Bībelē par jūdiem ir vairāk pravietojumu nekā par jebkuru citu tautu vai valsti. Starp populārākajiem var minēt aprakstu par Jeruzalemes izpostīšanu, 70 gadus ilgušo verdzību Bābelē, atgriešanos no izsūtījuma savā dzimtenē, kā arī pravietojumu par Jeruzalemes un svētnīcas atjaunošanu. Tā ir ievērojama pravietojumu virkne, ko varam lasīt, piemēram, Jeremijas 25:8–11; 29:10–11 un Daniēla 9:1–2. Vēl ievērojamāka ir šo pravietojumu piepildīšanās no 605. līdz 535. gadam pirms Kristus. Būtu nepieciešama vesela nodaļa, lai pienācīgi izpētītu šos ziņojumus.
Tomēr starp labāk zināmajiem pravietojumiem par jūdu likteni minami tie, kas paredzēja, ka šie ļaudis izklīdīs visā pasaulē. Neviena cita tauta nav piedzīvojusi tādu vēsturi vai guvusi tādu pieredzi. Šodien ebrejus vēl arvien var sastapt visos zemes nostūros un gandrīz ikvienā lielākā pilsētā. Un tas tā ir vēl joprojām, par spīti modernās Izraēlas valsts nodibināšanai 1948. gadā.
Pravietojumi par jūdu izklīšanu visās tautās ir vieni no skaidrākajiem un nepārprotamākajiem Bībelē:
“Bet jūs Es izkaisīšu starp citām tautām, un Es izvilkšu aiz jums zobenu no maksts, un jūsu zeme būs pārvērsta tuksnesī, un jūsu pilsētas būs izpostītas.” (3. Mozus 26:33)
“Tas Kungs jūs tad izkaisīs tautu starpā, un no jums atliksies mazs skaits citu tautu vidū, pie kurām Tas Kungs jūs vadīs.” (5. Mozus 4:27)
“Un Tas Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām, no viena zemes gala līdz otram zemes galam, un tur tu kalposi citiem dieviem, ko nedz tu, nedz tavi tēvi nav pazinuši, — kokam un akmenim.” (5. Mozus 28:64)
Bez šiem 3. un 5. Mozus grāmatā minētajiem pantiem par jūdu likteni daudzu gadsimtu gaitā un pārējo tautu attieksmi pret viņiem runā arī daudzi citi pravietojumi. Tas nav skaists stāsts par tautu, kuru Kungs reiz izvēlējies par savējo. Bībele skaidro, ka tas viss notika viņu regulārās sacelšanās un nepaklausības dēļ. Dievs brīdināja: “Un, ja jūs [..] vēl Mani neklausīsit un tuvosities Man ar naidu,” (3. Mozus 26:27) — tad klejošana un citas sekas tikai turpināsies.
Pirmā masveida jūdu deportācija notika 8. gadsimtā pirms Kristus, kad asīrieši saņēma gūstā desmit Ziemeļizraēlas ciltis. Kāds avots vēsta, ka vairākums no šiem deportētajiem laika gaitā “asimilējās ar citām tautām, kuru vidū viņi bija spiesti dzīvot,” un pilnībā zaudēja savu identitāti. Tad 6. gadsimtā pirms Kristus Jeruzalemei uzbruka babilonieši, izpostīja to un aizveda trimdā atlikušās divas Jūdas un Benjamīna ciltis. Jāteic gan, ka 70 gadus ilgušā trimdas perioda laikā tās tomēr spēja saglabāt savu identitāti, bet tad, kad persiešu ķēniņi beidzot atļāva jūdiem atgriezties savā dzimtenē, daudzi no viņiem izvēlējās palikt Bābelē. Vēlāk, Aleksandra Lielā iekarojumu laikā daudzi no viņiem emigrēja uz grieķu hellēnisko pasauli, sevi un savas ģimenes nodrošinot ar prasmi kārtot darījumus un tirgoties.
Mūsu ēras 1. gadsimta beigās ārpus Palestīnas, sākotnējās ebreju dzimtenes, jau pastāvēja vismaz 150 ebreju kolonijas. Daži zinātnieki uzskata, ka Romas impērijā 1. gadsimta laikā izklīdināto ebreju skaits varēja sasniegt aptuveni 4,5 miljonus no kopējā 55 miljonus lielā ļaužu skaita. Viduslaikos jūdus varēja sastapt visā Eiropā, bieži vien nelielai viņu daļai bija neproporcionāli liela sociālā vai ekonomiskā ietekme. Maz ticams, ka mūsdienās ir kāda valsts zemes virsū, kurā nebūtu neviena ebreja.
Līdzās pravietojumam par jūdu izklīdināšanu citās tautās, atrodams arī pravietojums par jūdu vajāšanām. “Un tu neatradīsi miera šo tautu vidū, [..] jo Tas Kungs tur tev dos drebošu sirdi, izīgušas acis un izmisušu dvēseli.” (5. Mozus 28:65) “Un jūs iznīksit starp citām tautām, un jūsu ienaidnieku zeme jūs aprīs.” (3. Mozus 26:38). Skumji, bet arī tas ir piepildījies.
