Iepriekš runājot par seno Bābeles pilsētu, mēs neminējām kādu svarīgu Bībeles ziņu aspektu. Mums šobrīd jāatgriežas pie Bābeles, lai aplūkotu tos Bībeles apgalvojumus, kas, iespējams, visnopietnāk attiecas uz pašu pilsētu, — pravietojumus par tās nākotni.
Jebkuram saprātīgam senatnes cilvēkam šķistu neiespējama pat doma par to, ka “vareno Bābeli”, pilsētu, kura Bībeles praviešu laikā jau bija pastāvējusi 2000 gadus un kura toreiz valdīja pār tā laika pasauli, kāds varētu iznīcināt. Tomēr, kā mēs jau iepriekš redzējām, tieši tā notika. Bābele kļuva par masīvu drupu kaudzi Mezopotāmijas tuksnesī, un tāda tā arī ir palikusi uz visiem.
Daudzas Seno Austrumu pilsētas piemeklēja līdzīgs liktenis, bet vairākas no tām atkal piecēlās no gruvešiem. Bieži vien uz iepriekšējo pilsētu drupām tika būvētas jaunas pilsētas. Reizēm tā notika pat vairākkārt. Par to liecina, piemēram, Jērikas vēsture. Pilsētas tika būvētas, tad nopostītas un atkal būvētas veco drupu vietā. Taču tā nenotika ar Bābeli. Pievērsiet uzmanību tam, ko par Bābeli saka pravietojums Jesajas 13:19–22:
Tā Bābelei, kas ir ķēniņu valstu glītums un kaldeju skaistums un lepnums, klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem. Tur nemūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem. Arābi tur neapmetīsies, un gani tur neganīs. Bet tur mitīs tuksneša zvēri, nami būs pilni ar pūcēm; tur dzīvos strausi un dejos jodi. Tuksneša vilki kauks viņu pilīs un šakāļi viņu greznajos izpriecas namos; pilsētas gals jau tuvu klāt, tās beidzamās dienas neliks ilgi uz sevi gaidīt.
Šos vārdus par savu dienu Bābeli Jesaja rakstīja ap 700. gadu pirms mūsu ēras, aptuveni gadsimtu, pirms pilsēta tika ievērojami paplašināta tās varenākā ķēniņa Nebukadnēcara valdīšanas laikā. Arī pravietis Jeremija, kurš rakstīja vairāk nekā 100 gadus pēc Jesajas, pat ļoti specifiski paredzēja, ka Bābele tiks izpostīta: “Bābele kļūs par drupu kaudzi, par mājokli šakāļiem, [..] bez iedzīvotājiem. [..] kails tuksnesis uz mūžīgiem laikiem!” saka Tas Kungs. “Tā kaldeju zemes kritīs par laupījumu iebrucējiem, un visi, kas piedalīsies tās izlaupīšanā, pieēdīsies līdz kaklam,” saka Tas Kungs. “Zobens pār visām tās mantām, ka tās krīt laupītāju rokās!”” (Jeremijas 51:37, 26; 50:10, 37).
Tālāk mēs izpētīsim tikai trīs no daudzajiem specifiskajiem pravietojumiem, kas atrodami Jesajas un Jeremijas vēstīs, kuras abi rakstīja gadsimtiem ilgi pirms aprakstītajiem notikumiem.
1. Bābele būs kails tuksnesis uz mūžīgiem laikiem. Jeremija saka, ka Bābele ne tikai kļūs par “drupu kaudzi”, bet arī par “tuksnesi uz mūžīgiem laikiem”. Šeit viss ir skaidrs, bet, ņemot vērā Austrumu zemēs ierasto kārtību būvēt jaunas pilsētas uz iepriekšējo drupām, pravieša vēsts tomēr bija pārdroša. Tas bija pretrunā ar ierasto praksi. Vēl vairāk, no tādas pilsētas, kāda bija Bābele, tiktu sagaidīts, lai to atjaunotu. Te gan jāteic, ka Sanheribs to īsi pēc sagraušanas 689. p. m. ē. uzcēla no jauna. Tomēr tā nepastāvēja ilgi, lai gan pilnībā Bābeli iznīcināja vēl tikai pēc septiņiem gadsimtiem.
Citas varenās Austrumu pilsētas, kuras ir tikpat vecas vai pat vēl vecākas par Bābeli, ir plaukstoši un zeļoši tirdzniecības un kultūras
centri arī vēl mūsdienās, piemēram, Damaska, Jeruzāleme, Antiohija (tagad Antakija), Aleksandrija, Sidona un Bizantija. Gadsimtu gaitā tās visas ir piedzīvojušas uzbrukumus, dažas pat vairākkārt, dažas ir iznīcinātas un atkal uzceltas no jauna, tomēr nevienu no tām nav piemeklējis tāds liktenis kā Bābeli — “drupu kaudze, tuksnesis uz mūžīgiem laikiem”. Runādams par Bābeli šodien (vai drīzāk par to, kas no tās palicis), arheologs Dr. Zigfrīds Horns lieto frāzi “pastāvīga pamestība”. Mūsdienu teritoriju, kur kādreiz atradās Bābele, kāds cits autors raksturo kā “mežonīgu, pamestu, izkaltušu, absolūti neauglīgu un neapdzīvojamu tuksnesi”. Un tas, kā atceramies, ir teikts par pilsētu, kura sākotnēji bija būvēta uz ļoti auglīgas zemes, varenās Eifratas upes krastos.
