Citēšu vēstuli kādai sievietei, kas savā kristīgajā dzīvē bija pārcietusi daudz bēdu un nelaimju un domāja – šie sarežģījumi rodas tādēļ, ka daži viņas pirms atgriešanās darītie grēki ir pārāk lieli, lai Dievs tos varētu piedot.
“Cienījamā Grejas kundze!
Jūsu 21. aprīļa vēstuli es saņēmu un izlasīju vairākkārt. Es nekavējoties to uzticēju Dievam. To darot, es ļoti lūdzu Viņa žēlastību jums un jūsu ģimenei, sīki izklāstot, kā dēmonu gari pūlas izpostīt Jūsu paļāvību uz Dievu.
Lūdzu nepieļaujiet, ka jūs zaudējat savu paļāvību uz Dievu, domādama, ka kaut kāda iemesla dēļ varētu būt nederīga savā garīgajā dzīvē un tāpēc esat nespējīga nākt Viņam tuvāk. Saņemiet drosmi!
“Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem, jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums. Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Ps. 103:10-14)
Jūs rakstāt savā vēstulē: “Es tik ļoti ilgojos atzīt Viņa klātbūtni, Viņa mīlestību tik personiski, kā tas bija kādreiz.”
Mana mīļā māsa, ar Dieva palīgu es jums varu palīdzēt nodibināt brīnišķas attiecības ar Dievu. Šīs attiecības būs stipri nopamatotas Dieva Vārdā, nevis jūtās vai ekstāzes sakairinātās emocijās. Šo attiecību izcilība izriet tieši no Golgātas. Katru rītu lūdziet, lai Kungs jums piemēro Golgātā izlieto asiņu nopelnu un ietērpj jūs savas taisnības tērpā, kā to apustulis Pāvils apraksta Vēstulē filipiešiem: “(..) Lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā, negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata, lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku.” (Filip. 3:9,10)
Ja ļausit Viņam nostādīt jūs tādā stāvoklī, tad mūsu Debesu Tēvs jūs skatīs pilnīgi jaunā gaismā. Pats savā kristīgajā dzīvē es esmu piedzīvojis to, par ko raksta Pāvils; tā ir visciešākā iespējamā tuvība ar Dievu šajā ienaidnieka zemē.
Jūsu vēstule mani ieinteresēja galvenokārt tāpēc, ka daudzi Dieva ļaudis cīnās ar to pašu bēdu. Vai Kungs ir zaudējis interesi par viņiem tāpēc, ka viņi vairs neizjūt Viņa klātbūtni tā kā agrāk? Viņi/zīt, ka nav vairs tik viegli apmeklēt sapulces, nav arī vairs tāda prieka lūgšanā. Viņi baidās par nākotni un šaubās, vai spēs nokļūt Dieva pilsētā. Bez tam viņi vēl jūt, ka tiem ir pārāk maz labestības, lai būtu viegli dzīvot Dievam. Atskatīdamies uz savu grēcīgo dzīvi un savu dzīvesveidu pirms atgriešanās, šie ļaudis kļūst vēl mazdūšīgāki un jūt, ka it kā padodas.
Es uzskatu, ka šāds stāvoklis ir taisnības ienaidnieku izraisīta garīga malārija.
Nav jābrīnās par Bībeles vārdiem, ka “taisnais dzīvos no ticības”. (Hab. 2:4; Rom. 1:17) Citiem vārdiem, turi Dievu pie vārda un dzīvo Viņam, neatkarīgi no tā, ko tu jūti.
Es zinu tikai vienu ceļu, kā izbēgt no nāvējošās garīgās malārijas, kas izposta tik daudzu kristiešu dzīvi. Tas ir – iegaumēt Bībeles pantus, kas liecina par Dieva mīlestību pret grēciniekiem, tādus, kā Jāņa 3:16: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis” vai: “Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas, jo tev patīk žēlastība?” (Mih. 7:18)
Padomāsim, piemēram, par Dāvida dzīvi. Iedomājieties, tas ir cilvēks, kas izbaudījis dzīvi līdz mielēm. Lielākā daļa viņa dzīves gadu bija gods Dievam un nācijas slava, taču ne visi no tiem. Kaut arī šis ķēniņš bija vīrs pēc Dieva sirds, viņš tomēr rīkojās nekrietni – iekāroja kāda sava virsnieka sievu un tīkoja to iegūt sev. Vēl vairāk, pat izdomāja nodevīgu plānu, kā nogalināt tās vīru. Dāvids apmierināts nopriecājās, saņēmis ziņu par Ūrijas nāvi.
