Pēc kādiem sešiem mēnešiem no Kalifornijas man piezvanīja Sirils Grose, vīrs, kas savulaik vadīja mani no kalpošanas ļauniem gariem pie Kristus. Pēc dažiem vispārējiem teikumiem viņš pavēstīja bēdīgu ziņu.
“Tas tevi satrieks,” viņš teica, “bet, pēc mana ārsta vārdiem, man atliek dzīvot kādus sešus mēnešus. Biopsija parādīja, ka man ir attīstījies priekšdziedzera vēzis. Tas izplatījies arī blakusorgānos, ieskaitot limfmezglus. Ārsts ieteica plašu operāciju ar sekojošu apstarošanu. Būs vajadzīga arī kastrācija.”
Lai gan ziņa bija slikta, tā mani izmisumā neiedzina. Galu galā, es šādā stāvoklī biju pirms dažiem mēnešiem. Dievs mani pārnesa tam visam pāri, un es ticēju, ka Viņš to darīs arī manam tuvajam draugam.
Ierosināju, lai viņš atliek operāciju uz kādām trim nedēļām un šajā laikā sazinās ar stipras ticības vīriem un sievām, kas apvienotos ar viņu lūgšanās. Protams, apsolīju, ka arī abi ar Hildu lūgsim par viņu.
Sirils piekrita manam ierosinājumam, un ārsts samierinājās ar viņa prasību nedaudz atlikt operāciju. Pēc šīm trim nedēļām speciālisti veica pārbaudi, un tā uzrādīja nepārprotamu uzlabošanos mana drauga stāvoklī. Ārsts atlika operāciju un lika Sirilam atnākt vēlreiz pēc trim nedēļām. Sev par pārsteigumu ārsts konstatēja, ka audzēja lielākā daļa pazudusi – saplakusi un sākusi uzsūkties.
Pēc tam Sirils nāca uz izmeklēšanu ik pēc trim mēnešiem. Oktobrī ārsts ierosināja izoperēt palielināto priekšdziedzeri, lai atjaunotu normālu urinēšanu. Operācija bija veiksmīga, un laboratorijas analīzē konstatēja dziedzera centrā tikai nedaudz vēža šūnu.
Nākamās analīzes parādīja, ka mans draugs ir pilnīgi brīvs no ļaundabīgajām šūnām, un tagad Sirils turpina strādāt par skolotāju.