Bībeles laikos Ēģipte bija viena no vecākajām un cienītākajām valstīm visā senajā pasaulē, bet tās civilizācija tika uzskatīta par vienu no visattīstītākajām. Kristus dienās tai bija vairāk nekā 2000 gadu, bet kopumā tās vēsture sniedzas vairāk nekā 6000 gadu senā pagātnē, līdz pat civilizācijas iesākumiem. Tās sasniegumi vēl joprojām izraisa apbrīnu. Kāds autors apgalvo, ka Vecās Derības praviešu laikā, no aptuveni 700. līdz 600. gadam p. m. ē., Ēģipte bija pazīstama kā “pasaules maizes klēts, tur bija attīstīta zinātne un māksla, valdīja ērtības un greznība; savā ziņā šī valsts bija civilizācijas līdere”.
Lai spētu novērtēt pravietisko ziņojumu nozīmīgumu saistībā ar Ēģipti, mums jāsaprot, cik liela bija valsts varenība tā laika pasaules acīs. Ēģiptiešu astronomiem un matemātiķiem jau tolaik bija pazīstami tie matemātikas principi, kurus pēta un lieto vēl šodien. Ēģiptiešu amatnieki ražoja smalki austus audumus, krāsaina stikla izstrādājumus un pat mākslīgus dārgakmeņus. Kādā avotā vēstīts, ka tos “bija grūti atšķirt no dabiskajiem”. Medicīna bija attīstīta tiktāl, ka vieni speciālisti rūpējās par redzi, bet citi — par zobu veselību, turklāt pēdējie darbā izmantoja zelta plombas. Lauksaimniecība bija attīstījusies tādā līmenī, ka sarežģītajās irigācijas sistēmās zemnieki izmantoja varenās Nīlas ūdeņus, bet apkārtnes zemes kļuva par visauglīgāko vietu uz pasaules. Varenās Ēģiptes piramīdas stāv kā klusējoši celtniecības un inženierzinātņu augstas attīstības pierādījumi, ko apbrīno vēl šodien.
Kurp devās Ābrahāms, kad zemi bija pārņēmis bads? Uz Ēģipti. Uz kurieni Jēkabs vēlāk sūtīja savus dēlus pēc labības? Uz Ēģipti. Kur izglītību ieguva Mozus? Ēģiptē. Kur 430 gadus dzīvoja Izraēla bērni? Ēģiptē. Uz kurieni pēc vairākiem simtiem gadu, glābdami paši savu un mazā Jēzus dzīvību, no Hēroda dusmām bēga Jāzeps ar
Mariju? Uz Ēģipti.
Nav apstrīdama Ēģiptes ietekme nedz Vecās Derības laikos, nedz arī vēlāk. Ēģipte vienmēr bija bijusi tāda — starp valstīm pārākā, neatņemama vēstures sastāvdaļa. Ikvienam, kurš dzīvoja Izraēlā vai jebkur citur Vecās Derības laikos, varēja šķist, ka Ēģiptei bija lemts pastāvēt mūžīgi.
Taču 587. gadā p. m. ē. Ecēhiēls sāka pravietot dažādas lietas par Ēģipti, kas tagad ir atrodamas viņa grāmatas 29.–32. nodaļā un kuru padziļinātai izpētei būtu nepieciešams veltīt ilgu laiku. Par Ēģiptes nākotni Ecēhiēls runāja ļoti skaidri:
“Es padarīšu Ēģipti par tuksnesi [..], un tās pilsētas stāvēs tukšas citu izputējušu pilsētu starpā četrdesmit gadus. [..] pēc četrdesmit gadiem Es atkal izlasīšu ēģiptiešus ārā no tām tautām, kuru starpā tie bija izkaisīti, un sapulcināšu vienkopus. Es atsvabināšu ēģiptiešus no cietuma un atvedīšu tos [..] viņu dzimtenē; tur tie izveidos mazu valsti. Tā būs mazāka nekā citas valstis un nepacelsies pār citām tautām.” (Ecēhiēla 29:12–15)
Šajos pantos īpaša uzmanība jāpievērš divām lietām. Pirmkārt, Ēģiptei jātiek iekarotai, tās iedzīvotājiem jāizklīst, bet pilsētām jātop pamestām uz 40 gadiem. Daudzi Bībeles pētnieki šo pravietojumu attiecina uz pirmo reizi, kad Ēģipti no 524. līdz 487. gadam p. m. ē. Kambīza vadībā iekaroja persieši un kad karadarbība tiešām ilga aptuveni 40 gadus, tomēr citi uzskata, ka šis skaitlis ir simbolisks un “dažreiz tiek izmantots, lai norādītu uz ilgstošu un grūtu laika periodu”. Tomēr šī pravietojuma galvenā doma slēpjas 14. un
15. pantā, kur sacīts, ka Ēģipte tomēr atgūs savu nacionālo identitāti un daļēji arī savu iepriekšējo varu, tomēr tā nekad vairs nebaudīs tādu pār pasauli dominējošu varu, kā tas bija iepriekšējos 3500 gadus. Tā būs “maza” valsts, kas “nekad vairs nepacelsies pār citām tautām”.
