Ļoti neparastā Bībeles vienotība jeb veselums ir sens arguments par labu tās dievišķajai izcelsmei. Mūsdienās ir tendence atmest veco un dot priekšroku jaunajam. Parasti “vecais” nav dienas galvenais notikums. Tomēr tā bieži vien ir kļūda, ko pieļauj neizglītotie un nepieredzējušie. Jaunais parasti tiek būvēts uz vecā, to neatmetot. Tas pats attiecas arī uz Bībeli.
Patiesībā Bībele ir 66 grāmatu apkopojums, no kurām 39 ir Vecajā Derībā un 27 Jaunajā Derībā un kuras aptuveni 1500 gadu periodā ir uzrakstījuši 40 cilvēki, turklāt katrs no tiem ir nācis no atšķirīgas vides. Jā, to uztver kopumā, pārdod un lasa kā vienu grāmatu. Kā tas var būt? Lielā mērā tas ir vienotības dēļ — tās “ievērojamās saskaņotības” dēļ, ja lietojam kāda mūsdienu autora vārdus. Floids Hamiltons ir veltījis veselu nodaļu Bībeles vienotībai savā grāmatā Kristīgās ticības pamati. Minēšu tikai četrus zīmīgākos šīs vienotības aspektus.
Pirmkārt, tā runā par vienu tēmu. Bībeles sarakstītāji ir dzīvojuši dažādos laikos, dažādos apstākļos, dažādās kultūrās, nākuši no atšķirīgām vidēm un ieņēmuši dažādus amatus. Vairākiem no tiem bija laba izglītība, bet daudziem tādas nebija. Tikai daži no viņiem bija savā starpā pazīstami. Tai pašā laikā grāmatas, kuras viņi rakstīja, — dažas no tām garas, citas īsas, dažas prozā, citas dzejā, dažas vēsturiskas, citas pravietiskas — runā par vienu tēmu un virza uz vienu mērķi tik konsekventi, ka citkārt to nevarētu gaidīt no atšķirīgu autoru darbu apkopojuma. Šī tēma ir mīlošā Dieva ieplānotā cilvēces atpestīšana vai, cita autora vārdiem runājot, — “Dieva izstrādātais cilvēces glābšanas plāns” . To viņš skaidro šādi:
“Visas Bībeles daļas no 1. Mozus līdz pat Atklāsmes grāmatai ir vienotas attiecībā uz to, kāds ir Dievs: Viņa nepārspējamais saprāts, Viņa neapstrīdamā pasaules Radītāja un Uzturētāja vieta, Viņa tiesības valdīt pār cilvēci, Viņa svētums, Viņa visuresamība, Viņa visspēcība, Viņa spriedums par grēku, Viņa žēlastība un mīlestība. Visās pausta viena doma par to, kāda ir grēka daba, kādas ir cilvēka vājības un ciešanas, viņa vajadzība pēc Dieva. Visas norāda uz Dieva glābšanas plānu vai izskaidro to, nestrīdoties par tā mērķi vai darbību. Visas no tām konsekventi norāda uz Jēzu Kristu kā galveno šī dievišķā plāna Personu.”
Pēdējie divi teikumi apkopo Bībeles ļoti lielās vienotības būtību. Hamiltons saka, ka tā ir Bībeles “galvenā doma”. Stīvens Makkvoids tāpat norāda, ka “vienotais pavediens”, kas vijas cauri visai Bībelei, ir dievišķais “cilvēces glābšanas” plāns. Protams, tas ir ievērojams fakts, ka tik daudz grāmatu, kuras rakstījuši tik daudz autoru tik ilgā laika periodā, apvieno viena tēma.
Otrkārt, pastāv vienotība Bībeles mācībās. Galvenās Bībeles mācības izveido vai tālāk attīsta tās galveno tēmu, un visas tā vai citādi ir ar to saistītas. Mums dabiska būtu vēlme sagaidīt, ka grāmata, pie kuras strādājuši tik daudzi dažādi autori, būtu pretrunīga vai atspoguļotu atšķirīgu viedokli par lielāko daļu lietu, tomēr Bībeles rakstītāji runā vienā balsī par visām galvenajām mācībām. Pievērsiet uzmanību dažām no tām:
Daudzi augstāk minēto mācību aspekti parādās dažādās vietās Bībelē. Daudzi Bībeles sarakstītāji tā vai citādi uzsver šīs mācības. Tās var atrast viscaur Rakstos. Tās palīdz saprast, par ko tieši runā Bībele, kāpēc tā tika sarakstīta un kāpēc to vislabāk var saprast kā vienu veselu grāmatu — Dieva Vārdu.
Mums būtu arī jāpiemin tas, ka, Bībeles rakstīšanas procesam ilgstot gadu simtiem no vietas, tika gūtas jaunas atziņas un informācija, kas palīdzēja labāk izprast un tālāk attīstīt iepriekš minētās mācības. To reizēm dēvē par “progresīvo atklāsmi”, ideju, ka Dievs atklāja Sevi un Savu Vārdu pamazām, cilvēces vēstures attīstības gaitā. Ja mēs par to sākam domāt, tas šķiet pavisam loģiski. Tas nenozīmē, ka sākotnējās mācības vēlākā laikā tika noraidītas kā nepareizas, bet jauna izpratne palīdzēja saprast to, kas bija atklāts agrāk, būvējot uz iepriekšējā pamata. Jebkurai celtnei pamats ir tas, kas paliek uz vietas, lai arī neredzams, tomēr vitāli nozīmīgs, celtnei paceļoties pretim tās nobeigumam.
