Apmēram 850 kilometrus uz rietumiem no Bābeles Vidusjūras austrumu piekrastē atradās plaukstošā pilsēta Tīra. Senā feniķiešu pilsēta bija pat vecāka par Bābeli un gadsimtiem ilgi valdīja pār jūru, gluži kā Bābele pār zemi. Izceļotāji no Tīras 9. gadsimtā pirms Kristus Āfrikas ziemeļos dibināja vareno pilsētu Kartāgu. Pat vēl pirms kristiešu ēras sākuma kuģi no Tīras devās uz Britāniju skārda meklējumos. Tīrā bija lieliska osta, laba flote, navigācijas meistari un tirgotāji, kam padevās darījumi. Tādējādi šī pilsēta simtiem gadu no vietas tika uzskatīta par pasaules tirdzniecības centru. Kādā avotā vēstīts: “Senās pasaules tirdzniecība norisinājās Tīras noliktavās.”
Sākotnēji Tīra sastāvēja no divām pilsētām; precīzāk sakot, tā bija viena pilsēta ar diviem centriem. Viens no tiem atradās uz kontinenta, bet otrs — uz salas, gandrīz kilometra attālumā no krasta. Tīras uzplaukuma gados tās kontinentālā daļa jeb t. s. Vecā Tīra bija paredzēta iedzīvotājiem, bet noliktavas, kuģu būvētavas un galvenā osta atradās uz salas, jo tur bija nodrošināta piekļuve lieliem kuģiem. Pasakainās Tīras bagātības un tās tirgotāju izteiktās spējas veikt darījumus kopā ar gandrīz neizbēgamo pārākuma un pašapmierinātības izjūtu, kuru bija veidojusi simtiem gadus ilgusī veiksmīgā tirdzniecības prakse, labi saskatāma šajos pravieša Ecēhiēla vārdos: “Ar savu gudrību un saprātu tu taču esi ieguvis varu un sakrājis zeltu un sudrabu savā dārgumu krātuvē; ar savu lielo gudrību tu tirgodamies esi vairojis savu bagātību, un tava sirds lepojās tavas bagātības dēļ.” (Ecēhiēla 28:4, 5) Taču tam nebija lemts ilgs mūžs.
586. p. m. ē. Ecēhiēls pravietoja, ka Tīra zaudēs savu ietekmi un tiks izpostīta. Un atkal nepārprotamiem vārdiem Bībeles pravietis runāja par to, kas sagaida Tīru. Ievērojiet, kā Ecēhiēls pasniedz vēsti, ko devis Dievs, kurš zina visu no paša sākuma, un cik detalizēti viņš raksturo taktiku, kādu izmantos Babilonijas armija:
“Jo tā sacījis Dievs Tas Kungs: redzi, pret Tīru Es sūtīšu Bābeles ķēniņu Nebukadnēcaru, ķēniņu ķēniņu no ziemeļiem, ar zirgiem, ratiem un jātniekiem, un ar lielu dažādu tautu karapulku. Tavus ciemus uz cietzemes viņš iznīcinās ar zobenu, taisīs pret tevi aplenkuma torņus un uzmetīs pret tevi valni, un cels savus vairogus pret tevi. Savu sienlaužu galveno triecienu viņš vērsīs pret taviem mūriem un nogāzīs tavus torņus ar saviem dzelzs kāšiem. [..] Tie laupīs tavu mantu, postīs tavu īpašumu, nojauks tavus mūrus, sagraus tavus skaistos namus, metīs tavus akmeņus un kokus un tavus gružus ūdenī. Es darīšu galu tavu dziesmu skaņām, nedzirdēs neviens vairs tavas cītaras balsi. Es tevi darīšu par kailu klinti, tu paliksi par tīklu žāvējamo vietu; tevi nekad vairs neatjaunos, jo Es, Tas Kungs, to esmu teicis,” — tā saka Dievs Tas Kungs.” (Ecēhiēla 26:7–9, 12–14)
Vai šis detalizētais pravietojums par Tīras likteni piepildījās?
Kad? Kādā veidā?
Nedaudz vēlāk, iespējams, 585. gada sākumā p. m. ē. līdz Tīrai pa ziemeļu puses maršrutu, dodoties no Bābeles uz Vidusjūras piekrasti, nonāca varenais Nebukadnēcars ar savu armiju — tieši kā pravietis bija norādījis. Nebukadnēcars ielenca Tīru un turēja aplenktu 13 gadus, kuru laikā viņš iekaroja un pilnībā izpostīja kontinentālo Tīras vecpilsētas daļu. Galu galā, lai arī neguvis nekādus izcilos panākumus šajā karā, viņš pilsētu atstāja 572. g. p. m. ē. Ecēhiēls vēstīja, ka “Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara karaspēks ir veicis grūtu darbu pret Tīru; [..] bet algu nav saņēmis ne viņš, ne viņa karaspēks par to darbu, ko viņš veicis pret to” (Ecēhiēla 29:18).