Patiesībā Bābeles iznīcināšana turpinās arī šodien. Savienoto Valstu bruņotie spēki Irākas kara laikā okupēja šo teritoriju un nodarīja plašus postījumus senās pilsētas drupām. Britu muzeja Tuvo Austrumu nodaļas ziņojumā ir teikts, ka buldozeri nolīdzināja līdz ar zemi veselas sekcijas, lai izveidotu nosēšanās laukumus helikopteriem un stāvvietas armijas smagajai tehnikai. Dr. Džons Kērtiss ziņo, ka liels postījums nodarīts arī slavenajiem Ištaras vārtiem un ka ASV militārais transports “sagrāvis 2600 gadus veco bruģi”. Saskaņā ar šo ziņojumu Irākas Senlietu valsts komitejas vadītājs bija atzinis, ka “paies desmitiem gadu, līdz vispār kaut ko varēs saprast”. Lai gan atbildīgais ASV armijas virspavēlnieks atvainojās par šai svarīgajai arheoloģisko izrakumu vietai nodarīto postu, tomēr patiesība ir tāda, ka arī 21. gadsimtā turpinās Bābeles postīšana.
Ir vēl kāds pieminēšanas vērts aspekts, kas saistīts ar Bābeles izpostīšanu, par kuru runāja Jeremija. Vairākas reizes samērā garajā izklāstā par Bābeles bojāeju Jeremija atsaucas uz tās leģendārajiem mūriem (sk. Jeremijas 50:15; 51:12, 44), sasniedzot pravietojuma kulmināciju ar tekstu: “Bābeles mūrus, lai arī cik biezi tie būtu, nojauks līdz pamatiem.” (Jeremijas 51:58) Kā daudzi autori ir uzsvēruši, Bābeles mūri tiešām bija viena no ievērojamākajām pilsētas iezīmēm. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots, kurš pats viesojās Mezopotāmijā, sajūsmināts stāstīja par 25 metrus biezajiem un vairāk nekā 100 metrus augstajiem Bābeles mūriem. Izrakumi Bābeles teritorijā ir likuši šos skaitļus pārvērtēt, bet arī mūsdienās iegūtie dati ir iespaidīgi. Vecpilsētas daļu ieskāva dubultmūris; tā iekšējās daļas platums bija vismaz trīs metri, bet ārējās — vismaz septiņi metri. Ārējā dubultmūra abas daļas bija aptuveni astoņus metrus platas, un ar to bija pietiekami, lai pa tām blakus brīvi varētu pārvietoties divi kaujas rati.
Šie varenie mūri, kurus varēja redzēt jūdzēm tālu, kuri iznira no tuksneša gluži kā Ēģiptes piramīdas un kuri gadsimtiem ilgi bija Bābeles pirmā aizsardzības līnija pret iebrucēju armijām, pakāpeniski tika iznīcināti un nolīdzināti līdz ar zemi. Lielais Ķīnas mūris, kurš ir vēl vecāks un kurš nav ne tuvu tik augsts vai stiprs, stāv vēl šodien, tomēr Bābeles mūri ir zuduši; palikušas vien drupas. Bet Jeremija taču bija pravietojis: “Bābeles mūrus, lai arī cik biezi tie būtu, nojauks līdz pamatiem.” Nav svarīgi, vai šie vārdi ir attiecināti uz sākotnējiem pilsētas mūriem vai arī uz vēlākā laika Nebukadnēcara papildinājumu, Jeremijas teiktais tik un tā ir patiess arī šodien. Šodien nav palicis neskarts pat metrs no tiem mūriem, kas Nebukadnēcara laikā sasniedza vismaz 15 kilometru apkārtmēru.
2. Bābele vairs nekad netiks apdzīvota. Mēs lasījām Bībelē teikto, ka Bābele vairs nekad netiks apdzīvota, ka tur vairāk nedzīvos neviens, kā tas bija ierasts Asīrijas un Babilonijas impēriju uzplaukuma laikā. Tekstā pausts, ka Bābeli izpostīs un tā paliks tukša “uz mūžīgiem laikiem”. Tomēr nekur Jesajas un Jeremijas garajos pravietojumos nav teikts, ka to nekad neatjaunos. Ja Jesaja vai Jeremija būtu apgalvojuši, ka Bābeli nekad vairs neuzcels no jauna (kā citi pravieši bija teikuši par citām Bībeles pilsētām), tad viņi būtu snieguši viltus pravietojumu, jo pēc tās izpostīšanas 689. p. m. ē. Sanheribs to uzcēla no jauna. Tad to vēl uzlaboja un paplašināja Nebukadnēcars (605.–562. g. p. m. ē.), kurš to padarīja par varenāko pilsētu senatnē. Leģendārie Bābeles gaisa dārzi bija viens no slavenajiem senās pasaules septiņiem brīnumiem.