Apbrīnojama vienotība ir arī simbolismā, kas atrodams Bībelē. Lai gan Bībeles teksts pārsvarā ir tieši un viegli izprotams stāstījums, tomēr daļa no tā ir simboliska. Dažreiz simboliski ir pravietojumi, tāpat arī Jēzus stāstītās līdzības un Bībelē atrodamā dzeja. Simbolisms reizēm ir izmantots arī Bībeles prozā — gluži kā tas ir arī modernajā literatūrā. Jāatzīmē, ka daudzi Bībeles sarakstītāji ir izmantojuši vienus un tos pašus simbolus, lai arī darbi rakstīti dažādos gadsimtos. Piemēram:
Mēs varētu minēt vēl daudz citu piemēru. Par Bībelē minētajiem simboliem un izteiksmes veidiem ir sarakstītas grāmatas.
Ebreju Raksti (mūsu Vecā Derība) ir īpaši bagāti ar simboliem, jo ebrejiem tika dotas spējas izprast simbolus ļoti atšķirīgi nekā rietumnieciskajam racionālajam un analītiskajam prātam. Tāpēc Vecās Derības svētnīca un tās kalpošana detalizēti simbolizēja Jēzus veicamo pestīšanas darbu. Daudzi Vecās Derības vīri bija dzīvi Kristus simboli: Ādams, Jāzeps, Mozus, Dāvids un Zālamans ir tikai daži no Vecās Derības personāžiem, kuri tā vai citādi simbolizēja Jēzu.
Pashas svētki (ebreju Lieldienas) ir spilgts Vecās Derības notikumu piemērs, kas simbolizēja Kristus darbu un tā tika interpretēts arī
Jaunajā Derībā. Skaitļiem Bībelē bieži vien ir simboliska nozīme — 1 simbolizē vienotību, 7 nozīmē pabeigtību, 10 ataino pilnīgumu, 12 nozīmē Dieva valstību (12 Izraēla ciltis, 12 apustuļi, 12 Jaunās Jeruzalemes pamatakmeņi) un 40 ataino vienu paaudzi. Simboliski vienā un tajā pašā nozīmē gan cilvēki, gan notikumi un skaitļi tiek izmantoti viscaur Bībelē, tādējādi vēlreiz norādot uz Bībeles vienotību.
Simboli bieži tiek izmantoti pravietiskajās grāmatās, piemēram, Daniēla un Atklāsmes grāmatā. Ikviens, kurš kaut pavirši tās pārskatījis, tūlīt pamanīs, ka tās ir ļoti piesātinātas ar simboliem. Šajos darbos zvērs konsekventi aino valsti vai impēriju, diena nozīmē gadu, sieviete simbolizē draudzi vai Dieva ļaudis, bet vēji — konfliktus vai karus. Nupat minētie ir tikai daži no vislabāk pazīstamajiem simboliem šajās divās grāmatās. Patiesībā šo Daniēla un Atklāsmes grāmatas simbolu savstarpējā saikne ir tā, kura mums palīdz saprast, cik ļoti cieši tās ir saistītas un to, ka tās abas runā par vieniem un tiem pašiem jautājumiem.
Ciešā Vecās un Jaunās Derības saikne ir arī nozīmīgs Bībeles vienotības aspekts. Gandrīz 500 gadu šķir šīs abas Bībeles Derības, tomēr tās ir savstarpēji saistītas sarežģītā veidā. Hamiltons pareizi norāda: “Būtu absolūti neiespējami saprast un interpretēt Jauno Derību, ja nebūtu Vecās.”
Vecajā Derībā pravietoti daudzi notikumi, kuri piepildījās pēc vairākiem simtiem gadu Jaunās Derības laikos. Tāpēc Jaunā Derība bieži pierāda, ka Vecās Derības pravietojumi tiešām piepildās. Tāpat Jaunajā Derībā ir simtiem citātu no Vecās Derības un vēl vairāk atsauču uz Vecās Derības Rakstiem un notikumiem. Šie pravietojumi, citāti un atsauces rāda savstarpējo saikni un iekšējo Vecās un Jaunās Derības vienotību.
Tie parāda arī to, ka Jaunās Derības autori atzina Vecās Derības Rakstu autoritāti un vērtību, bet šo lietu Vecās Derības kritiķi bieži vien ignorē. Jēzus, Pāvils un Pēteris atkārtoti citēja no Vecās Derības, nereti no grāmatām, kuras tiek dēvētas par neuzticamām vai neatbilstošām laikmetam. Jaunās Derības vēsturnieks Lūka rakstīja, ka Jēzus, atsaukdamies uz visu Veco Derību un tās trīskāršo dalījumu Likumos, Praviešos un Rakstos, skaidroja “visus rakstus, kas par Viņu rakstīti” (Lūkas 24:27, 44). Tas, ka Jēzus pats atzina Veco Derību un tās sniegto liecību par Viņu, iespējams, ir visspēcīgākais arguments par labu tās vērtībai un pastāvošajai saiknei ar Jauno Derību. Nav brīnums, ka gadsimtiem ilgi Bībele ir uztverta kā viena grāmata, nevis 66 atsevišķi darbi.