Vairākums no mums nepievērš daudz uzmanības un nedomā par to, kur tā radusies, kā attīstījusies, bet mēs drīz vien ievērosim atšķirību, kas būtu pamanāma, ja Bībeli aizvietotu cita kultūra, kam nepiemīt tās pašas pamatvērtības un pārliecība. Un tas var notikt. Daži uzskata, ka šis process Rietumu pasaulē jau ir sācies.
Mūsu Rietumu kultūras būtība ir brīvība, kuras vissvarīgākais elements ir personiskā brīvība. Šī brīvība mums ļauj dzīvot tā, kā mēs vēlamies attiecīgās zemes likumu robežās, kuras savukārt ir mūsu kultūras rezultāts un eksistē, lai to aizsargātu. Šī brīvība nodrošina demokrātisku valsts pārvaldes formu un privilēģiju ievēlēt valdību, kas aizsargās mūsu demokrātiju un personisko brīvību. Mums ir jāatceras, cik lielu labumu no tās mēs gūstam paši sev un sabiedrībai kopumā. Daudzās pasaules valstīs vēl joprojām nav šāda veida kultūras un ļoti iespējams, ka nekad arī nebūs.
Tomēr, runājot par brīvību, ko mēs ar to domājam? Mēs domājam apziņas brīvību, kas ir personiska brīvība, kas nodrošina mums tiesības pieņemt pašiem savus lēmumus par svarīgiem dzīves jautājumiem — kur mēs dzīvojam, kur strādājam, kāda veida darbu darām, kas ir mūsu draugi, ko mēs apprecēsim, cik mums būs bērnu un daudzas citas lietas, kas veido mūsu dzīves būtību. Mēs tāpat iedomājamies vārda brīvību, preses brīvību, brīvību sapulcēties un brīvību īstenot savas reliģiskās vajadzības.
Vairākums šo brīvību Rietumu pasaulē aktuālas kļuva tikai 16. un 17. gadsimtā reformācijas rezultātā. Reformācija Eiropā bija reliģiska revolūcija pret viduslaiku baznīcas nospiedošo dabu, kas bija dominējusi pār eiropiešu domāšanu un dzīvi vairāk nekā 1000 gadu un kas neveicināja neatkarīgu domāšanu vai rīcību. Reformācija lielā mērā tiek uzskatīta par vienu no vissvarīgākajām domas revolūcijām ar vistālāk ejošajām sekām visā cilvēces vēsturē.
Reformācijas principiem iesakņojoties daudzās Eiropas valstīs, it īpaši Anglijā, sāka attīstīties tās brīvības, kuras mēs baudām šodien. Apmēram 100 gadu laikā tās izveidoja formu, kādā dzīvoja un domāja jaunās Eiropas valstis. Rietumu kultūra ir tās iznākums. Demokrātija Anglijā izveidojās 17. gadsimtā, tāpat arī tiesiskā sistēma, kas vēl joprojām ir pamatā daudzām demokrātiskajām tiesību sistēmām visā Rietumu pasaulē un daudzviet citur. Mūsu dzīvesveids ir reālais reformācijas iznākums. Bez tā Rietumu pasaule nebūtu attīstījusies tā, kā tas ir noticis.
Bet reformācijas pamats visā pilnībā ir Bībele. Sola Scriptura — “tikai un vienīgi Bībele” — bija viens no spēcīgākajiem principiem, kas izsauca esamībā un uzturēja reformāciju. Viduslaikos Bībele nebija pieejama eiropiešiem viņu ikdienas valodā. Reformācija sāka lielo Bībeles tulkošanas periodu, kas kulmināciju sasniedza ar Karaļa Džeimsa Bībeles versiju 1611. gadā. Šajā laikā Bībeli savā valodā saņēma arī citas zemes. Angliski runājošajā pasaules daļā Karaļa Džeimsa Bībele bija viena no visietekmīgākajām jebkad publicētajām grāmatām. Tā veidoja angļu domāšanu un dzīvesveidu vairāk nekā 300 gadus. Tāpat tā palīdzēja izveidoties modernajai angļu valodai un ietekmēja koloniālās Amerikas dzīves attīstību. Nav iespējams pateikt, cik lielā apjomā Bībelei ir bijusi ietekme uz rietumniecisko domāšanu un dzīves stilu. Tā ir milzīga.
