Bībeles Vecās Derības teksts, kurš galvenokārt rakstīts ebreju valodā, bet nelielas tā daļas — aramiešu valodā, kā arī Jaunās Derības teksts, kurš rakstīts grieķu valodā, līdz mūsdienām ir nonācis ar nebūtiskām izmaiņām vai teksta zudumiem. Tas precīzi atspoguļo grāmatas tā, kā tās tika uzrakstītas pašā sākumā. Šodien ebreju un grieķu Bībele ir tāda pati kā tā, kuru uzrakstīja pravieši un apustuļi. Tas ir ļoti svarīgi.
Taču ir kāda problēma — lielākā daļa no mums neprot nedz ebreju, nedz grieķu valodu. Kā tādā gadījumā mums var palīdzēt tas, ka abas Derības ir saglabājušās vairāk nekā 2000 gadu?
Arī tad, kad Bībele tika rakstīta, ne visi prata ebreju vai grieķu valodu. Tāpēc jau pašā kristīgās draudzes attīstības sākumā oriģinālie teksti tika tulkoti citās, tam laikam atbilstošās un pieprasītās valodās. Mēs jau saskārāmies ar agrīno Jaunās Derības tulkojumu sīriešu valodā. Bija arī daudz citu tulkojumu — armēņu, koptu, ēģiptiešu, gotu un latīņu valodā. Tulkojumi latīņu valodā kļuva īpaši populāri, jo tā bija oficiālā Romas impērijas saziņas valoda. Kāds avots vēsta: “Tas bija likumsakarīgi, ka viena no pašām agrākajām nepieciešamajām Bībelēm būs Bībele latīņu valodā.” Tāpēc tika radīti tulkojumi senajā latīņu valodā.
Bet Vecā Derība no ebreju valodas grieķu valodā tika pārtulkota vēl pirms šiem agrīnajiem kristiešu tulkojumiem, un šis tulkojums ir pazīstams kā Septuaginta. Šī grieķu Vecās Derības versija tika radīta 3. un 2. gs. p. m. ē. To kristietības veidošanās pirmajos gados plaši izmantoja gan jūdi, gan kristieši un, ļoti iespējams, arī Jēzus un apustuļi. Tulkojot oriģinālos tekstus modernajās valodās, Bībele tiek saglabāta un nodota tālāk.
Šis agrīnais process rāda, ka oriģinālos ebreju un grieķu tekstus bija iespējams tulkot citās valodās. Un tie bija jātulko, ja pastāvēja nosacījums, ka Dieva Vārds jāsadzird un jāsaprot arī tiem, kuri neprata nedz ebreju, nedz grieķu valodu. Un tas attiecas arī uz lielāko daļu no mums. Tāpēc jau kopš paša sākuma Bībele ir tulkota, lai cilvēki to varētu lasīt un saprast. Šobrīd ir pieejami aptuveni 600 dažādi tulkojumi angļu valodā un 500 franču valodā, nemaz nerunājot par tulkojumiem citās valodās. Hjū Dantons mums atgādina kādu nozīmīgu patiesību: Bībeli “var tulkot, un tā joprojām ir Dieva Vārds”, jo inspirētas ir domas, nevis paši vārdi.
Tāpēc visu tulkotāju un tulkojumu mērķis vienmēr ir bijis maksimāli precīzi mērķa valodā atspoguļot ebreju un grieķu valodā rakstīto oriģinālu nozīmi. Ja jau cilvēkiem ir jādzird Dieva Vārds, viņiem ir jābūt iespējai lasīt savā valodā tādu tulkojumu, kurš visuzticīamāk ataino oriģinālā teksta domu.
Kāds autors ir teicis, ka visu tulkojumu mērķis ir “oriģinālajās Bībeles valodās esošo pasniegt mūsdienu valodā tā, lai šodienas lasītājs smeltos tieši tādas pašas domas, kādas senajos dokumentos izlasīja tā laika cilvēki”. Šis ir tulkošanas zelta likums, vadlīnija, kurai sekoja visi tulkotāji agrīnās draudzes un arī protestantisma reformācijas laikā, kad pēc ilgā tumšo viduslaiku perioda no jauna tika izjusts pamudinājums cilvēkiem nodrošināt iespēju lasīt Bībeli dzimtajā valodā.
Agrākos tulkojumus angļu valodā veikuši Viklifs un Tindls — Viklifa manuskripts tapis 14. gadsimta nogalē, bet Tindla drukātā versija — 1526. gadā. Tindla Jaunā Derība Anglijā tika ievesta kā kontrabanda, paslēpta pārtikas mucās un auduma baķos. Tas tika veikts, pārvarot lielas grūtības un sarežģījumus, lai izvairītos no sūtījuma atrašanas un iznīcināšanas. Nav iespējams pārvērtēt šī izdevuma nozīmi angļu Bībeles vai Rietumu civilizācijas vēsturē. Apmēram 90 % Tindla Jaunās Derības 1611. gadā tika iekļauti Autorizētajā tulkojumā.
Tindls uzskatīja, ka cilvēki nespēj saprast Dieva patiesību, “ja vien Raksti netiek nolikti viņiem priekšā viņu dzimtajā valodā”. Tindls katoļu priesterim pateica savu slaveno frāzi, kas galu galā viņam nodrošināja slavu un arī mocekļa nāvi: “Ja Dievs saudzēs manu dzīvību, [..] es panākšu, ka zēns, kurš iet aiz arkla, par Rakstiem zinās vairāk nekā tu.” Tam, kas sekoja, ir dots vārds — vēsture. Šodien tiek uzskatīts, ka Tindla darbs bija “pagrieziena punkts angļu Bībeles vēsturē”.
