Pētīdams aizlūgšanu spēku un darbību, esmu secinājis, ka veiksmīgai lūgšanu kalpošanai vajadzīga īpaša sagatavošanās.
Pats svarīgākais, kas mums jāiegūst, ir tāds prāts, kāds bijis Jēzum Kristum. “Savā starpā turiet tādu pašu prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū.” Tā rakstīja Pāvils Filip. 2:5. Kad Eutihs “nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs”, Pāvils varēja sacīt: “Neuztraucieties, viņa dzīvība vēl ir viņā.” (Ap. d. 20:9,10) Viņš bija pieredzējis tik daudzu savu lūgšanu uzklausīšanu, ka nešaubīgi zināja – arī šo sirds kliedzienu Dievs ir izdzirdējis jau tad, kad Pāvils steidzās lejā pie nokritušā jaunekļa.
Varu iedomāties, kā Pāvils lūdza: “Dārgais Jēzu, Tu esi neiespējamā Kungs. Lūdzu, pārvērt šo nelaimi iemeslā pateikties, lai Tavi ļaudis paaugstinātu Tavu augsto vārdu pateicības lūgšanā, kas ilgs visu viņu dzīves atlikušo daļu. Pateicos, Kungs, par Tavu mīlestību un žēlastību.”
Tā es sāku lūgt, lai Svētais Gars man piešķir Kristus prātu. Tomēr pēc kāda laika Dieva Gars lika man saprast, ka patiesībā nezinu, ko es lūdzu, un ka Dievs nevar mums reāli atbildēt, kamēr mēs paliekam vispārinājumos. Kopš tā laika manas lūgšanas ieguva pilnīgi citu jēgu. Es vairs nelietoju nenoteiktus izteicienus, piemēram, “Kungs, svētī šo cilvēku”, tā vietā es lūdzu Kungu svētīt viņu kādā konkrētā veidā, lai es redzētu, ka Viņš atbild uz manām lūgšanām. Pretējā gadījumā es nekad nezinātu, vai notikušais ir manu lūgšanu uzklausīšana. Citiem vārdiem, es iemācījos nozīmīgas, konkrētas lūgšanas un sapratu, ka lūgt nevar ātri un pavirši. Nesteidzīga konkrēta lūgšana prasa daudz laika un sākotnēji nešķiet pievilcīga, bet es atklāju, ka tā panāk lielas lietas.
Kad turpināju lūgt pēc Kristus prāta, man kļuva skaidrs, ka tas nozīmē domāt tā, kā domā Viņš, un izjust dzīvi uz kritušās planētas, kā to izjūt Viņš. Tas nozīmē rīkoties tā, kā Viņš to būtu darījis manā vietā. Citiem vārdiem, manam dzīvesveidam būtu jāatbilst Viņa taisnā prāta priekšzīmei.
Kaut gan mani apsvērumi lielā mērā bija pamatoti, es tomēr neaptvēru, cik milzīgas svētības mūs sagaida, ja mēs pieņemam Viņa raksturu. Es tikai mazliet pieskāros tam, kas ir Kristus prāts. Lasot tālāk, mana izpratne auga. Es sapratu – nevaru cerēt, ka spēšu veiksmīgi darboties grēka pasaulē ar mazāku žēlastības mēru nekā tas, kuru Jēzus lūdza un saņēma savas zemes dzīves laikā.
Tagad es saviem ikdienas lūgumiem pievienoju prasību pēc jaunas Svētā Gara kristības. Es lūdzu, lai Dieva Gars mani dara spējīgu labāk saprast savu Kungu un Pestītāju un Viņa augšāmcelšanās spēku, pēc kura tik ļoti bija ilgojies apustulis Pāvils. (Filip. 3:10) Man par lielu pārsteigumu, manā dzīvē sāka notikt lietas, kuras es nekad nebiju gaidījis un kuras likās neiespējamas.
60. gadu vidū, kad strādāju pie tālruņu kataloga sastādīšanas Hadsonā, Ohaio štatā, Dievs sāka sevišķi svētīt manu kristīgo pieredzi un veidot mani par savas ietekmes realizētāju. Dažus mēnešus pirms tam biju mainījis darba profilu. Pēc viena mēneša sagatavošanas kursiem Deitonā, Ohaio štatā, kompānija man uzdeva strādāt ar mazākiem tālruņu katalogiem Ņujorkas štatā, lai gūtu praktisku pieredzi. Drīz mani pārcēla plašākā darbalaukā un norīkoja pie tālruņu kataloga sagatavošanas Hadsonā, kas ietilpa valsts vidienes tālruņu sistēmā.