Neviena tauta nav izjutusi tik naidīgu citu ļaužu attieksmi, kā tas noticis ar ebrejiem. Ar diviem piemēriem varētu būt pietiekami. Viduslaikos dažādās Anglijas vietās tika rīkoti uzbrukumi ebrejiem un viņu slaktiņi. 1278. gadā simtiem ebreju tika pakārti, sodot viņus par noziegumiem, kas tika piedēvēti Noridžas ebrejiem. Galu galā 1290. gadā ar parlamenta izdotu rīkojumu un karalisko dekrētu viņi tika izraidīti no Anglijas, lai gan 1650. gadā pret viņiem iecietīgais Olivers Kromvels tiem atkal atļāva atgriezties.
Tomēr visnežēlīgākās ebreju vajāšanas visā viņu vēsturē norisinājās Vācijā Otrā pasaules kara laikā “vājprātīgo Hitlera un Ādolfa Eihmana vadībā”. Holokausts ir viens no visļaunākajiem cilvēciskā barbarisma aktiem, kāds jebkad paveikts. Piesardzīgi aprēķini, ko, pamatojoties uz nacistu dokumentiem, parasti izmanto vēsturnieki, liecina, ka Vācijas koncentrācijas nometnēs tika iznīcināti seši miljoni ebreju — un tikai tā iemesla dēļ, ka viņi bija ebreji. Tā bija daļa no Hitlera politikas — t. s. rasu tīrīšana. Līdzīgas zvērības notika arī citās tolaik Vācijas pārvaldītajās Eiropas valstīs.
Iepriekš citētie teksti norāda arī uz to, ka Palestīna tiks pamesta un daudzas pilsētas gulēs drupās. Kaut arī Palestīna no jauna tiek arvien vairāk apdzīvota un arvien biežāk pieminēta ziņu pārraidēs, tomēr tā vēl joprojām ir drupu pilna zeme. Hamiltons pareizi norāda: “Nav gandrīz nevienas citas valsts, kurā būtu tik liels skaits drupās gulošu pilsētu un ciemu. Zeme, kas agrāk uzturēja tik daudz iedzīvotāju, tagad ir tukša un spējīga uzturēt vien nelielu daļu no kādreizējā ļaužu skaita.”
Piemēram, Samarijai, kādreizējai Izraēlas valsts galvaspilsētai un vēlāk otrai nozīmīgākajai Palestīnas pilsētai, bija jākļūst par “akmeņu kaudzi” (Mihas 1:6). Tās akmeņiem bija jātiek izkaisītiem ielejā un pamatiem — nolīdzinātiem. “Šodien pakalna galā, kur kādreiz atradās Samarija, ir iekopts lauks. [..] Kalna pakājē, ielejā, guļ pilsētas pamatakmeņi, tādējādi burtiski piepildot pravietojumā teikto,” saka Hamiltons. Dr. Horns apgalvo, ka cilvēki, kuri šodien apmeklē Palestīnu, “ierauga vien kalnainu un tukšu zemi, uz kuras aug daži koki, un daudzās tās vietās ir visai maz zaļumu”. Pravietojumi, kas skar jūdus un viņu dzimto zemi Palestīnu, neapstrīdamā kārtā ir pilnībā piepildījušies. 3000 gadus ilgusī vēsture sniedz bagātīgu ziņojumu klāstu, kas pierāda šo pravietojumu patiesumu.
Un tā tas ir bijis arī ar visiem tiem pravietojumiem, kurus mēs aplūkojām šajā nodaļā un kuri attiecās uz Bābeli, Tīru, Jeruzalemi, Ēģipti un jūdu tautu. Mēs esam izpētījuši pierādījumus, kuri apstiprina to piepildīšanos, un secinājuši, ka tie ir uzticami.
Tomēr tā ir tikai niecīga daļiņa no visa. Vajadzētu veselu grāmatu, lai aplūkotu visus Bībeles pravietojumus un minētu pierādījumus tam, kā tie piepildījušies. Bet, ja šajā nodaļā sniegtie pierādījumi nav pietiekami pārliecinoši, tad arī citu simts vai vairāk pravietojumu piepildīšanās neko daudz nemainītu to uztverē, kuri vēl palikuši šaubīgi. Uz šajā nodaļā piedāvāto materiālu pamata ir iespējams izdarīt loģiskus secinājumus.
Lūk, četru Bībeles pravietojumus pētījušu cilvēku neatkarīgi izdarīti secinājumi.
Šie dažādie liecinieki apstiprina Floida Hamiltona apgalvojumu, kuru citēju nodaļas sākumā, — piepildījies pravietojums ir viens no “diviem vispārliecinošākajiem pierādījumiem” tam, ka Bībele tiešām ir Dieva Vārds, — unikāla, inspirēta, ticama un neapstrīdama.
Secinājumi: Daudzi gadsimtu gaitā piepildījušies pravietojumi spēcīgi liecina par to, ka Bībele ir neparasta un ka šī grāmata tiešām ir tas, uz ko tā pretendē, — inspirēts Dieva Vārds.