Laiks, kad vēl gluži nesen atrada pēdējos manuskriptus, sakrita ar kritiķu asākajiem uzbrukumiem Bībelei un tiem manuskriptiem, kuri jau bija pazīstami attiecīgajā laika posmā. Daudzi uzskata, ka tā nebija sakritība. Dēličs, pazīstams vācu zinātnieks, runāja daudzu citu kolēģu vārdā, apgalvodams, ka Bībeles teksti ir “sagrozīti tādā mērā, kā mēs pat neuzdrošinātos iedomāties”. Tomēr tie manuskripti, kuri tika atklāti no 1830. līdz 1930. gadiem, pierādīja viņam un viņa sabiedrotajiem, ka tie pilnībā kļūdījušies.
Codex Sinaiticus. Pirmo nozīmīgo atklājumu jeb, runājot Dr. Deivida Māršala vārdiem, — “dzīves lielāko atradumu” — 1859. gadā veica vācu zinātnieks Konstantīns fon Tišendorfs Sv. Katrīnas klosterī, kas atrodas Sinaja kalna pakājē. Aizraujošais stāsts par Codex Sinaiticus atrašanu ir pārstāstīts daudz reižu, un mēs to šeit varam aplūkot vien īsumā.
Tišendorfs bija dzirdējis, ka Sv. Katrīnas klosterī glabājas plašākā seno Bībeles manuskriptu kolekcija visā pasaulē, kā arī bija klosteri apmeklējis jau divas reizes iepriekš — 1844. un 1853. gadā. Vienā no agrākajām vizītēm viņš klostera lielās zāles vidū bija pamanījis lielu grozu, pilnu ar seniem pergamentiem, un uzzinājis, ka divas kaudzes līdzīgu pergamentu jau ir sadedzinātas. Pārbijies viņš saglāba visu, ko vēl varēja, un sev līdzi uz mājām paņēma dažas lapas, kas izrādījās Vecās Derības daļas. Sava trešā apmeklējuma laikā, 1859. gadā, viņš klostera bibliotēkā atrada lielu, iesietu manuskriptu, kas izrādījās mums šodien pieejamās pilnās Bībeles manuskripta atlikums grieķu valodā.
1850. gados, kad to atrada Tišendorfs, Codex Sinaiticus jau bija sadalīts atsevišķās daļās. Šodien atlikušās daļas, kas kopumā sastāda apmēram pusi no oriģināla, glabājas četrās dažādās vietās; lielāko daļu — Jauno Derību — glabā Britu bibliotēka. Tā Londonā nokļuva no Sanktpēterburgas Lielās depresijas kulminācijas brīdī 1933. gadā, kad to par saziedotiem līdzekļiem nopirka Britu valdība. Tādējādi tika nodrošināta šī nenovērtējamā dokumenta saglabāšana nācijai, kura bija devusi pasaulei pirmo Bībeles tulkojumu angļu valodā. Codex Sinaiticus ir viena no divām zināmajām senākajām pilnas Bībeles kopijām pasaulē.
Nosaukts pēc tā atrašanas vietas Sinaja kalna pakājē, Codex Sinaiticus šobrīd tiek uzskatīts par vienu no visnozīmīgākajiem atklājumiem manuskriptu jomā visā vēsturē. Tas pamatoti datēts ar 4. gadsimta vidu, jo ticis uzrakstīts starp 330. un 350. gadu mūsu ērā. To raksturo kā “nenovērtējamu dārgumu” un “vienu no visvērtīgākajiem manuskriptiem grieķu Jaunās Derības teksta kritiķiem” . Codex Sinaiticus ir arī ārkārtīgi svarīgs, lai veidotu mūsu izpratni par kristiešu Bībeles vēsturi. Tādējādi laika periods starp pēdējiem apustuļu rakstītajiem Jaunās Derības manuskriptiem un pirmajām atrastajām to kopijām bija tikai aptuveni 250 gadu. Tāpat kļuva skaidrs, ka atšķirības, kādas eksistē starp mūsdienu Bībeli un mūsu ēras 350. gadā rakstīto, ir nebūtiskas. Māršals saka: “Pateicoties Codex Sinaiticus, mēs varam pilnā pārliecībā apgalvot, ka mūsu, divdesmitā gadsimta, Bībeles Jaunajā Derībā ir tie paši evaņģēliji, grāmatas un vēstules, kādas uzrakstījuši 1. gadsimta autori.”
Sīriešu Jaunās Derības tulkojumi. Sīriešu valoda ir sena valoda, kuru kristiešu ēras pirmajos gadsimtos lietoja Sīrijas austrumdaļā — senajā Edesas pilsētā. Reģionā dzīvojošie cilvēki, kuri nepārzināja latīņu vai grieķu valodu, kristietību pieņēma jau pašā sākumā. Tāpēc kristiešu dokumenti sīriešu valodā sāka parādīties jau tajā pašā laikā vai īsu brīdi vēlāk. Runājot par šiem pirmajiem sīriešu kristiešiem, kāds autors izdara svarīgu novērojumu: “Nav nekāds pārsteigums, ka Edesā kristietība sāka attīstīties neatkarīgi, bez grieķu filosofijas un romiešu pārvaldes metožu piemaisījuma, kas sākumā izmainīja Rietumu primitīvo kristietību un pārveidoja to amalgamā, kas šobrīd pazīstama kā katolicisms.”