Lai pilnībā aptvertu šo nekrietnību, jāievēro, ka vārds netaisnība apzīmē ļaundarību, kas veikta pilnā apziņā, ka Dievs to visu redz, tā nozīmē arī to, ka ļaundaris nemaz nebēdā par Dieva baušļos izteikto aizliegumu. Es uzskatu, ka Dāvids klaji sacēlās pret Dievu, kuru teicās mīlam un pielūdzam. Viņa grēks bija tīšs un apzināti iecerēts. Tagad apsveriet sekojošo. Cilvēciski runājot, tādam vīram nebūtu ko cerēt, ka Dievs piedos viņa ļaundarību. Bet Dāvids nožēloja un izsūdzēja savu lielo pārkāpumu, un Bībele mums vēsta, ka Dievs viņam ir piedevis. Es rodu lielu mierinājumu domājot, ja Viņš nodarīto piedeva Dāvidam, tad spēj piedot arī man, kā to ir darījis pirms 47 gadiem, neraugoties uz to, ka esmu kalpojis ļauniem gariem un biju apliecinājis, ka ienīstu Dievu.
Pirms daudziem gadiem es iemācījos no galvas lielu daļu Dāvida nožēlas psalma (51.), sevišķi 1.3. un 10.12. pantu. Šie panti nostiprināja manu pārliecību, ka Dievs ir gatavs piedot un, vairāk par visu, arī aizmirst.
Atskatoties uz savu dzīvi, man bieži nāk prātā, ka Dievs nekādi nevar būt man piedevis, taču nekavējoties uztveru šīs šaubas kā ļaunā eņģeļa mēģinājumu padarīt mani mazdūšīgu, lai es atteiktos no Dieva. Vienīgā iespēja, kā novērst šādas domas, ir atsaukt atmiņā Bībeles pantus, kas stāsta par Dieva labestību un mīlestību. Man sevišķi patīk citēt šādus apustuļa Pāvila vārdus:
“Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom. 8:38,39)
Mēs nedrīkstam aizmirst faktu, ka tik ilgi, kamēr mītam ienaidnieka zemē, sātans un viņa gara sabiedrotie darīs visu iespējamo, lai mēs justos šausmīgi. Tie spēj pat spīdzināt mūsu prātu, kā to darīja ar Jāni Kristītāju. Ja viņš ieklausītos savās jūtās, būdams cietumā, tad būtu zaudējis mūžīgo dzīvību.
Padomājiet par to: tas bija vīrs, kas dzīvoja Dievam, bija darījis visu iespējamo, lai godinātu Viņa vārdu, bet tagad smaka aukstā cietumā. Ticu, jūs man piekritīsit viņam bija pietiekoši daudz iemeslu atteikties no Dieva.
Tomēr viņš, līdzīgi citiem lielajiem Bībeles vīriem (lasiet Vēstules ebrejiem 11. nodaļu), stiprināja savu prātu ar Rakstiem, un, kad pacēla savu sirdi pie Dieva lūgšanā, Dieva Gars stiprināja viņu ar pareizām domām, nevis ar jūtu uzplūdiem.
Viņš gan zaudēja savu dzīvību Dieva lietas dēļ, bet Jēzus viņu godināja ar vārdiem: “Patiesi Es jums saku: “No sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.” ” (Mat. 11:11)
Varat man nepiekrist, tomēr gribas ticēt, ka Dieva Gars jūs gatavo sevišķam darbam, tādam, kas prasa, lai jūs staigātu ticībā, nevis ar saviem uzskatiem vai jūtu uzplūdos. Tuvojas laiks, kad Dieva baušļus ievērojošām draudzēm būs vajadzīgi cilvēki, kas staigā vienīgi ticībā, neraugoties ne uz ko.
Tajā laikā Dieva tautai būs vajadzīgs tādu īpašu ļaužu sniegts iedrošinājums. Tie būs ļaudis, kas, Dieva Gara vadīti, būs guvuši spēku, iegaumējot Dieva Vārdu. Ļoti iespējams, ka starp šiem varenajiem ļaudīm Jēzus vēlas redzēt arī jūs.
Man ir droša pārliecība, ka tā Vīra žēlastībā, kas ir gājis ceļu uz Golgātu, lai īstenotu mūsu pestīšanu, jūs kļūsit par lielu uzvarētāju.”
Kopš tā laika esmu sarakstījies arī ar citiem, kas cīnījušies ar tām pašām šaubām, kādas nomāca Grejas kundzi. Man ir prieks darīt zināmu, ka daudzus no viņiem Svētais Gars ir svētījis ar cerību un ticību. Viņi ir ieguvuši mieru Kungā un jaunu nākotnes redzējumu. Daudzi man vēlāk ir zvanījuši un stāstījuši par pārmaiņām savā dzīvē. Kungs mums ir dāvājis brīnišķu saprātu un svētījis mūs ar spējām veidot prāta tēlus, kas ir jūtām netverami. Dievs mūs ir apveltījis ar spējām radīt jaunas idejas un apvienot vecās jaunā veidā. Visu vainago mūsu iztēle. Būsim modri un lūgsim ar visu iespējamo centību, lai sātanam neizdotos to sabojāt vai izkropļot. Vienīgi ar dievišķo palīdzību visi šie traģiska likteņa piemeklētie, kas man raksta, spēj pārvarēt šausmīgo mazdūšību un postu, ar ko sātans viņus nomāc grēku pilnajā pasaulē. Ar Svētā Gara starpniecību Kristus ļoti vēlas mums dot neticamu spēku, neticamas uzvaras un neticamu prieku. Tad mūsu dzīve paudīs Viņam neiedomājamu slavu.