Tomēr Jesajas un Jeremijas pravietojumos bija rakstītas šādas frāzes: “tuksnesis uz mūžīgiem laikiem” un “bez iedzīvotājiem”. Vai tas piepildījās un ir patiesība arī šobrīd? Šeit mums jāpievērš nopietna uzmanība frāzēm, kas lietotas Bībeles pravietojumos. Jesajas un Jeremijas pravietojumi runā par šo brīnumaino pilsētu, “zelta” Bābeli — Nebukadnēcara laika Babilonijas un arī agrākā laika Asīrijas impērijas galvaspilsētu. Tai bija jākļūst par “drupu kaudzi”; par to bija teikts: “Tā nogrims arī Bābele un neuzsliesies vairs augšā.” (Jeremijas 51:37, 64) Un tas arī notika. Gadsimtu gaitā Bābele saruka arvien mazāka un mazāka, līdz beidzot pārstāja eksistēt. Kāds autoritatīvs avots saka, ka, sākot ar 290. g. p. m. ē., Bābele nonāca pēdējā norieta fāzē un turpmāko gadsimtu gaitā “pamazām zaudēja kā nozīmi, tā arī iedzīvotājus”.
Mūsdienu Bābeles apmeklētāji drupu tuvumā vai pat tikai vecpilsētas robežās atradīs vien pāris nelielus ciematus. Vai tas ir saskaņā ar pravietojumu par to, ka Bābele vairs nekad nebūs apdzīvota? Protams, šie ciemati neliecina, ka Bābeles impērija būtu atdzimusi. Nav vērojams, ka būtu atjaunota vecā un slavenā Bābeles pilsēta, un arī ciematu iedzīvotāji nav Bābeles tautas pēcteči. Tādējādi Bābele un tās ļaudis jau sen ir izzuduši, un Bābele pati joprojām ir izpostīta, pamesta un neapdzīvota.
Senās Bābeles teritorijā apmeklētāji šodien var ieraudzīt arī milzīgu, modernu pili. To 1980. gados uzcēla Sadams Huseins, un tā ir viena no daudzajām grandiozajām pilīm Irākā. Pasludinājis sevi par Nebukadnēcara pēcteci, viņš sāka atjaunot seno Bābeli, lai iemūžinātu atmiņas par savu varenību un sev piedēvēto piederību seno babiloniešu pēctečiem. Viņš pat atdarināja Nebukadnēcaru, likdams iegravēt savu vārdu ķieģeļos, no kuriem tika būvēta pilsēta. Viens šāds uzraksts vēsta: “Šo ēku būvējis Sadams Huseins.” Tomēr Sadama pils nu ir pamesta, neapdzīvota, tās logi ir izsisti. 2003. gada iebrukuma laikā amerikāņu karavīri neilgu laiku šo ēku izmantoja kā dzīvojamās telpas. Ķieģeļi, kurus Sadama amatnieki izmantoja pilsētas atjaunošanai, sāka plaisāt jau pēc 10 tuksneša saulē pavadītiem gadiem un šobrīd ir palikuši kā daiļrunīga liecība par to, ka Bībeles pravietojums turpina piepildīties.
3. Bābele būs bagātīgu dārgumu avots. Bābeli pravieši raksturoja kā pilsētu, “kam liela mantas bagātība” (Jeremijas 51:13). Patiesībā Bābeles bagātības bija teiksmainas. Tā bija “zelta pilsēta”, kurā viss, kas izskatījās līdzīgs zeltam, tiešām bija no zelta vai arī bija pārklāts ar zeltu. Tomēr, ja uzsveram vēlreiz, tam nebija lemts pastāvēt. Pienāca diena, kad viss iekārotais Bābeles zelts nonāca svešu ļaužu rokās. Pravietis nepārprotami ziņoja, ka Bābele “kritīs par laupījumu iebrucējiem un visi, kas piedalīsies tās izlaupīšanā, pieēdīsies līdz kaklam” (Jeremijas 50:10). Jesaja bija vēl precīzāks. Runādams par Persijas ķēniņu Kīru, Jesaja saka: “Tā saka Tas Kungs. [..] Es nodošu tev tumsā paglabātās mantas un paslēptos dārgumus.” (Jesajas 45:1, 3) Vēstījums piepildījās 539. g. p. m. ē., kad persiešu armija Kīra vadībā ieņēma Bābeli un Kīrs kļuva par pilsētas un visas impērijas valdnieku. Bābeles un tuvējo pilsētu bagātība pārgāja Persijas īpašumā.