka 8:36: „Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” Esmu izaudzis, skatīdamies uz šo tekstu, jo bieži sēdēju pēdējās rindās auditorijās, kur mans tēvs kopā ar tēvoci vadīja evaņģelizācijas sanāksmes. Vēl pirms sāku rotaļāties zāģu skaidās un gatavot lidmašīnas, es mēdzu veikt kaut ko līdzīgu nelielam rituālam: skatījos uz šīs Rakstu vietas lielajiem un skaidrajiem burtiem (tie vēl šodien man spīd acu priekšā) un izpētīju katra burta līniju: „KO TAS CILVĒKAM PALĪDZ... Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka 8:36) Es to nekad neaizmirsīšu!
Šis ir vissvarīgākais jautājums, ar kuru saskaramies tieši tagad. Nav nekā svarīgāka! Un, kad mēs domājam par izvēlēm, neizbēgami esam spiesti pieņemt lēmumu: „Ko man darīt ar šo jautājumu?” Ja es sakrātu divus miljardus dolāru, bet kādā jaukā dienā mana dzīve beigtos ārpus Dieva pilsētas vārtiem, tad labāk būtu, ja es nemaz nebūtu dzimis.
Daži mēdz teikt: „Jā, bet es neesmu pārliecināts par „M”. Vai tāda mūžība vispār eksistē?”
Labi. Apskatīsim šo jautājumu kaut vai tikai no loģikas viedokļa, nepamatojoties uz Bībeli. Es dodu 50 %, ka ir mūžība, bet tu dod 50 %, ka tās nav. Ja mūžības nav, tad šīs dzīves beigās gan tu, gan es nonāksim vienos un tajos pašos pīšļos, mēs tur paliksim uz visiem laikiem, un neviens no mums nebūs pārāks par otru, bet, ja mūžība tomēr ir, tad tu esi zaudējis pilnīgi visu.
Tu teiksi: „Bet padomā par visiem priekiem, kaislībām un piedzīvojumiem, kādi var būt, ja nav nekādu likumu un ierobežojumu!”
Atceros kādu gadījumu no bērnības, kad mūsu pilsētā ieradās karnevāls ar karuseļiem un atrakcijām un visi uz to gāja. Mēs ar brāli zinājām, ko tētis teiks, tomēr mēs viņam pajautājām, vai drīkstam iet.
Mums par pārsteigumu, viņš atbildēja: „Domāju, ka ir pienācis laiks jums pašiem pieņemt savus lēmumus. Jūs zināt, kāda ir mana attieksme pret tādām lietām, bet es to vēlos atstāt jūsu ziņā.”
„Vai tiešām tu ļauj mums pašiem izlemt?” „Jā.”
Tā nu mēs aizgājām uz karnevālu. Pirmā puse bija kolosāla! Milzums dažādu izpriecu! Naudu mēs tērējām kā ūdeni. Izmēģinājām visu, līdz beidzot mums sāka reibt galva un metās nelaba dūša. Un, kad tovakar atstājām karnevālu, zinādami, ka tēvs mājās par mums lūdz, mēs atklājām, ka šīs izpriecas sniedza baudu tikai tik ilgi, kamēr tās norisinājās, bet nu tās ir beigušās!
Nost ar tādiem, kas saka, ka pasaulē nav izpriecu! Pasaulē ir prieki, bet tie ātri beidzas. Es ticu, ka vairums cilvēku meklē ieganstus izpriecām, lai kaut kā aizpildītu starplaikus, kad prieki pagājuši. Tie šaudās šurpu turpu meklēdami, kā apmierināt savas vēlmes, cerēdami atrast kaut ko labāku un ilgstošāku.
Ja mūsu nemiera drošs atrisinājums ir Dieva glābšanas plāns, tad rodas jautājums: „Ko man darīt ar Jēzu Kristu, kurš to visu ir darījis iespējamu?” Ko man darīt ar Jēzu?