Daudzus gadus esmu pārdomājis apustuļa Pāvila piedzīvojumus. Mani pārsteidza, ka Jēzus parādījās šim vīram ceļā uz Damasku, lai norādītu, ka viņa reliģiskā dedzība ir virzīta nepareizi.
Padomājiet! Godības Kungs runā ar cilvēku, kas ieslodzījis ticīgos cietumā, palīdzējis daudzus nogalināt un ar ļaunu prieku piespiedis kristiešus zaimot Jēzus vārdu. (Ap.d. 26:10,11)
Prātā uzvirmoja jautājumi: Kāpēc Dievs šādi rīkojās ar Sauls no Tarsas? Vai Sauls bija Dieva īpašs mīlulis? Kāpēc Dievs tāpat nedarbojas citu cilvēku glābšanā?
Tad kādā dienā, kad sēdēju savā mašīnā, gaidīdams garā rindā savu kārtu auto mazgātavā, nāca atbilde, skaidra un nepārprotama. Mana Bībele bija atvērta, un es lasīju 1. Tim. 2: “Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā. (..) Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” Mani dziļi iespaidoja doma, ka Dievs mani aicina darīt darbu, ko nespēj veikt pat Debesu eņģeļi. Viņš vēlas, lai es būtu aizlūdzējs un aizbildnis neglābtajiem un bezdievīgajiem, kurus sastopu savā darbā. Es skaidri zināju, kur ņemt spēku, lai palīdzētu šiem cilvēkiem lūgšanā un aizlūgšanā Dievam, kas gaida šādus pieprasījumus; uz to pamata Dievs Visuma priekšā iegūst tiesības ar varu ielauzties sātana valdījumos un atbrīvot tā gūstekņus.
Kamēr strādāju pie tālruņu katalogu reklāmām, redzēju Dieva Garu darbojamies brīnišķos veidos. Pirms atstāstīt dažus no saviem lūgšanu piedzīvojumiem, uzskatu par svarīgu pakavēties pie Jēzus aizlūgumiem.
Kādas domas Viņu motivēja aizlūgt par cilvēku bērniem?
Gadu gaitā, pārlasīdams Bībeli, esmu ievērojis, ka mūsu Kungs vienmēr centās ietekmēt mācekļus ar savu dievišķo līdzcietīgo mīlestību pret kritušajiem zemes bērniem. Lūgšanā viņš pavadīja daudz laika; tā mācekļi dabūja redzēt priekšzīmi. Šai priekšzīmei tiem bija jāseko un jākļūst par vareniem aizlūdzējiem citu labā.
Kad Viņš pacēlās Debesīs, Viņš nebaidījās, ka mācekļi Viņu varētu pievilt. Viņš apsolīja tiem sūtīt Skolotāju, kas mācīs, kā dzīvot, lai nepieviltu Pestītāju.
Esmu atradis deviņus faktorus, uz kuriem pamatojas veiksmīga, uzvaroša kristīga dzīve. Ja mēs ar Svētā Gara palīdzību tos apgūstam, varam lūgt Dievu, lai tās pašas svētības vainagotu arī to cilvēku dzīvi, par kuriem mēs aizlūdzam. Aplūkosim šos faktorus tuvāk.
Cilvēka mīlestība ir patmīlīga; labākajā gadījumā tās iedarbība ir svārstīga un īslaicīga. Toties dievišķā līdzjūtīgā mīlestība ir vara, kas nepieviļ nekad. Es atrodu lielu iepriecu apziņā, ka bezgalīgās žēlastības Dievs tā mīlējis pasauli, ka atdevis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet saņemtu mūžīgo dzīvību. Mums jāizjūt izsalkums un slāpes pēc šīs dievišķās varas.
Esmu cieši pārliecināts, ka kristiešu nami sabrūk, kā tas notiek tagad, izpostot vīru, sievu un bērnu dzīves, tikai tādēļ, ka mūsu kristiešu sirdīm trūkst šīs dievišķās līdzcietīgās mīlestības. Mēs varam to apstrīdēt, bet iznākums runā skaļāk par vārdiem.
Šo faktoru bieži un smagi pārprot, jo tam kā ēna seko varens viltojums. Šis svarīgais faktors ir Debesu prieks.