Kopš tā laika Bībele angļu valodā ir bijusi pieejama vienmēr. Tā ir veidojusi angļu valodu, angļu nāciju, angļu raksturu, vērtības un uzskatus, kuri savukārt ir palīdzējuši veidot Rietumu pasaules vērtības un uzskatus vairāk nekā triju gadsimtu laikā. Nav jābrīnās, ka līdz ar uzbrukumiem Bībelei 19. un 20. gadsimtā un turpmāko ticības zudumu Bībelei un Dieva Vārdam, Rietumu kultūra ir piedzīvojusi tādu savu vērtību un uzskatu degradāciju, ka daudzi inteliģenti cilvēki uzskata — tā vairs nekad neatgūsies. Mēs esam zaudējuši savu mantojumu un savu identitāti. Iespējams, ka tikmēr, kamēr Bībele vēl joprojām ir pieejama un vēl joprojām ir visvairāk pārdotā grāmata pasaulē, pastāv cerība, tomēr neviens domājošs cilvēks to negaida ar aizturētu elpu.
Svarīgs ir arī process, kā tika radīts Autorizētais tulkojums. Šis uzdevums tika uzticēts tā laika gaišākajiem prātiem Oksfordas un Kembridžas universitātē. 1604. gadā, neilgi pēc karaļa Džeimsa IV kāpšanas Anglijas tronī, šī darba veikšanai tika nozīmēti 50 kompetenti zinātnieki. Lielākā daļa šo vīru labi prata ebreju vai grieķu valodu. Viņi tika sadalīti sešās komandās, no kurām trīs strādāja pie Vecās Derības, divas pie Jaunās Derības un viena nodarbojās ar apokrifiem, kurus tolaik uzskatīja par Bībeles daļu un kuri tika iekļauti 1611. gada Autorizētajā tulkojumā. Šis darbs aizņēma turpmākos septiņus gadus — lūk, cik nopietni tulkotāji izturējās pret savu uzdevumu!
Šis process kļuva par paraugu tam, kā veicami visi labi tulkojumi. Bībeles tulkošanu vislabāk var paveikt, darbojoties komandās. Lai arī pašu tulkošanas darbu var izdarīt viens kvalificēts speciālists, tomēr viņa veikto pēc tam pārbauda arī citi kompetenti speciālisti.
Parasti tieši šādā veidā ir radīti visuzticamākie tulkojumi. Tas lielā mērā samazina subjektīvu aizspriedumu, konfesionālu stereotipu vai zināšanu trūkuma iezagšanos kādā noteiktā pabeigtā tulkojuma daļā. Šādā veidā arī mūsdienās veidotajiem tulkojumiem tiek nodrošināta visprecīzākā un uzticamākā oriģinālo tekstu domas nodošana mērķauditorijai.
Jau minētais Oksfordas zinātnieks Alisters Makgrāts sava pētījuma noslēgumā par Autorizētās versijas tulkojumu secina: “Šie tulkotāji radīja literāru pavērsienu”, atverot sava laika auditorijai “durvis uz pestīšanu” un “sniedzot sava laika pasaulei cerību un mierinājumu”. Kaut ko līdzīgu var teikt arī par visiem tiem tulkojumiem, kas radīti kopš tā laika. Dieva Vārds ir padarīts pieejams, ārkārtīgi rūpīgi un godīgi tulkojot visagrākos oriģinālos ebreju un grieķu manuskriptus, ko no paaudzes paaudzei tālāk nodevuši uzticīgi pārrakstītāji, kuri pielika gandrīz neticamas pūles, lai saglabātu tekstu oriģinālus. Tas notiek arī šodien — tulkojums pēc tulkojuma gandrīz katrā zemes valodā ikvienam, kurš vēlēsies to izmantot savā labā.
Bībele pati saka: “Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva Vārds paliek mūžīgi!” (Jesajas 40:8) Gadu simti ir snieguši pierādījumus šī pravietojuma patiesumam tādā veidā, kā to nebūtu iespējams iztēloties, un tas piepildās arī šodien. Vēl vairāk, Jēzus teica ko līdzīgu: “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.” (Mateja 24:35). Pateicoties uzcītīgiem pārrakstītājiem un godīgiem tulkotājiem, tie nekad nav zuduši.
Pat pirms vēl tika atklāti Nāves jūras tīstokļi, sers Frederiks Kenjons — Bībeles zinātnieks, kurš tik daudz darīja, lai atspēkotu savu laikabiedru maldīgos pieņēmumus un neprecīzos slēdzienus, novērtēdams esošos pierādījumus, secināja: “Kristietis var paņemt rokās Bībeli un nevilcinoties un bez bailēm apgalvot, ka viņa rokās ir patiesais Dieva Vārds, kas bez būtiskiem zudumiem gadsimtu gaitā nodots no paaudzes paaudzei.”
Šie ir nopietna zinātnieka teikti pārdomāti vārdi, nevis kāda diletanta apcere. Tā nav vēlamā uzdošana par esošo, spekulācijas vai tukša čalošana. Tas ir izcila vīra viedoklis, kurš riskē ar savu reputāciju. To nevar neņemt vērā vai ignorēt. Un arī šodien tas vēl joprojām tiek vērtēts kā pieņemams tekstuālo pierādījumu vērtējums. Un tie nav tikai kristieši, kuri var būt pārliecināti par to, ka Bībele līdz mums ir nonākusi savā būtībā nemainīga. Par to var pārliecināties jebkurš.