Hamiltons apgalvo, ka agrākie Jaunās Derības tulkojumi citās valodās ir “ārkārtīgi svarīgs pierādījumu kopums, kas palīdz novērtēt, kāds ir Jaunās Derības teksts,” un norāda, ka šīs dažādās agrīnās versijas sīriešu valodā arī ir “vienas no vissvarīgākajām”.
Vēl kāds sens manuskripts, ko atrada Sv. Katrīnas klosterī 1892. gadā, izrādījās evaņģēliju tulkojums sīriešu valodā, kas datēts ar 400. gadu, un 2. gadsimta beigās sīriešu valodā tulkoto evaņģēliju kopija. Pilnībā vai daļēji līdz mūsdienām ir saglabājušies arī daudzi citi agrīnie Rakstu manuskripti dažādās valodās. Tie visi, Hamiltona vārdiem runājot, “palīdz pārliecināties, ka līdz mums ir nonākusi oriģinālo sarakstītāju versija” , bet tieši sīriešu evaņģēliji ir tie, kuri parāda, “ka mums pieejamais teksts būtībā ir tieši tāds, kādu 2. gadsimta vidū izmantoja” Eifratas ielejā un visā Rietummezopotāmijā. Laika distance starp agrākajām saglabātajām Jaunās Derības kopijām un oriģināliem turpina sarukt.
Čestera Bītija papirusi. Papiruss ir materiāls, kuru veido krusteniski sakārtotas presētas šķiedras un uz kura senatnē tika rakstīti dokumenti. Otrs izplatītākais bija pergaments. Anglijā dzīvojošais amerikānis Alfrēds Česters Bītijs 1930. gadā Ēģiptē atklāja senu papirusu kolekciju.
Šos papirusu fragmentus atrada senā kristiešu kapsētā netālu no Nīlas, aptuveni 70 kilometru attālumā no Kairas, labi saglabājušos māla krūkās. Viņu atklājums tika nodēvēts par “sensacionālākajiem atrastajiem grieķu Bībeles manuskriptiem uz papirusa”. Dr. Zigfrīds Horns to raksturoja kā “lielāko atklājumu, kas veikts saistībā ar
Čestera Bītija papirusos ir daļas no visiem četriem Evaņģēlijiem un Apustuļu darbiem, gandrīz pilnībā pabeigtas 10 Pāvila vēstules, kā arī fragmenti no Atklāsmes grāmatas; papildus tam ir arī liela daļa no Vecās Derības, tai skaitā samērā daudz no 1. Mozus, 4. Mozus un 5. Mozus grāmatas. Atsevišķi materiāli datēti ar 150. gadu pēc Kristus. Tajos atrastas arī daļas no pravieša Jesajas, Jeremijas, Ecēhiēla un Daniēla grāmatas. Tās rakstītas 2. gadsimta beigās un 3. gadsimta sākumā. Viens no pasaules slavenākajiem papirusu ekspertiem, profesors V. Vilkens, šos Pāvila vēstuļu manuskriptus datē ar aptuveni mūsu ēras 200. gadu. Eksperti ir vienisprātis par to, ka vēlākais Čestera Bītija Jaunās Derības papiruss ir datējams ar 220.–230. gadu mūsu ērā, un daudzi no tiem varētu būt rakstīti arī agrāk. Tātad tas tapis tikai apmēram 120–130 gadus pēc pēdējā no apustuļiem saņemtā darba un ir par 100 gadiem tuvāk oriģinālajiem tekstiem nekā jebkurš no iepriekš atrastajiem manuskriptiem.
Kāds autoritatīvs avots saka, ka Čestera Bītija papirusi “demonstrē ievērojamu noteiktību, kā tālāk tikuši nodoti Bībeles teksti”. Patiesībā tieši pēc šo Čestera Bītija dokumentu izpētes kādreizējais Britu muzeja direktors sers Frederiks Kenjons rakstīja, ka šo nenovērtējamo manuskriptu tīrais ieguldījums ir “laika atstarpes samazināšana starp agrāk atrasto manuskriptu un Jaunās Derības grāmatu oriģinālu sarakstīšanas laiku tik tālu, ka tā kļūst maznozīmīga jebkurā diskusijā par šo darbu autentiskumu”. Ņemot vērā pieredzi ar Čestera Bītija papirusiem, par visu Bībeli pilnībā Kenjons teicis šādus vārdus: “Nevienai citai senai grāmatai nav šādas bagātīgas liecības par tās tekstu, un neviens objektīvs zinātnieks nenoliegs, ka līdz mums nonākušā teksta patiesums ir pilnībā pierādīts.” Viņam piekrīt daudzi citi pētnieki.