Rosināt domu, ka šī varenā nācija tiks tik ļoti lielā mērā pazemota, ka vairs nekad nespēs atgūt tādu ietekmi starptautiskajā arēnā, kāda tai bija kādreiz, nozīmētu to pašu, ko pateikt, ka mūsdienu Amerikas Savienotās Valstis kļūs par trešās pasaules valstiņu, zaudēs visu savu ietekmi un vairs nekad nedominēs starptautiskajā arēnā. Vairumam cilvēku tas varētu šķist neiedomājami, tomēr tā notika. Ēģipte kļuva par “mazu” valstiņu, un tāda tā ir līdz pat šai dienai. Tā zaudēja visu savu varu un ietekmi. Pietiek palasīt Ēģiptes vēlāko laiku vēsturi, lai saprastu, kā tas viss notika. Floids Hamiltons to apkopo šādi:
Īpašā nolemtība, kas nāca pār Ēģipti, bija tās varas mazināšanās. Sods nāca lēnām. [..] Gadsimtu gaitā pakāpeniski mazinājās tās nozīme kā politiskajā, tā arī ekonomiskajā ziņā, līdz visa bagātība bija zudusi, cilvēkus skārusi nabadzība un valsts politiskā ietekme mazinājusies. Tā kļuva par vienu pašu atsevišķu valsti.
Pravietojumā minētas arī divas senās Ēģiptes varenākās pilsētas — Tēbas un Memfisa, kuru likteni un tur esošo vareno tempļu sagrāvi paredzēja pravietis Ecēhiēls (sk. Ecēhiēla 30:13–16). Pravietis paredzēja, ka Ēģiptē vairs nepastāvēs karaliskā ģimene: “Valdnieku Ēģiptes zemē turpmāk vairs nebūs.” (Ecēhiēla 30:13) Ebreju valodas tekstā izmantots vārda valdnieks sinonīms, kurš nozīmē nevis deleģētu, bet gan mantošanas ceļā iegūtu varu. 1950. gadā Ēģiptē pie varas nākušais Abdels Nasers bija pirmais etniskais ēģiptiešu valstsvīrs vairāk nekā 2000 gadu ilgā laika posmā, tomēr viņš nebija ķēniņš un viņa dzīslās neritēja karaliskas asinis. Tēbas, Memfisa un kādreiz tik varenie Ēģiptes faraoni ir izzuduši.
Mēs varētu pievērsties arī arābu un musulmaņu iebrukumiem Ēģiptē, brīnišķīgajai irigācijas sistēmai, kas tika pamesta novārtā pēc 7. gadsimtā notikušajiem iebrukumiem. Tādējādi lēni un nepielūdzami izžuva upes un ūdens kanāli, nodarot neatgriezeniskas izmaiņas Ēģiptes ekonomikai un dzīves līmenim, kā to bija paredzējis pravietis Jesaja (sk. Jesajas 19:5, 6). Par šo vienu no vissenākajām karaļvalstīm varētu stāstīt vēl daudz vairāk. Bet pietiks, ja teikšu, ka mēs atkārtoti varam redzēt, kā pārsteidzošā veidā Ēģiptes ilgās vēstures gaitā ir piepildījušies daudzie pravietojumi, un visredzamākais ir tas, ka Ēģipte šodien vairs nav starp tām valstīm, kas ietekmētu pasaules lietu norisi.