Līdz šim nodaļas gaitā mēs esam pievērsuši uzmanību Jaunās Derības manuskriptiem. Mēs redzējām, ka Jaunā Derība tādā veidolā, kādā mēs to šodien lasām Bībelē, ir pilnībā uzticama un pēc būtības tāda pati kā tad, kad tika pirmoreiz uzrakstīta. Bet kā ir ar Veco Derību, kas ir ievērojami plašāka un vecāka?
Pirms tika atklāti Nāves jūras tīstokļi, par labu Vecajai Derībai liecināja samērā maz pierādījumu. Pirmā ebreju Bībele tika izveidota un publicēta 1526. gadā no teksta, kas bija ņemts no ebreju valodā esošajiem manuskriptiem. Visagrākais no tiem bija datējams ar 916. gadu pēc Kristus, tātad vairāk nekā 1500 gadus pēc pēdējās Vecās Derības grāmatas uzrakstīšanas. Daudzus gadus bija vājas izredzes pamatot Vecās Derības tekstu. Pat sers Frederiks Kenjons izteica šaubas, ka varētu atrast ebreju manuskriptus, kuri pierādītu Vecās Derības uzticamību tādā pašā veidā, kā bija pierādīta Jaunā Derība. Viņam šķita, ka nepastāv iespēja jebkad atrast ebreju manuskriptus, kas būtu senāki par jau izmantotajiem manuskriptiem. Šķita, ka šoreiz kritiķiem varētu būt taisnība.
Taču viss dramatiskā kārtā mainījās 1947. gadā, kad gans iemeta akmeni alā kādā tuksnesīgā Jūdejas pakalnā Nāves jūras piekrastē un izdzirdēja plīstoša trauka skaņas. Nāves jūras tīstokļiem bija jānāk gaismā. Pagājušo 60 gadu laikā šis stāsts ir ticis stāstīts un pārstāstīts simtiem reižu, un nav šaubu, ka tas tiks stāstīts vēl ilgi. Plīstošo trauku skaņu radīja lauskās saplēstās māla krūkas, kurās 2000 gadus vai pat ilgāk gulēja noslēpti manuskripti.
Kā toreiz un vēl vairākus gadus pēc tam izbrīnītajai pasaulei ziņoja pētnieki, tika atrasti simtiem trauku lausku un vēl vairāk tīstokļu fragmentu. No alā atrastajiem materiāliem ar lielu rūpību un pacietību eksperti salīmēja vismaz 40 krūkas un identificēja aptuveni 200 dažādus tīstokļus un tūkstošiem fragmentu no citiem tīstokļiem. Materiāli ir gan bibliski, gan laicīgi, ārkārtīgi nozīmīgi dažādu ticību un nozaru zinātniekiem. Runājot profesora V. F. Olbraita vārdiem, kurš tīstokļus izpētīja drīz pēc to atrašanas, tas bija “varenākais modernā laikmeta atklājums manuskriptu jomā”.
Galu galā tuvumā tika atklātas vienpadsmit alas, kurās bija noglabāti seni manuskripti, bet tuvākajā apkārtnē šo alu bija vēl vairāk. Vienā no vēlāk atrastajām alām glabājās 35 000 tīstokļu fragmentu. Zinātnieki no Rokfellera muzeja Jeruzalemē, kur šobrīd glabājas tīstokļi, uzskata, ka paies desmitiem gadu, līdz tiks salikti kopā visi fragmenti un atklāsies sen zudušo Nāves jūras tīstokļu noslēpums. Tie, kuri paši ir pētījuši minētās vietas un tīstokļus, uzskata, ka sena jūdu kopiena — esēņi no Kumrānas — alās noslēpa savu bibliotēku, lai izvairītos no tā, ka to iznīcina atriebību alkstošā romiešu armija. Tas varētu būt noticis no 66. līdz 70. gadam pēc Kristus, jūdu sacelšanās laikā, kas bija vērsta pret romiešu veikto Palestīnas okupāciju.
Arī pašas krūkas ir vērtīgs pierādījums tajās noslēpto tīstokļu senumam, jo, kā parāda arheoloģiskā izpēte, ikviena no tām ir gatavota romiešu okupācijas laikā, pirms mūsu ēras 70. gada, kad Jeruzaleme tika izpostīta. Bija arī pierādījumi tam, ka lielu daļu no alās glabātajiem tīstokļiem, iespējams, pat lielāko daļu, bija nolaupījuši dārgumu tīkotāji vēl pirms alu atklāšanas 1947. gadā. Horns atspoguļo daudzu zinātnieku domas un saka: lai arī ir žēl, ka zaudēts tik liels daudzums manuskriptu, tomēr mums jābūt pateicīgiem par tiem, kas tomēr ir saglabājušies. Nešaubīgi jāpiekrīt cita zinātnieka teiktajam: “Nāves jūras tīstokļi ir vissvarīgākais mūsdienās atklātais tekstuālais pieradījums, kas neapšaubāmi apstiprina Vecās Derības teksta uzticamību.”
Bet vai šo drosmīgo paziņojumu apstiprina arī fakti?
Līdz 1952. gada beigām, pat pirms vēl bija atrasti visi tīstokļi, kļuva skaidrs, ka jau iegūtie ir vismaz divus tūkstošus gadus seni. Nākamajos gados pēc to atrašanas tīstokļus intensīvi pētīja zinātnieki no visas pasaules. Rūpīgā pārbaude un analīze turpinās arī šodien. Tīstokļi ir identificēti, ievietoti katalogā un, cik vien tas bijis iespējams, tūkstošiem fragmentu ir savienoti. Tajos pilnībā vai daļēji lasāmas visas 39 Vecās Derības grāmatas, izņemot Esteres un Nehemijas grāmatu. Nekad iepriekš nav atrasts tik apjomīgs manuskripts. Lielākā daļa Nāves jūras alās atrasto manuskriptu ir rakstīti 1000 gadus pirms agrākajiem tobrīd zināmajiem ebreju manuskriptiem.