Tomēr mūsdienās Rietumu kultūra daudzos aspektos regresē. To no iekšienes apdraud revizionisti un disidenti, bet no ārpuses — apņēmīgi ienaidnieki. Viens no mūsu laika ietekmīgajiem domātājiem, Roberts Borks, jurists un bijušais Amerikas Savienoto Valstu ģenerālprokurors, nesen rakstīja: “Rietumu kultūras atšķirīgās pazīmes ir apdraudētas tādos veidos, kādi agrāk nav pieredzēti.” Borks sniedz pārliecinošu straujā Rietumu sabiedrības norieta analīzi un secina, ka mums ir “nopietni jāuztver” reālā iespēja, ka varbūt “nekas netiks darīts, lai pagrieztu mūsu kultūru pareizajā virzienā”.
Šis ir viens no iemesliem daudzās Rietumu tautās izjūtamajam satraukumam, ko pastiprina islāma fundamentālisma pieaugums un izplatība. Jau divreiz vēsturē islāms ir centies iekarot Eiropu, tomēr tas neizdevās. Tie bija uzbrukumi, kurus realizēja bruņotie spēki. Vienreiz 7. gadsimtā, bet otrreiz — 15. gadsimtā.
Šodien konflikts lielā mērā ir ideoloģisks, lai gan iespējams, ka islāmiskā fundamentālisma terorisms vēl turpināsies. Ekstrēmais islāms savā būtībā ir pretējs Rietumu kultūrai, kuras pamats ir Bībele. Uzrunājot kopīgo Austrālijas parlamenta abu palātu pārstāvju sēdi, britu premjerministrs Tonijs Blērs runāja par “globālu ideoloģiju, kas ir karastāvoklī ar mums un mūsu dzīvesveidu”. Viņš runāja par islāmiskajiem ekstrēmistiem un terorismu, kuru ideoloģiskās “saknes ir dziļas”.
Tiem rietumnieciskās kultūras pārstāvjiem, kuri vēlas šo kultūru izmainīt pat tiktāl, ka tiktu ieviesta jauna veida laika uzskaite, kas izslēgtu jebkādu atsauci uz Kristu, atsakoties no izmantotā apzīmējuma BC un AD , būtu rūpīgi jāpārdomā tas, ko viņi dara. Un mums, kas dzīvojam Rietumu kultūrā un kuriem rūp, kādas vērtības tā pārstāv, būtu rūpīgi jāpārdomā, no kurienes tā cēlusies, kā tā ir attīstījusies un cik daudz tā ir parādā tieši bibliskajiem principiem. Tieši Bībeles formējošā ietekme uz mūsu kultūru ir nozīmīgs iemesls, lai uzdotu jautājumus: “Vai Bībele ir patiesa? Varbūt mūsu kultūra ir būvēta uz plūstošajām smiltīm?”
Tikai pirms dažiem gadiem rūpīgs vēstures pētnieks Dr. V. G. Skrogijs uzdeva jautājumu: “Kā būtu, ja Bībele neeksistētu?” Atbildot uz šo jautājumu, viņš sniedza pārliecinošu atskaiti par gadsimtu gaitā vērojamo Bībeles ietekmi uz mūziku, mākslu, valodu, literatūru un sociālajām reformām, tāpat arī uz cilvēku uzskatiem, nacionālo identitāti un ģimenes dzīvi. Tad viņš secināja: “Bībele ir visradošākais, atjaunojošākais, civilizējošākais, cilvēcību attīstošākais, izglītojošākais, reformējošākais un iedvesmojošākais spēks visā pasaulē. [..] Pat visšausminošākās fantāzijas nespētu aptvert to, kāds būtu pasaules stāvoklis šodien, ja nekad nebūtu eksistējusi Bībele.” Par to ir vērts domāt.
Vēl viens aspekts, par ko vērts domāt, ir tas, kāda būtu pasaule, ja no mūsu kultūras zustu šis varenais civilizējošais elements — Bībele. Bet, iespējams, tas ir pārāk biedējoši. Ja mēs patiesi vērtējam savu kultūru, to, ko tā ir sasniegusi un ko pārstāv, mums ļoti nopietni būtu jāizturas pret šo pamatjautājumu — “Vai Bībelei var ticēt?”