Gandrīz divdesmit gadus es strādāju par reklāmas aģentu tālruņu kompānijās Bell un Continental Ohaio, Ņujorkā un Pensilvānijā. Pēdējos piecus gadus es biju lielas reklāmu firmas atbildīgais pilnvarotais astoņos štatos.
Darba uzdevumā man ik gadus iznāca nobraukt 40 līdz 70 tūkstošus kilometru. Biju ceļā lietus un sniega vētrās, biezā miglā un citos nelabvēlīgos laika apstākļos. Bieži man drāzās virsū mašīnas, kuras acīmredzot vadīja iereibuši vai narkotiku apmigloti šoferi.
Mūsu dienās automobiļu avārijas ātrgaitas šosejās vairs neizraisa informācijas līdzekļu interesi, bet sasisties automobilī labiekārtotā stāvvietā vēl ir gadījums, kuru var aprakstīt laikrakstu pirmajās lappusēs.
1971. gada decembrī es strādāju Votertaunas tālruņu kataloga izdevniecībā Ņujorkas štatā. Vairākas naktis bija bijušas neparasti aukstas, tādēļ es kādu rītu nolēmu pārbaudīt, vai manas mašīnas akumulators vēl ir kārtībā, un aizbraucu uz Siersa autoservisu, lai veiktu šo pārbaudi.
Tur šajā rītā valdīja liela rosība. Tam par iemeslu varēja būt negaidītā bargās ziemas iestāšanās, kas daudzus autobraucējus bija pārsteigusi nesagatavotus. Iebraukt darbnīcās nebija iespējams, un es novietoju mašīnu stāvvietā perpendikulāri šosejai, ar priekšgalu pret darbnīcas sienu. Meistars iznāca laukā ar testeri, izdarīja vajadzīgos mērījumus un paziņoja, ka akumulators man šoziem nekādas problēmas nesagādās.
Starplaikā liels traktorvilcējs ar divdesmit septiņām tonnām kravas apstājās šosejas malā aiz manas mašīnas, un šoferis iegāja veikalā kārtot formalitātes kravas izkraušanai. Manam auto priekšā bija darbnīcas ēka, atpakaļceļu aizšķērsoja lielais vilcējs. Tolaik es braucu ar mazu Saab. Meistars ieteica man izbraukt atpakaļgaitā pa lielās piekabes apakšu, jo, lai to izdarītu, telpas bija pietiekami.
Vilcēja motors bija izslēgts, un stāvbremzes pievilktas – citādi vilcējs noripotu lejā, jo stāvvieta bija iekārtota kraujā nogāzē.
Es lēnām pabraucu zem piekabes atpakaļgaitā, kamēr meistars man rādīja virzienu. Kad viss auto jau bija zem piekabes, un laukā palika tikai motors, es pēkšņi izjutu savādu satraukumu, kas spieda steidzīgi rīkoties. Šāda sajūta man bija arī agrāk negaidītu briesmu gadījumos. Atceros, ka pārslēdzu ātrumu no atpakaļgaitas uz neitrālu, un tad varens spējš grūdiens padzina mašīnu uz priekšu. Ja mana kāja nebūtu uz bremzes pedāļa, es būtu ietriecies darbnīcas sienā. Neraugoties uz spējo izrāvienu, mašīnu tomēr skāra piekabes ritenis, jo tā pēkšņi bija sākusi ripot uz leju; ritenis atsitās pret manu pakaļējo buferi un sasita aizmugures lukturi. Atsitiens pagrūda mašīnas pakaļgalu kādu metru sānis.
Cilvēki, kas bija apstājušies, lai pavērotu, kā izbraukšu pa piekabes apakšu, pieskrēja pie mašīnas, lai redzētu, vai ar mani viss kārtībā. Mazliet satricināts es gan biju, bet ne ievainots. Viņi atkārtoja vienā laidā: “Vai jums nekas nekaiš? Cilvēk, jums nu gan ir laimējies! Jūs bijāt tikpat kā pagalam. Kā jūs varējāt izstumties tādā ātrumā? Kā jūs zinājāt, ka traktors sāks ripot? Kā jūs neiedrāzāties ķieģeļu mūrī?” Kāda vecāka sieviete noteica: “Jūsu eņģelis izglāba jūsu dzīvību. Dievs jūs patiešām ļoti mīl.” Kāds vīrs sacīja: “Veco zēn, tevi gandrīz saspieda plakanu līdz ar auto. Vai tu to vari aptvert?”
Traktors ar piekabi sasita vairākas mašīnas, tad saliecās leņķī kā savāžamais nazis un beidzot apstājās, kad bija sabojājis liela Kraislera pakaļgalu. Nepaklausīgā traktora vadītājs uzradās brīdī, kad viņa transporta līdzeklis ietriecās pēdējā automobilī. Viņš nespēja ticēt savām acīm un kategoriski apgalvoja, ka vilcējam bijis ieslēgts pirmais ātrums un stāvbremzes pievilktas.
Kraislera īpašnieks bija saniknots. Abi ar sievu viņi bija izkāpuši no mašīnas dažas sekundes pirms avārijas un atradās ceļā un veikalu. Viņiem bija veikli jāatlec sānis, lai nenokļūtu zem traktora. Viņš nosauca traktoristu neglaimojošos vārdos un teica, ka tikai idiots var atstāt ceļa malā traktoru bez drošām bremzēm. Viņš bija gatavs pats to pārbaudīt tūlīt uz vietas, bet vadītājs nevienam neļāva kāpt kabīnē un arī pats to nedarīja, iekams ieradās Votertaunas policija un sastādīja protokolu par negadījumu.
Viens no virsniekiem iekāpa traktora kabīnē, lai pārbaudītu kontrolierīces. Viņš pateica kolēģim, ka aizdedze ir izslēgta, ātruma svira – neitrālā pozīcijā, un stāvbremzes signālspuldze deg. Dabiski, viņš nespēja iedomāties, kā traktors varēja pēkšņi sākt ripot.
Visapkārt sanāca daudz ziņkārīgo, lai uzzinātu, kas noticis. Viņi bija pārsteigti, ka esmu izglābies no drošas nāves. Policija mēģināja izklīdināt pūli un atbrīvot ceļu satiksmei, bet ļaudis negribēja izklīst.
Kad sastādīja protokolu, es tiku nopratināts pats pirmais. Beigās ierēdnis man teica: “Morno kungs, jūs esat ļoti laimīgs cilvēks, ja tagad vēl esat dzīvs. Vēl vienu sekundi zem piekabes, un jūs šeit nerakstītu negadījuma protokolu. Tā vietā jūs figurētu vakara avīzes pirmajā lappusē, un es varu iedomāties, kā skanētu virsraksts.”
Braucot prom, man iešāvās prātā vārdi: “Ta ir Kunga žēlastība, ka mēs neesam pagalam, jo Viņa līdzjūtība nepieviļ. Tā atjaunojas katru rītu.”