Nebukadnēcars, kurš toreiz nosacīti valdīja pār pasauli, nejutās gandarīts par 13 gadus ilgušu aplenkumu, kurš nedeva nekādus ienākumus, it īpaši, zinot par Tīras izslavēto bagātību. Kas bija noticis? Aplenkuma laikā Tīras iedzīvotāji pārvietoja visus savus īpašumus uz salu, kuru viņi bija spējīgi sekmīgi aizstāvēt. Savā
izcilajā grāmatā Kristīgās ticības pamati Floids Hamiltons raksta:
Trīspadsmit gadus Nebukadnēcars turēja ielenkumā kontinentālo pilsētas daļu un galu galā to arī iekaroja, tomēr pirms tās krišanas tīrieši visu sev piederošo jau bija pārveduši uz pilsētas daļu, kas atradās uz salas. Nebukadnēcara armija izpostīja vecpilsētu, bet tās drupas stāvēja vēl divarpus gadsimtus, jo tīrieši izlēma palikt dzīvot uz salas, kur flote spēja viņus aizsargāt, tādēļ pilsēta tās kontinentālajā daļā tā arī netika atjaunota.
Tātad tobrīd izpostīta tika vien puse pilsētas un tikai puse pravietojuma piepildīta.
Tīra turpināja nodarboties ar tirdzniecību vēl nākamos divarpus gadsimtus, līdz 332. g. p. m. ē. kopā ar savu pieredzējušo armiju ieradās Aleksandrs Lielais, pilnībā apņēmies iekarot visu civilizēto pasauli. Aleksandru pazīstam kā vienu no visu laiku izcilākajiem militārajiem ģēnijiem, un viņam bija nepieciešami vien septiņi mēneši, lai pabeigtu darbu, ko Nebukadnēcars bija iesācis pirms 250 gadiem. Nonācis pie 1000 metru platās ūdens strēles, kas šķīra karavadoni no viņa mērķa, Aleksandrs savai armijai uzdeva izveidot dambi pāri jūrai līdz pilsētai, kuru viņš gribēja iekarot. Tā bija spoža ideja un milzīgs darbs. Izmantojot Nebukadnēcara atstātās pilsētas drupas, viņš turpināja darbu, līdz Tīra bija rokas stiepiena attālumā.
Ecēhiēls paredzēja arī šo drosmīgo un ģeniālo stratēģiju. Apmēram 250 gadus pirms šiem notikumiem viņš rakstīja: “Tie [..] metīs tavus akmeņus un kokus un tavus gružus ūdenī.” (Ecēhiēla 26:12) Aleksandra armija izdarīja tieši to. Dambis tika uzcelts no Vecās Tīras gruvešiem un drupām. Patiesībā, lai pabeigtu darbu, bija nepieciešams tik daudz materiālu, ka vecpilsētas drupas tika izmantotas pilnībā. Arheologi, kuri vēlākos laikos centās atklāt vecpilsētas atrašanās vietu, to nespēja izdarīt, jo nekā vairs nebija, ko rakt. Aleksandra vīri bija izmantojuši pilnīgi visu. Kādā avotā dots šāds apraksts:
Aleksandra uzbrukuma plāns tika izstrādāts lielā ātrumā un enerģiski izpildīts. Viņš ņēma visu — mūrus, torņus, kokus un senās Tīras izpostītās mājas un pilis — un no tā uzbūvēja ceļu līdz pilsētas daļai, kas atradās uz salas. Pieprasījums pēc materiāliem bija tik liels, ka tika savākti un iemesti jūrā pat visi pilsētas gruži.
Jau atkal pravietojums izrādījās patiess. Akmeņi, koki un gruži tika ielikti Aleksandra būvētajā dambī. Bībeles tulkojuma 14. pantā vārda gruveši vietā izmantots vārds gruži, kurš pilnībā atbilst ebreju valodā rakstītajam oriģinālajam tekstam.
Aleksandra būvētais dambis stāv vēl šodien, lai gan tā izskats vairs nav atpazīstams. Patiesībā tas mainīja ne vien vēstures gaitu, bet arī Vidusjūras veidolu. 2500 gadus bēgums un paisums uz dambja abām malām ir klājis smiltis un nogulsnes, pamazām to palielinot un galu galā sapludinot kopā salu un kontinentu. Dambis mūsdienās ir daudz lielāks nekā Aleksandra armijas izveidotais. Patiesībā šodien ir grūti pateikt, ka tā kādreiz ir bijusi vien šaura zemes strēlīte, kas uzbūvēta militāru mērķu sasniegšanai. Sala, dambis un kontinents šobrīd izskatās kā viens vesels. Arī krasta līnija abās dambja pusēs ir izlīdzinājusies pirms 2500 gadiem uzbūvētā mākslīgā veidojuma izraisīto plūdmaiņu un straumju rezultātā.
Libānas apmeklētāji šodien atradīs plaukstošu Tīru, ceturto lielāko pilsētu valstī. Taču tā pilnībā ir uzbūvēta uz salas, uz paplašinātā dambja un krasta līnijas, tāpat arī uz jauniegūtajām zemēm ziemeļos un dienvidos. Daudzajās mūsdienu kartēs pat vairs netiek parādīts zemesrags, kas izveidojās, Aleksandram būvējot dambi, un kas gadsimtiem ilgi īpaši iezīmēja šo piekrastes daļu. Tīra pastāv arī mūsdienās, tomēr sākotnējā pilsēta — feniķiešu Tīra — tā arī nekad netika atjaunota. Mūsdienu Tīra nav tā, kuru iznīcināja Nebukadnēcars, un tās iedzīvotāji nav seno feniķiešu pēcteči.
Mēs varam vien apbrīnot bibliskā pravietojuma precizitāti.