Iespējams, vislabāk pazīstamais no visiem tīstokļiem ir Jesajas grāmatas tīstoklis, ko atrada pirmajā alā. Tas ir ideāli saglabājies, un tajā ir pilnīgi visa Jesajas grāmata. Rūpīgā un glītā rokrakstā pārrakstītas nodaļas, ko 700 gadus pirms Kristus dzimšanas rakstījis pravietis. Horns velta vairākas lappuses šī atraduma detalizētam aprakstam, kā arī Nāves jūras tīstokļu nozīmei kopumā. Tieši par šo tīstokli viņš saka:
Teksts pierāda, ka kopš laika, kad tika radīta šī kopija, iespējams, 2. vai 1. gadsimtā pirms Kristus, Jesajas grāmata nav izmainījusies. [..] Ikvienu, kurš strādājis ar šo tīstokli, ir dziļi iespaidojusi nemaldīgā patiesība, ka šis divus gadu tūkstošus vecais Bībeles manuskripts satur tieši tādu pašu tekstu, kāds pieejams mūsdienās.
Zinātnieki atzīst, ka Jesajas tīstoklī ir atrodamas pārrakstītāju pieļautās kļūdas, gluži kā tās, kas vērojamas daudzos citos manuskriptos, bet, neskatoties uz šīm nebūtiskajām izmaiņām, Horns apgalvo, ka šī tīstokļa saglabāšana un atrašana “šajā tik izšķirīgajā laikā pasaules vēsturē” bija “liktenīga”.
Tāpat viņš citē vairākus starptautiski labi pazīstamus zinātniekus, kurus ārkārtīgi pārsteidza tīstokļa teksta ievērojamā līdzība ar Jesajas grāmatas tekstu mūsdienu Bībelē, viņu skaitā ir arī Milars Barovs, Viljams F. Olbraits un Džons Braits — tajā laikā viņi visi bija vadošu universitāšu profesori un atzīti Bībeles pētnieki. Mēs šeit pieminēsim tikai viena šāda pazīstama zinātnieka komentāru. Milars Barovs, Jesajas tekstu speciālists, ir teicis šādus vārdus: “Izņemot vien [..] relatīvi nenozīmīgus trūkumus, [..] šeit ir visa grāmata, un pēc būtības tā ir tāda pati, kāda bija saglabājusies mazorētiskajā tekstā” (senebreju valodā rakstītais Vecās Derības teksts, kurš tika izmantots, tulkojot Autorizēto izdevumu). Zinātnieki, kuri ir pētījuši Jesajas tīstokli, ir izdarījuši līdzīgus secinājumus. Tas patiešām ir kas īpašs, ka šodien izmantotajā ebreju tekstā ir tik minimālas atšķirības no vairāk nekā 2000 gadus vecā Jesajas tīstokļa.
Kā gan iespējams tik precīzi noteikt šādu dokumentu vecumu? Uz šo jautājumu var sniegt vairākas atbildes.
4. metode pēdējo gadu laikā ir uzlabota un tikusi izmantota, lai noteiktu daudzu Nāves jūras tīstokļu vecumu. Deivids Māršals to pareizi sauc par “zinātnisko pierādījumu”, jo tā saistīta ar radioaktīvā oglekļa satura noteikšanu objektos, kas tiek pakļauti šai mērījumu metodei. Materiāliem, kuru vecums ir vismaz 2000 gadu, rašanās laiku šajā procesā var noteikt “ar lielu precizitāti”.
Audekls, kurā bija ietīti daudzi atrastie Nāve jūras tīstokļi, tika pārbaudīts ar C–14 metodi, un Māršals mums vēsta par pētījumu rezultātiem: “Lielais vairums tīstokļu tika datēti ar 3. gadsimtu pirms Kristus, dažu tapšanas laiks bija gadsimts, kurā dzīvoja Kristus, un tikai atsevišķi manuskripti bija rakstīti mūsu ēras 2. gadsimtā (vieta, kur tie tika atrasti, bija okupēta otrās jūdu sacelšanās laikā).
To arī varēja sagaidīt no reliģiskas kopienas, kas uzplauka kristietības ēras 1. gadsimtā un uz neilgu laiku bija atgriezusies savās mājās, kad politiskā situācija šķita tam labvēlīga. Šī metode apstiprina arī ar citām, daudz tradicionālākām metodēm noteikto tīstokļu vecumu. Jau atkal Horns saka: “Šie pierādījumi liecina: zinātnieki, kuri noteica, ka tīstokļi tapuši ērā pirms kristietības rašanās un mūsu ēras 1. gadsimtā, nebija kļūdījušies, un arvien vairāk pētnieku ir pārtraukuši šaubīties par manuskriptu patieso vecumu.”
Arī citi seni manuskripti apstiprina Vecās Derības uzticamību, un daudzi no tiem ir atrasti Nāves jūras alās. Šķiet, nav apstrīdams, ka vairums Nāves jūras tīstokļu ir rakstīti gadsimtiem ilgi pirms Kristus dzimšanas, un tādējādi Jēzus pats, piemēram, citēdams pravieti Jesaju, izmantoja teksta versiju, kas pilnībā atbilst mūsdienu Bībelē atrodamajai Jesajas grāmatai.