Man bija jāpieņem darījumu pārskati gan no vietējās Hadsonas tālruņu sistēmas, gan arī jākontaktējas ar firmām Akronas, Kentas un Ravennas pilsētās. Darbs bija interesants, bet arī atbildīgs. Tas bija izaicinājums manām spējām radoši veidot reklāmu, kas atbilstu dažādo firmu vajadzībām. Ja manis piedāvātā reklāma uzņēmējam nedos jaunus klientus, tas nākamajā gadā no šīs reklāmas atteiksies.
Katru vakaru mēs gatavojām reklāmas, kurām bija jābūt pievilcīgām un arī informatīvām. Seši darbinieki trijās nedēļās sagatavoja Hadsonas tālruņu katalogu, turpretī tādu pašu grāmatu Bufalo, Ņujorkas štatā, gatavoja 43 darbinieki sešu mēnešu laikā.
Laiks bija dārgs, jo katram bija jāapstrādā zināms skaits pieteikumu dienā, lai katalogs tiktu sagatavots laikā. Uzņēmēju apmeklējumi prasīja daudz laika, sevišķi tad, ja viens pasūtītājs ievieto dažāda rakstura sludinājumus un reklamē vairāku veidu preces. Tādos gadījumos bija jāmaina reklāmas maketa uzmetums, novecojušās informācijas vietā ievietojot jaunu.
Lai varētu sekmīgi strādāt, bija svarīgi sastapt uzņēmumu īpašniekus viņu darbavietās. Ja tas neizdevās, jāzvana bija vēlāk, kas atkal prasīja laiku un aizkavēja apmeklējumus pie citiem pasūtītājiem. Lai nokļūtu dziļā darba krīzē, pietika ar to, ka divas vai trīs dienas pēc kārtas aģentam nelaimējās sastapt uzņēmējus uz vietas. Bez tam, ja laiks spiež, rodas spriedze, un darbs kļūst neproduktīvs.
Uzņēmēji paši par sevi mēdz būt saspringti un nervozi; ja tad dzelteno lapu pārstāvim neizdodas uzturēt laipnas, patīkamas un diplomātiskas attiecības, viņš var zaudēt ienākumus no sludinājumiem, dažreiz arī visu kontraktu. Sājā spēlē es jau sen sapratu, ka man ir jālūdz, lai gūtu panākumus. Es ātri aptvēru, ka man vajadzīgas sevišķas svētības no Kunga, lai nesaļimtu zem darba nastas.
Kādu rītu iegriezos auto virsbūvju labošanas un krāsošanas darbnīcā. Kad atgādināju īpašniekam par iepriekšējo reklāmu, viņš atteica, ka būs vajadzīgas dažas dienas, lai izšķirtos, jo viņš domā slēgt savu uzņēmumu un tādā gadījumā anulēs kontraktu. Pajautāju, kāpēc viņš vēlas to darīt, ja uzņēmums, kā šķiet, ir plaukstošs.
“Man arī gribētos jums atklāt, kāda ir mana problēma. Vai jūs būtu tik laipns un pievērtu biroja durvis?”
Kad biju apsēdies, viņš iesāka: “Es nezinu, kāpēc jums to stāstu, ja neesmu to uzticējis līdz šim nevienam. Man mājās ir grūta situācija, tā kļūst ar katru dienu smagāka. Mēs ar sievu vairs nevaram satikt, un es esmu nonācis līdz tādai robežai, ka domāju likvidēt uzņēmumu, pārcelties ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu uz Kaliforniju un kārtot laulības šķiršanu. Tāpēc man ir tik grūti izlemt par reklāmu.”
Vadoties no saspringtās dienas kārtības, kā arī no savas prakses, man vajadzēja anulēt šī cilvēka kontraktu (tam bija vajadzīgs viņa paraksts) un paskaidrot, ka var arī atjaunot līgumu, ja viņš mums piezvana līdz dienai, kad katalogam jātiek nosūtītam uz spiestuvi. Tādā gadījumā es ietaupītu laiku, jo man nebūtu pie viņa jāatgriežas, un varētu nodarboties ar citiem pasūtītājiem.
Bet es to nedarīju, jo manās ausīs vēl skanēja vārdi: “Ne sev, bet citiem Viņš dzīvoja, domāja un lūdza.” Es skaidri jutu, ka man jāatvieglo šī cilvēka nasta, un klusībā pie sevis aizlūdzu par viņu. Tad es jautāju: “Vai jums nebūtu grūti pastāstīt par jūsu attiecībām, kā tās nonāca tik tālu?”
