Ievadā būtu jāpasaka vēl pāris lietas. Viena no tām attiecas uz galveno apskatāmo jautājumu. Ko īsti nozīmē jautājums: “Vai Bībelei var ticēt?” Pirmajā mirklī atbilde šķiet acīmredzama. Jā, mēs varam ticēt Bībelei. Miljoni laika gaitā ir ticējuši Bībelei, un miljoni tai tic vēl joprojām. Vēl vairāk: tas, kam mēs ticam, ir atkarīgs vienīgi no mums pašiem. Kur tad ir problēma?
Problēma slēpjas vārdā ticēt. Mēs varam ticēt, kam vien vēlamies, bet tas nenozīmē, ka mēs ticam patiesībai. Mēs varam ticēt, ka Zeme ir plakana, ka Mēness ir veidots no zaļa siera, ka ziloņi aug uz kociņa okeāna dzelmē — ja vien to gribam. Mēs varam ticēt fejām un rūķīšiem vai arī tam, ka pēc nāves pārdzimsim par kaut ko citu jaunā pasaulē un jaunā formā. Daudzi, kas ar aizdomām izturas pret Bībeli, domā, ka tie, kuri tai tic, veido savus uzskatus tieši tāpat kā jau minētie cilvēki, kuri tic dažām iepriekš minētajām lietām. Viņi uzskata, ka ticība nozīmē aklu ticēšanu, nepamatotu ticību. Lūk, kur ir problēma!
Tāpēc tad, kad mēs runājam par ticēšanu Bībelei, mēs ar to nedomājam māņticīgu vai aklu ticību. Mēs domājam ticību, kas ir pamatota uz pārbaudāmiem pierādījumiem. Šīs grāmatas mērķis ir maksimāli objektīvi paraudzīties uz dažiem pierādījumiem un pajautāt, ko šie pierādījumi nozīmē saistībā ar apgalvojumu, ka Bībele ir kas vairāk par parastu grāmatu. Kad mēs jautājam: “Vai Bībelei var ticēt?”, patiesībā mēs jautājam, vai ir reāli pierādījumi tam, ka ticība Bībelei var būt kas vairāk par aklu ticību vai māņticību. Vai tie izturēs pārbaudi? Vai Bībeli var uzskatīt par uzticamu vēstures liecību? Vai tai var uzticēties, ja runa par informāciju, ko šī grāmata sniedz par tās lappusēs minētajiem cilvēkiem, vietām un notikumiem? Īsāk sakot, vai Bībele ir uzticama?
Otrs jautājums skar Bībeles nozīmīgumu. Ļaujiet man bilst kādu vārdu tiem, kuri domā: kāda tam saistība ar 21. gadsimtu? 2005. gada decembrī Austrālijas Radio ABC noturētajā Boiera lekciju ciklā Dr. Pīters Džensens ierosināja publisku diskusiju par Jēzu. Viņš, iespējams, cerēja uz ilgu un nebeidzamu sarunu, nevis pāris nejaušiem komentāriem. Viņš apgalvoja, ka šāda diskusija ir būtiska, ja kāds vēlas saglabāt austrāliešu un rietumnieku kultūru un vērtības. Neapšaubāmi — viņam ir taisnība. Ierosiniet diskusiju! Mēs varbūt vienīgi piebilstu, ka tajā vajadzētu iesaistīties visai Rietumu pasaulei un ka to būtu jāvada kādam neatkarīgam moderatoram.
Tomēr jebkurā diskusijā par Jēzu mums vispirms vajadzētu uzdot šādu jautājumu: “Vai mēs varam ticēt liecībām par Viņu?” Ja ne, kāda jēga diskutēt? Kāds tam pamats? Vai mēs varam būt pārliecināti, kas bija Jēzus, ko Viņš domāja un ko darīja, kamēr dzīvoja uz zemes? Kādēļ Viņš mira? Vai tā ir taisnība, ka Viņš augšāmcēlās no mirušajiem? Šis jautājums daudziem ļaudīm mūsdienās rada milzīgu dilemmu. Citiem vārdiem sakot, vai mēs varam ticēt Bībelei? Vai liecības par Jēzu ir uzticamas? Lūk, kāds jautājums mums ir uzdots.
Dr. Džensens pieņem, ka mēs to varam. Arī es ticu, ka mēs varam, tomēr neuzskatu, ka tā ir pasludināma par pašsaprotamu lietu. Ja mēs tā darīsim, lielākā daļa mūsu klausītāju balsos ar kājām. Es nepavisam neoponēju Dr. Džensenam — patiesībā es esmu viņa pusē. Es apzinos, ka tie laika un telpas ierobežojumi, kādos viņš strādāja, lika viņam pieņemt dažus smagus lēmumus. Viņš vienkārši nespēja pateikt visu to, ko vajadzēja. Tādējādi radās vēl viens iemesls rakstīt šo grāmatu. Es ceru, ka tā sniegs vērtīgu ieguldījumu diskusijā, kuru mums pilnīgi noteikti vajadzētu sākt.
Ir vēl kāda lieta: vairums cilvēku, kuri paņems rokās šo grāmatu un izlasīs tās nosaukumu, pieņems, ka atbilde uz abiem virsrakstā ietvertajiem jautājumiem būs nešaubīgs jā. Balvu par uzminēšanu nebūs. Tomēr mums ir jāatceras, ka spēja ticēt Bībelei — ja uz to rosina pierādījumi — nepavisam nenozīmē, ka mēs vienmēr varēsim šo grāmatu saprast. Dažas Bībeles daļas vēl joprojām ir grūti saprotamas — pat pēc 2000 gadu ilgās kristietības vēstures un labi izglītotu zinātnieku paaudžu viscentīgākajiem pūliņiem. Lielāka par vajadzību pareizi izskaidrot Bībeli ir vienīgi nepieciešamība tai ticēt. Kā to darīt? Lai atbildētu, jāuzraksta vēl viena grāmata, kas apjoma ziņā nebūtu mazāka par šo. Taisnību sakot, daudzas tādas grāmatas jau ir tapušas.
Ņemot vērā nupat sacīto, lielāko daļu Bībeles var saprast samērā viegli, kā to zina ikviens, kas ir lasījis Veco vai Jauno Derību. Kā mēdz teikt, tā runā pati, un to var sadzirdēt skaļi un skaidri daudzās valodās. Tā vada, sniedz mierinājumu, cerību, izpratni un rāda pasaulei, ka visam ir kaut kāda jēga, lai gan lielākā daļa cilvēku to nespēj saskatīt. Bībele ir izprotama vairāk nekā pietiekami, lai atrastu atbildes uz jautājumiem un problēmām, kādas mums pasniedz ikdiena, un ieraudzītu ceļu uz mūžīgo dzīvi, kas ir Bībeles galvenā tēma un kas ir bijusi kristīgās ticības kodols kopš tās pirmsākumiem.
Tātad, vai mēs varam šajos apgaismības, sarežģītības un laicīguma apstākļos ticēt Bībelei? Vai tā ir patiesa? Vai tā ir svarīga? Vai tai ir kāda nozīme? Vai tā patiesi varētu būt Dieva Vārds? Lasīto pārdomājiet un tikai tad izdariet secinājumus!