Vai Bībelei var ticēt?

Tas, kurš cieta

Jesaja veltījis veselu nodaļu, lai vēstītu par To, kuram bija jānāk un jācieš Savas tautas vietā, pat līdz nāvei jānes šo ļaužu grēki un netaisnības. Šo tekstu varam lasīt Jesajas 52:13–53:12. Gandrīz katrā šī aizkustinošā un diezgan neparastā fragmenta pantā ir rodams Jēzus ciešanu piepildījums pilnā mērā, it īpaši dzīves pēdējās dienās, kulminējot nāvē pie krusta.

Šo nodaļu uzskata par lielāko mesiānisko pravietojumu. Tā piepildīšanās Jēzus dzīvē ir tik acīmredzama, ka neprasa komentārus. Mēs īsumā pārskatīsim atsevišķus pantus, tiem pievienojot atbilstošo vietu Rakstos no Jaunās Derības, kas parāda šo pravietojumu piepildīšanos un Kristus ciešanas.

1. Jēzu nievās un atstums. pants: “Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, Vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām.”

   Piepildījums: Jāņa 1:11; Lūkas 18:32.

2. Jēzum būs jācieš un jāmirst citu labā. pants: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”

   Piepildījums: Mateja 27:26; 1. Korintiešiem 15:3; Romiešiem

   4:25; 1. Pētera 2:21–24.

3. Jēzum bija jāklusē, kad Viņš tika apsūdzēts. pants: “Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja Savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja Savu muti.”

   Piepildījums: Marka 14:61; 1. Pētera 2:23.

4. Jēzum bija jāmirst līdzās likumpārkāpējiem un jāaizlūdz par viņiem. pants: “Viņš nodeva Savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.”

   Piepildījums: Marka 15:25–27; Lūkas 23:38–42.

Tas, ka visa Jesajas 53. nodaļa ir pravietojums par Jēzu, skaidri redzams ikvienam Bībeles lasītājam. Runādams par ciešanām un pašuzupurēšanos, kas pravietotas šajā pazīstamajā nodaļā, kāds autors teicis šādus vārdus:

Gluži kā “vīram, kam nebija svešas sāpes”, Viņam bija jāuzņemas salauzto nastas. Tāpat kā līdzjūtīgam Ārstam, Viņam bija jādziedē ievainotie un jāpārsien viņu brūces. Tāpat kā laipnam un pacietīgam skolotājam, Viņam bija jāmāca cilvēkiem par ceļu uz svētumu. Un, kad Viņa žēlastības misija bija noslēgusies, Viņu nodeva ļaunās rokās, lai Viņu mocītu un apvainotu, lai Viņš izturētu dvēseles mokas, izjustu, kā Tēvs no Viņa novēršas, un mirtu visnežēlīgākajā nāvē.

Mirdams Savas tautas labā, Jēzus viņus atbrīvoja no grēka un mūžīgās nāves. Tieši tas bija Mesijas mērķis — Viņam bija jāatpestī Savi ļaudis, jāizglābj viņi un jāsniedz viņiem jauna dzīve un jauna cerība. Es vēlētos vaicāt — kurš vēl bez Jēzus visas cilvēces vēstures laikā it tik precīzi izpildījis šīs apbrīnojamās nodaļas minētās prasības? Uz šo jautājumu adekvāti atbildēs vien klusums. Citas atbildes vienkārši nav.