Pašā sākumā mums būtu jāpamato galvenie iemesli, kāpēc tika sarakstīta šī grāmata. Kāpēc vispār tiek uzdoti šie jautājumi? Un kāpēc tie no jauna tiek uzdoti 21. gadsimta sākumā? Vai tie tiešām varētu būt tik nozīmīgi zinātnes un tehnoloģiju pārvaldītajā laikmetā? Vai tie ir saistoši cilvēkiem, kuri neizjūt nepieciešamību pēc “dievišķas iejaukšanās” cilvēciskajās attiecībās vai uzskata, ka doma par Dievu, kurš atklāj Sevi un Savu gribu, jau sen vairs nav aktuāla?
Situācija, kādā šodien atrodamies, lielā mērā atšķiras no tās, kādā dzīvoja iepriekšējās ticīgo kristiešu paaudzes. Lielāko daļu laika pagājušajos 2000 gados Rietumu pasaule uzskatīja, ka Bībele ir patiesa; tai skaitā arī vairākas vēstures izcilākās personas: karaļi un karalienes, prezidenti un premjerministri, zinātnieki un juristi, filozofi un dzejnieki, mūziķi, rakstnieki un mākslinieki, izgudrotāji, filantropi un sabiedrības attīstības veicinātāji, kā arī miljoniem vienkāršu vārdā nenosauktu ļaužu un jaunu cilvēku no visām tautām un malu malām.
Ja mēs varētu pajautāt pagātnes pazīstamākajiem ļaudīm, vai viņi ticēja Bībelei, mūs varētu pārsteigt viņu atbildes. Leonardo da Vinči un Mikelandželo, Henrijs VIII un Džeims I, Elizabete I un karaliene Viktorija, Elizabete Fraja un Florence Naitingeila, Abrahams Linkolns un Džordžs Vašingtons, Viljams Šekspīrs un Džons Miltons, sers Īzaks Ņūtons un sers Roberts Boils, Hendelis, Vordsvorts, Tenisons, Beikons uun Longfelovs, Viljams Gledstons un Roberts Luijs Stīvensons, Lords Šāftsberijs un Lords Makolijs: šie un simtiem citu paceltu rokas. Šie cilvēki palīdzēja izveidot mūsu pasauli. Viņu dzīves sniegtās vērtības mūs pavada vēl šodien. Viņi bez izņēmumiem bija inteliģenti cilvēki, kam piemita ievērojamas spējas, un minētie ļaudis visi ticēja Bībelei. Vēl vairāk, viņi būtu pārsteigti atklājot, ka lielākais vairums mūsdienu Rietumu pasaules ļaužu vairs netic tam, kam ticēja viņi.
Kā tas notika? Šis vēstures posms ir ļoti būtisks. Tas radikāli izmainīja to, kā Rietumu pasaules cilvēki domāja, un radīja augsni mūsdienu t. s. sekulārajai sabiedrībai. Minētā procesa sekas mēs jūtam vēl šodien.
Apmēram pirms 300 gadiem sevi pieteica laika periods, ko mēs pazīstam kā saprāta jeb apgaismības laikmetu. Lai arī vairākums nodomu, ko loloja šīs kustības aizsācēji, bija cēli un godājami, tomēr uz nākamajām paaudzēm tā atstāja drīzāk tumšu, nevis gaišu ietekmi. Apgaismības domātāji dzīvoja uz lielu zinātnisku atklājumu laika sliekšņa un vēlējās, lai sabiedrība progresētu savā izpratnē par dzīvību uz Zemes un Visuma telpā. Daudzi no viņiem diezgan pamatoti uzskatīja, ka iepriekš cilvēka domas ir bijušas ierobežotas, ka cilvēkiem pret Bībeli ir māņticīga godbijība un ka Bībele ir jāpēta daudz kritiskāk. Viņi teica, ka attīstība prasa daudz apgaismotāku viedokli. Viņi ticēja cilvēciskumam un tam, ka cilvēka prāts ir spējīgs pasauli vadīt uz daudz varenāku un vienlaicīgi arī nebeidzamu nākotni. Taču šis vēstures posms atgādina svārstu, kas iešūpojies stipri par tālu.
Attīstoties apgaismībai, spēcīgāka kļuva Bībeles kritika gan Eiropas kontinentālajā daļā, gan Anglijā. Kritiķi — kā viņi sāka sevi dēvēt — kļuva arvien labāk pamanāmi. Daudzi no šiem ļaudīm oponēja ne tikai tam, ko viņi uzskatīja par aklu ticību Bībelei, bet arī Bībelei pašai. Bībeli vairs nevarēja vērtēt tikpat augstu, kā to bija darījušas agrākās paaudzes, un tam, kā norādīja kritiķi, bija pamatoti iemesli. Viens iemesls bija tāds, ka Bībele netika uzskatīta par precīzu vai uzticamu, runājot par vēsturiskajiem faktiem. Vēl vairāk — Bībele gadsimtu gaitā tikusi mainīta jeb sagrozīta. Pētot, kā Bībele cauri gadsimtiem ir nodota no paaudzes paaudzē, šiem kritiķiem kļuva skaidrs, ka tekstam nevar ticēt. Viņi teica, ka tekstā veikts pārāk daudz izmaiņu, kā arī atrodami pievienojumi un labojumi.
