Jeruzalemei gadsimtu gaitā nav klājies viegli. Ņemot vērā tās vēsturi, kas bija līdzīga Bābelei un Tīrai un kas bija sākusies 2000 gadus pirms Kristus dzimšanas, arī Jeruzaleme ir piedzīvojusi neskaitāmus uzbrukumus un izpostīšanas, tomēr, pretēji Bābelei un feniķiešu Tīrai, tā ir izdzīvojusi un ne reizi vien tikusi atkal atjaunota.
Šodien Jeruzaleme tiek uzskatīta par vienu no pasaules nozīmīgākajām pilsētām. Gadsimtiem ilgi tā ir bijusi jūdu, kristiešu un arī musulmaņu svētā pilsēta. Jūdiem tā bija tempļa vieta un nācijas galvaspilsēta. Kristiešiem tā ir vieta, kurā Jēzus cieta, mira un augšāmcēlās. Musulmaņiem tā ir vieta, no kuras debesīs pacēlās Muhameds. Jeruzalemei ir ļoti interesanta vēsture, un tās vārds Bībelē minēts vairāk nekā 670 reižu. Bet šajā sadaļā mēs aplūkosim tikai vienu Bībeles norādi uz Jeruzalemi un pārliecināsimies, kā tā saskan ar pravietojuma piepildīšanos.
Īsi pirms krustā sišanas, iespējams, mūsu ēras 31. gada Pashas nedēļas otrdienā, Jēzus par Jeruzalemi izteica tādu pravietojumu, kurš tā laika jūdiem šķita neticams. Mācekļus tas pārsteidza noteikti. Sacītais attiecās uz ebreju prieku un lepnumu — lielo svētnīcu; tekstu ir pierakstījis Matejs, Marks un Lūka, tādējādi norādot uz šīs epizodes nozīmīgumu evaņģēliju liecībās. Mateja teiktais skan šādi: “Un, izgājis no Tempļa, Jēzus aizgāja. Tad Viņa mācekļi piegāja pie Viņa, lai rādītu Viņam Tempļa celtnes. Bet Jēzus atbildēja tiem un sacīja: “Vai jūs visu to neredzat? Patiesi Es jums saku: šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts.”” (Mateja 24:1, 2) Šī apgalvojuma nozīmi var novērtēt vienīgi tad, ja mēs varam iztēloties tempļa izmērus un tā krāšņumu, kas šobrīd tiek uzskatīts par vienu no senās pasaules visvarenākajām celtnēm.
Jēzum kopā ar mācekļiem pārrunājot agrāk minēto pravietojumu Eļļas kalnā — pakalna korē, kas pacēlās ne vairāk kā 100 metrus virs pilsētas, viņi varēja vērot lejā esošo Templi un tā teritoriju; tā apkārtmērs bija aptuveni 1400 metru, un tas laistījās saules gaismā. Iespējams, viņiem bija jāpiemiedz acis, raugoties tā spožumā. Masīvās ēkas, kolonnas, portiki un kolonādes bija veidotas no balta akmens, daudzviet pārklātas ar zeltu un izgreznotas ar dārgakmeņiem. Jūdu vēsturnieks Templi raksturojis šādi:
Tas bija noklāts ar smagām zelta plāksnēm un pirmajos austošās saules staros atspīdēja visā savā krāšņumā, liekot tiem, kas uz to raudzījās, novērst savu skatu gluži kā tad, ja tie lūkotos tieši saulē. Svešiniekiem, kuri to ieraudzīja no attāluma, tas atgādināja sniega klātu kalnu, jo daļas, kas nebija klātas ar zeltu, mirdzēja košā baltumā.
Tas bija iespaidīgi — tieši tā, kā bija paredzēts. Josefs norāda, ka akmens bluķu izmēri bijuši 25 × 12 × 8 olektis, kas atbilst aptuveni 11 × 3,5 × 5,3 metriem, un ka atsevišķi bluķi sasnieguši 45 olekšu jeb aptuveni 20 metru garumu.
Pravietodams, ka akmens nepaliks uz akmens, Jēzus runāja tieši par šo majestātisko ēku kompleksu, kas bija celts no masīviem akmens bluķiem. Tas bija pārdrošs pravietojums. Kā gan Jēzus varēja būt pārliecināts par to, ka pat viens vienīgs masīvs akmens netiks atstāts līdzšinējā vietā? Patiesībā Jēzus dienās Templis vēl nemaz nebija pabeigts. Darbus paveica tikai mūsu ēras 64. gadā, tikai sešus gadus pirms dramatiskajiem notikumiem, kad to pilnībā iznīcināja romieši. Tāpēc mūsu ēras 31. gadā Jēzus pravietoja, ka sabruks ēka, kuru pat vēl nebija pabeigts celt; tomēr notika tieši tas, ko Viņš teica.
Mūsu ēras 66. gadā romiešu armija Vespasiāna vadībā devās karagājienā pret Jeruzalemi, lai apspiestu pēdējo izmisuma pilno jūdu sacelšanos, ko viņi bija sākuši pret ienīstajiem romiešu okupantiem. Kad 69. gadā Vespasiāns tika iecelts par imperatoru, viņa dēls Tits pārņēma Jūdejā novietotās armijas virspavēlniecību un nekavējoties sāka gatavoties Jeruzalemes ieņemšanai. 70. gads ir iegājis vēsturē kā laiks, kad Romas armija pilnībā izpostīja Jeruzālemi. Tits neatstāja akmeni uz akmens. Templis tika nolīdzināts līdz ar zemi, tāpat arī visa pārējā pilsēta, lai parādītu jūdiem un pārējai pasaulei, ka Romas armija spēj iznīcināt pat visstiprākos nocietinājumus. Pretēji Tita pavēlēm Templis tika aizdedzināts, un vēlāk atsevišķi akmens bluķi tika saskaldīti, lai atgūtu daļu zelta, kas bija izkusis un notecējis no degošā jumta. Pat 1968. gada izrakumos tika atklāts liels skaits šo akmens bluķu, kurus iebrucēji bija izgāzuši no sienām.
Josefs ļoti detalizēti ir pierakstījis lielo uzbrukumu Templim un jūdu izmisīgos centienus glābt savu svētvietu. Viņš ziņo, ka šajā četrus gadus ilgušajā Jeruzalemes aplenkumā bojā aizgāja vairāk nekā viens miljons cilvēku un vairāk nekā 97 000 cilvēku tika saņemti gūstā un aizvesti uz Romu, kur tos kā vergus izmantoja Kolizeja celtniecībā. Romā starp Forumu un Kolizeju vēl joprojām var aplūkot iespaidīgo Tita arku, kas atgādina par to, kā viens no Romas varenākajiem ģenerāļiem izpostīja Jeruzalemi. Tā iekšējās sienās ir iegravēti attēli, kuros redzams, kā 70. gadā no Jeruzalemes atved vergus un laupījumu, tai skaitā arī septiņžuburu lukturi, vienu no Tempļa svētākās vietas interjera priekšmetiem.
Tita arka Romā pastāvīgi atgādina par šo traģisko notikumu Jeruzalemes vēsturē. Bet pilnībā izpostītais Jeruzalemes Templis ir vēl viens piepildīta pravietojuma pierādījums.