“Tas iesākās pirms gadiem trim,” viņš stāstīja, “drīz pēc tam, kad bijām pārcēlušies uz mūsu jauno jauko māju. Mana sieva sāka man uzmākties ar muļķīgām prasībām. Viņa sūdzējās, ka neveltu viņai pietiekami daudz laika un ka mīlu savu darbu vairāk nekā viņu. Es viņai piekritu, ka tiešām pavadu daudz laika uzņēmumā, jo darbs ar klientiem to prasa. Mēģināju ieskaidrot, ka, lai varētu iegādāties visu, ko viņa vēlas, man jāstrādā garas stundas, un šo sakarību nekādi nevar apiet. Bet reizēm viņa to nespēja saprast un turpināja mani grauzt un pārmest, ka esmu cietsirdīgs. Ar laiku viņa nonāca tiktāl, ka niknumā meta zemē traukus.”
“Vai jūs neesat domājuši par konsultēšanos pie attiecīgā speciālista?”
“Jā, to mēs darījām pagājušajā gadā. Uz laiku tas līdzēja, bet dusmu lēkmes tomēr atkārtojās. Es jums saku, viņa vairs nav tas cilvēks, kuru es pazīstu tik daudz gadu. Viņa var būt maiga, bet tad bez redzama iemesla viņas personība izmainās, viņa kļūst zemiska un pretīga. Tikai vienu zinu droši: tā es vairs nevaru dzīvot.”
Man gribējās viņam pateikt par Dievu, bet to es nedrīkstēju, jo sagatavošanas kursos mums skaidri pateica, ka firmas nolikums aizliedz runāt ar kataloga reklāmu pasūtītājiem par reliģiju un politiku; viss darba laiks pilnīgi jāveltī darījuma lietām.
Tāpēc es piedāvāju atnākt otrreiz pēc divām nedēļām, lai viņš varētu izlemt par savu reklāmu dzeltenajās lapās. Viņš piekrita, un šķiroties es sacīju, ka pieminēšu aizlūgšanās viņus abus ar sievu. Saimnieks pateicās par manu interesi.
Braukdams savā nākamajā vizītē, domāju par viņa sarežģījumiem. Es izjutu dziļu ieinteresētību šī pāra labklājībā. Tas bija kaut kas jauns: es to nekad vēl nebiju izjutis attiecībā uz gluži svešiem cilvēkiem.
Tagad es sapratu, ka mana īpašā līdzjūtība rodas no tā, ka Svētais Gars man piešķīris savu līdzcietīgo mīlestību, ko biju prasījis lūgšanā. Braucot garām lielveikalam, pēkšņi sajutu vēlmi apstāties un aizlūgt par viņiem. Stāvvietā apstājos tālu aizmugurē un izslēdzu motoru. Darot to, es sacīju sevī: “Man gribētos, lai mūsu Kungam būtu speciāla intensīvās terapijas nodaļa tiem, kas ir grēka izpostīti un sātana nomākti.”
Mana sieva Hilda, medicīnas māsa, tolaik strādāja lielas slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Pirms dažām dienām mēs bijām runājuši par viņas darbu, un mani saviļņoja māsiņu rūpība un gādība par slimniekiem. Arī es ilgojos sniegt līdzīgu garīgu palīdzību tiem, kas piedzīvo krīzi.
Izņēmis no portfeļa Bībeli, atvēru Mateja evaņģēlija divdesmit septīto nodaļu un lasīju par krustā sišanu. Tad lūgšanā atsaucos uz Kristus asinīm, kas izlietas Golgātā, kā uz pamatojumu, kāpēc šim cilvēkam, ar kuru tikko biju runājis, un viņa sievai jāsaņem dievišķa palīdzība.
Dievs mani ievirzīja lūgšanu kalpošanā, kas spēj svētīt daudzus šajā nežēlīgajā pasaulē dzīvojošos cilvēkus un piešķirt tiem Dieva mīlestības mieru.
Tanī pašā pēcpusdienā Dievs man palīdzēja atgūt laiku, kuru biju zaudējis, uzklausot veikalnieka bēdu stāstu. Katrs mans tālruņa zvans bija veiksmīgs, veikalu īpašnieki bija gatavi sarunai un ieinteresēti plašākā un labākā reklāmā. Dienas beigās es saskaitīju savus ienākumus un pārliecinājos, ka šī ir bijusi mana visveiksmīgākā diena; tik liels tīrais ienākums man vēl nekad nebija bijis. Tas sajūsmināja manu priekšnieku, kas pieņēma pārskatus, un viņš pieprasīja, lai es atklāju savu noslēpumu pārējiem reklāmu aģentiem. Es to tiešām darīju, es teicu, ka lielais Visuma Valdnieks vainagojis manas pūles ar savu dievišķo svētību.