Šī kustība sākās 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā. Kaut arī beigās tā “izdzisa kā pati savas pārmērības upuris”, kā to formulējis kāds cienījams avots , tomēr tās radītās sekas jūtamas līdz pat šai dienai. Ja vērtējam attieksmi pret Bībeli, tad apgaismības domāšanas veids kulmināciju sasniedza 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. 1921. gadā Fridrihs Dēličs, pazīstams vācu zinātnieks, runāja daudzu citu pētnieku vārdā, apgalvodams, ka Bībeles teksti ir “sagrozīti tādā mērā, kā mēs pat neuzdrošinātos iedomāties”. Diezgan savdabīgs apgalvojums: Bībele ir izmainīta tik ļoti, ka tai vairs nevar uzticēties. Tā nav tā pati grāmata, par kādu to bija uzskatījuši miljoniem cilvēku. Cits vācu kritiķis, F. K. Baurs, paziņoja, ka lielāko daļu Jaunās Derības grāmatu nav varējuši uzrakstīt tie cilvēki, kurus tradicionāli uzskata par autoriem, vai arī to nav varēts izdarīt norādītajā laikā. Anglijā V. R. Kaselss asi vērsās pret ticību brīnumiem un arī pret lielu daļu Jaunās Derības.
Šie ir tikai daži piemēri no tā daudzuma, kas uzrakstīts un publicēts apgaismības laika pēdējos gados un kam jūtama galēja autoritārisma pieskaņa. Un, kā tas bieži vien notiek, pat šodien šo ekspertu viedokļi turpina ietekmēt cilvēku domāšanu. Rezultāts? Bībele šodien ir lielā mērā diskreditēta daudzu cilvēku prātos.
Kā mēs redzēsim, Dēličs un citi ir kļūdījušies savos secinājumos — nopietni kļūdījušies. Taču posts ir nodarīts. Jau simt vai vairāk gadus pirms Dēliča kritiķi tā vai citādi asi vērsās pret Bībeli, tāpēc jau 20. gs. sākumā daudzu godīgu un inteliģentu kristiešu ticība tika iedragāta un viņu prātos nostabilizējās kritiķu viedokļi. Viņi izteica patiesību: Bībele bija pilna mītu un leģendu.
Šodien aina ir ļoti līdzīga. Daudzas ietekmīgas personas Rietumu pasaulē, arī daži teologi, ir saglabājuši apgaismības laikmeta uzskatus. Viņi apgalvo, ka Bībeles mācībām nevarot ticēt, jo pati Bībele neesot uzticama. Jaunie kritiķi turpina no tās vietas, kur vecie apstājās. Pat cienījami un bieži vien augstu vērtēti kristiešu vadītāji stāsta, ka mēs vairs nevaram uzticēties daudzām domām, kas atrodamas Bībelē, tai skaitā daļās, kurās aprakstīta Jēzus dzīve un mācība, it īpaši Viņa darītie brīnumi un Viņa augšāmcelšanās, nemaz nerunājot par Vecās Derības Rakstiem, kuriem ticēja Jēzus un kurus Viņš bieži citēja. Jēzus īstenībā nemaz neesot bijis Dieva Dēls jebkurā tradicionālā šī termina izpratnē, bet tikai jūdu rabīns, klejojošs zemnieksu sludinātājs vai revolucionārs, kam bijusi tieksme graut Palestīnu okupējušo romiešu autoritāti.
Divi nopietni kristiešu teologi nepārprotami izskaidro, ko vēsta apgaismības laika uzskats:
“Mums nevajadzētu vienkāršoti pieņemt to, ko Bībelē par sevi saka Jēzus pats, un to, ko par Viņu teikusi agrīnā draudze. [..] Jēzus no Nācaretes, kuru atrodam Bībeles lappusēs, šodien daudziem šķiet agrīnās draudzes daiļrades radīts tēls. Ir skaidri jāparāda, kas Viņš patiesībā bija.”
Varat būt droši — šodien mēs varam dzirdēt daudz līdzīga. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu: ja šāds domāšanas veids gūtu virsroku, nebūtu ilgi jāgaida, līdz kristietība kā tāda izzustu pilnībā. Un ja tas jūs nesatrauc, tad attieksmei noteikti vajadzētu mainīties.
Protams, kopš tā brīža, kad kritiķi sāka Bībeles autoritātes iedragāšanas darbu, vienmēr ir bijuši ļaudis, kas viņiem spējuši atbildēt. Daudzi autori ir aizstāvējuši Bībeli, norādot uz vājajiem punktiem un kļūdām kritiķu idejās un uz tām pamatotajiem bieži vien nepatiesajiem pieņēmumiem. Un ir svarīgi uzsvērt to, ka daudzi (ja ne visi), kuri ir oponējuši kritiķiem, paši ir bijuši ļoti inteliģenti, mācīti un kvalificēti kritiķi.
Tie, kuri vēlētos sīkāk iepazīties ar jaunākajiem darbiem, kas aizstāv Bībeli, dažus to nosaukumus atradīs atsaucēs nodaļas beigās. Visus darbus bez izņēmuma ir sarakstījuši tam kvalificēti cilvēki. Šī grāmata nav visaptveroša un nepretendē uz pēdējo vārdu par minēto tēmu. Tā ir tikai mēģinājums īsumā parādīt dažus vissvarīgākos pierādījumus lasāmā formā.