Visos laikmetos sātans ir maldinājis cilvēkus, likdams tiem ticēt, ka viņi atradīs prieku, ja izdabās sev, ka prieku var iegūt, nerēķinoties ar citiem. Bet tāds dzīves stils noved vienīgi pie vilšanās un liela diskomforta.
No otras puses, mēs vienmēr varam atrast nezūdošu prieku Kristū. Rom. 15:3 sacīts, ka Kristus nav izdabājis pats sev. Viņš guva lielu prieku, svētījot citu dzīves.
Par agrīnajiem mācekļiem Bībele vēsta: “Un mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni.” (Ap. d. 13:52)
Ticu, ka mums šodien jālūdz par Debesu prieku ar lielu neatlaidību un ilgām. Tikai tad mēs varēsim darboties, lai nodotu šo svētību citiem.
Bagātie un nabagie, spēcīgie un bezspēcīgie meklē mieru, tā kā eksistē dažādas miera pakāpes, es kāroju pēc labākā – Debesu miera. Šis miers sniedz patīkamu atpūtu, jo piešķir garīgu līdzsvaru, izskaužot nemieru, samulsumu un bailes.
Mēs domājam par Jēzu, kas gulēja laivā vētras laikā (Marka 4:38-40), vai par Pēteri, kas saldi dusēja naktī pirms piespriestā nāves soda (Ap. d. 12:6).
Mums šodien vajadzīga tāda pati brīvība no bailēm. Kā cilvēks var iegūt šādu drošības sajūtu? Kad Iepriecinātājs, Svētais Gars, Jēzus pārstāvis virs zemes, apveltī kādu ar Debesu mieru, tas pilnīgi atbrīvo šī cilvēka prātu no jebkurām bailēm un visa, kas atņem drosmi un mieru.
Lai novērtētu šo faktoru, jāatceras, kādā nežēlīgā pasaulē mēs dzīvojam. Ciešanas un mulsinoši pārsteigumi nāk no visām pusēm, bet visrūgtākais ir mūsu tuvāko netaisnība un nelaipnības. Bieži jācieš skarbi un pat nežēlīgi uzbrukumi no cilvēkiem, kas nevalda pār savām mēlēm.
Apustulis Jēkabs savas vēstules 3. nodaļā salīdzina cilvēka mēli ar mazu uguntiņu, kas kļūst par uguns jūru un sagādā milzīgus zaudējumus. Lai pārdzīvotu šādus satricinājumus, ir jāsaņem īpaša palīdzība, – pacietība, kas ir mūsu Pestītāja izcila īpašība. Kad Dievs sastapa Mozu Sinaja kalnā, Viņš sevi raksturoja šādi: “Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2. Moz. 34:6) Ja mēs ik dienas cenšamies iegremdēties šajā Debesu žēlastībā, tad spējam paciest citu kļūmes un lūgt, lai dievišķās svētības nāk arī pār viņu dzīvi. Tad varam teikt kopā ar apustuli Pāvilu: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.”(Fil. 4:13)
Tas ir sevišķi svarīgs tiem, kas bieži sastopas ar cilvēkiem. Apgrozoties darījumu aprindās vai tieši strādājot ar cilvēkiem, ir ļoti nepieciešama smalkjūtība.
Es trešo gadu strādāju Bufalo tālruņu kataloga aģentūrā Ņujorkas štatā. Reklāmas kampaņa tikko bija sākusies. Kādu rītu mans vadītājs lika pirms darba ienākt viņa kabinetā. Dabiski, es brīnījos, kas gan ir tik svarīgs, ka viņš par to nerunā turpat pie mana rakstāmgalda. Kad ienācu, viņš lūdza, lai aizveru durvis, tad piezvanīja sekretārei un pateica, ka neatbildēs uz tālruņa zvaniem, kamēr nebūs beidzis ar mani runāt. Mana sirds pamira, jo zināju, ka šāds šefa rīkojums nenozīmē nekā laba. Bet es ātri atguvos, kad viņš darīja zināmu, ka grib no manis lūgt kādu pakalpojumu. Saruna bija apmēram šāda.