Džona Railandsa manuskripta fragments. Visvecākais no visiem zināmajiem manuskriptiem ir Džona Railandsa 1936. gadā Ēģiptē atrastais manuskripta fragments, kurš tagad novietots Džona Railandsa bibliotēkā Mančesteras Universitātē. Tā vēsture ir stāsts par vēl vienu brīnumainu izglābšanu. Railandsa manuskripta fragments, kā uz to norāda pats nosaukums, ir neliels papirusa gabaliņš, uz kura rakstīti vien daži Jāņa evaņģēlija panti. Gadsimtiem ilgi kopā ar citiem materiāliem tas bija izmantots, lai ietītu kāda ēģiptieša mūmiju. Tas aprakstīts no abām pusēm, un uz tā ir teksts no Jāņa evaņģēlija 18. nodaļas. Vairāki eksperti to datējuši ar mūsu ēras 2. gadsimta pirmajiem gadiem — tātad tas tapis tikai dažus gadus pēc apustuļa Jāņa nāves. Šie secinājumi rāda, ka Jāņa evaņģēlijs bija apritē jau minētajā laikā, bet tādā gadījumā tam bija jābūt uzrakstītam agrāk, nekā tika uzskatīts.
19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā kritiķi apstrīdēja vispāratzīto laiku, kad ticis uzrakstīts Jāņa evaņģēlijs. Viņi bija pārliecināti, ka tas tapis vēlāk, turklāt daudzi apšaubīja, vai tas vispār bijis Jānis, kurš uzrakstījis ceturto evaņģēliju. Pamatojoties uz Railandsa fragmentu, Horns norāda, ka vairāki 20. gs. zinātnieki, tai skaitā Deismans, Dibeliuss, Kenjons un Gudspīds, “atbalsta viedokli par ceturtā evaņģēlija apustulisko izcelsmi”. Citēdams Kenjonu, Māršals secina līdzīgi:
““Ja pieļautu pašu minimālāko laika sprīdi, lai šis darbs no tā izcelsmes vietas nonāktu apritē, tas atbīdītu atpakaļ tā sarakstīšanas datumu tik tuvu vispāratzītajam datumam 1. gadsimta pēdējā desmitgadē, ka vairs nepaliek iemeslu apšaubīt tradicionālo uzskatu.” Un tradicionālais uzskats, protams, ir tāds, ka Jānis uzrakstīja evaņģēliju, kura nosaukumā likts viņa vārds, un ka viņš to izdarīja 1. gadsimta 90. gados.”
Atklāsmes grāmatas fragments. Viens no visvēlāk atklātajiem manuskriptu fragmentiem ir neliela Atklāsmes grāmatas daļa, ko Ēģiptē atrada un sāka pētīt 1971. gadā. Tajā ir fragmenti no Atklāsmes grāmatas 1. nodaļas, un, runājot Dr. Stīvena Tompsona vārdiem, “tas ir senākais zināmais Atklāsmes grāmatas manuskripta fragments”. Tā nozīmi Kalifornijas Universitātē palīdzēja atklāt datorprogramma, kas ļauj pētniekiem aplūkot grieķu vārdu kombinācijas, šajā gadījumā vārdus, kas atrodami Atklāsmes grāmatā un arīdzan papirusa fragmentā. Tie sakrita!
Atklāsmes grāmata tika uzrakstīta, vēlākais, 96. gadā pēc Kristus, lai gan daži zinātnieki uzskata, ka pat vēl agrāk. Šis fragments ir pamatoti datēts ar 2. gadsimtu pēc Kristus, kas nozīmē, ka tas ir jau otrais papirusa fragments, kas rakstīts pirmo simts gadu laikā pēc oriģināla tapšanas. Vēl daudz svarīgāk ir tas, ka atšķirības vārdu izvēlē šajā fragmentā un tulkojumos izmantotajā grieķu valodas manuskriptā ir minimālas un nebūtiskas. Tompsons saka: “Lielākā daļa atšķirību tulkojumos pat neparādās,” — jo galvenokārt tās ir nelielas, piemēram, pareizrakstības varianti. Parādās arvien jauni pierādījumi Jaunās Derības tekstuālajai viengabalainībai.
Laika starpība, kas eksistēja starp oriģināliem un izmantotajām kopijām, kad 1611. gadā tika tulkots Autorizētais izdevums, šobrīd ir samazināta līdz nenozīmīgam laika periodam. Atrastie manuskripti ir datējami ar laiku, kad tika sarakstīti oriģināli, vai neilgi pēc tam. Atkal un atkal top skaidrs, ka atšķirības izteiksmes veidā oriģinālajos tekstos un modernajās Bībelēs ir maznozīmīgas vai neeksistē un nemaina teksta būtību. It īpaši tas attiecas uz Jauno Derību, un tas tā ir gandrīz tikai tāpēc, ka pagājušajos 150 gados atrasti daudzi nozīmīgi un ievērojami manuskripti.