“Rodžer, šajos vākos ir pasūtījums, kas jāapstrādā ar sevišķu rūpību un prasmi. Tas būtu jādara cilvēkam, kam piemīt takts un eņģeļa pacietība vai vismaz kaut kas ļoti līdzīgs. Šis rēķins sastāda vairākus simtus dolāru mēnesī. Kad mēs, vadītāji, sadalījām pasūtītājus visiem 43 aģentiem, ilgi spriedām, kam to uzticēt. Mums vajadzīgs kāds ar tādu gudrību, taktu un prasmi, kas varētu labvēlīgi ietekmēt klientu. Rodžer, es ticu, ka jūs esat īstais vīrs šim darbam.”
“Kas ir ar to kolēģi, kurš šo klientu apkalpoja pērn?”
“Mēs nevaram viņam to atstāt, redzot, cik viņam grūti iet. Pasūtījums tika noslēgts tikai desmit dienas pirms kataloga nodošanas iespiešanai. Naudas izteiksmē tika zaudēti apmēram divi simti dolāru mēnesī. Mūsu darbinieks stāsta, ka ar akciju sabiedrības prezidentu ir ārkārtīgi grūti sarunāt tikšanos. Viņš vienkārši negrib iedalīt laiku, lai pārskatītu akciju sabiedrības reklāmu dzeltenajās lapās.
Mušu pārstāvi viņš aicina uz labu laimi atbraukt divas trīs reizes nedēļā, bet nekad viņam nav vaļas. Mūsu darbinieks apgalvo, ka viņš tur ir bijis vismaz piecdesmit reizes sešu mēnešu laikā.”
Novērtējot situāciju, man ļoti negribējās pieņemt šo piedāvājumu. Bet es klusībā pielūdzu: “Jēzu, ko man darīt?” Pēkšņi es zināju, ka Kungs būs ar mani. Sajutu, ka šis gadījums var kļūt par izdevību parādīt priekšniecībai un pat visiem aģentūras darbiniekiem, kā Dievs gādā par saviem bērniem.
Šefs man atgādināja, ka viņš kā novērotājs ir bijis kopā ar mani vairākās grūtās darījumu vizītēs; tas, kā esmu tās nokārtojis, uz viņu bija atstājis dziļu iespaidu.
“Rodžer, es apzinos, ka jūs pavada liels spēks, un es gribētu, lai par to pārliecinās visi. Vai jūs pieņemsit izaicinājumu un ļausit man lepoties ar jums?”
“Es redzu, ka ir nepieciešams Dieva brīnums, lai šo pasākumu pārvērstu veiksmē, bet es paļaujos uz Viņa spēku un ticu, ka viss būs labi. Es pieņemu šo norīkojumu.”
Desmit dienu laikā es noslēdzu šo darījumu par krietni lielāku summu. Pēc tam, kad biju lūdzis, lai Dievs man dod sevišķu taktu un smalkjūtību, es pa tālruni pieteicos šim vīram uz piecu minūšu vizīti, lai stādītos priekšā, un viņš mani pieņēma. Pirmā pozitīvā saskare noveda pie otras vizītes dažas dienas vēlāk; es viņam piedāvāju iepriekš sagatavotas reklāmas. Šoreiz viņš bija apmierināts ar manu darbu; man par lielu pārsteigumu viņš vaicāja, vai es būtu gatavs atnākt uz viņa biroju septiņos no rīta, lai pārrunātu reklāmas paplašināšanu dažiem citiem viņa uzņēmumiem. Birojā būšot klusums līdz pulksten deviņiem. Es piekritu.
Pārrunu laikā, kamēr gatavoju sludinājumus, viņš man pastāstīja, kādas šausmīgas grūtības viņam un sievai sagādā viņu vienīgais dēls. Jaunais cilvēks bija viņu dzīves prieks, kamēr nebija saistījies ar narkotikām un nonācis konfliktā ar likumu. Šo apkaunojumu vecāki nevarēja panest. Viņš piebilda, ka pārdzīvojumi viņu pašu padarījuši nelaipnu pret citiem un ka viņš nekādi nespēj to novērst. Sarunas gaitā es apsolīju, ka pieminēšu viņu savās ikdienas lūgšanās, un viņš man par to pateicās.
Apmēram pēc mēneša viņš man piezvanīja, lai papildinātu firmas reklāmu ar jaunu informāciju par kādu ražošanas nozari. Sarunas gaitā viņš minēja, ka mājās situācija uzlabojas, un lūdza turpināt aizlūgt. Es paskaidroju, ka viņam būs jāpārskata jaunās reklāmas lapas, tāpēc norunājām atkal satikties pēc divām dienām.