Daniēls uz ķēniņa niknumu atbild „gudri un saprātīgi” (14. p.). Divas pretējas reakcijas raksturo pravieti un ķēniņu viscaur Daniēla grāmatā. Daniēls ar saviem biedriem iet savrup, „lai tie izlūgtos no debesu Dieva žēlastību šinī noslēpumā” (18. p.). Pirmā lūgšana Daniēla grāmatā nav ieraduma diktēta formula vai automātisks rituāls. Pravietis to nedeklamē, lai iepriecinātu draudzi. Tai nav nekā kopīga ar māņticīgu ideju, ka, jo izpušķotāka ir lūgšana, jo lielākas izredzes, ka tā aizsniegs Dieva troni. Nē, drīzāk tas ir palīgā sauciens. Daniēlu un viņa biedrus gaida neizbēgama nāve.
Viņa lūgšana sagaida atbildi. Viņš nelūdz pienākuma pēc, bet lai saņemtu dievišķu atbildi. Ir nepareizi reducēt lūgšanu vienkārši līdz dievbijības izrādīšanas aktam, kas kaut kādā ziņā apmierina cilvēka psiholoģiskās vai citas pamatvajadzības. Lūgšana īstenībā ir sastapšanās ar reālu Personu, ārpus mums pastāvošu Personu. Mēs uzrunājam Dievu, kurš atbildēs.
Un Debesu Dievs patiešām atbild. „Tad Daniēlam atklājās šis noslēpums nakts parādībā.” (19. p.) Pravietis apzinās atklāsmes mehānismu. Viņš necenšas piekļūt dievišķajiem noslēpumiem praktizējot speciālus paņēmienus, izmantojot augstākās intelektuālās vai literārās prasmes. „Bet man šis noslēpums tika atklāts ne manas gudrības dēļ, it kā tā būtu lielāka kā citiem cilvēkiem.” (30. p.) Daniēls saprot, ka atbilde uz lūgšanu nav atkarīga no tā, kas lūdz – šeit minēts, ka lūdza arī viņa biedri (18. p.) – vai no tā, cik cienījama vai vērtīga ir šī persona.
Procesa virzība ir no augšas uz leju, nevis no lejas uz augšu. Te arī slēpjas principiālā atšķirība starp Daniēla lūgšanu un kaldeju maģiju. Kaldejiem viss notiek lejā, tehnisko paņēmienu līmenī, tāpēc arī viņi tik neatlaidīgi cenšas uzzināt sapņa saturu. Piekļuve dievišķajai sfērai viņiem ir neiedomājama, jo dievi „nedzīvo starp mirstīgiem cilvēkiem” (11. p.). No otras puses, Daniēlam nav nepieciešama informācija par sapni, lai to izskaidrotu, jo viņa Dievs „atklāj noslēpumus” (28. p.). Interesanti ievērot, ka izteiciens „Debesu Dievs” ir frāze, kas atkārtojas visā grāmatā, turklāt bieži saistībā ar vārdu „noslēpums”. Kaldeji to saprata negatīvā nozīmē, kā noslēpumus, kas apslēpti dievišķajās sfērās, kamēr Daniēls to uztver pozitīvā nozīmē, kā noslēpumus, ko atklāj Debesu Dievs. Ik reizi, kad šī asociācija parādās, tā norāda uz Dieva līdzdarbošanos vēsturē (Daniēla 2:2730, 44, 45; 4:36; 5:23, 24). Atšķirībā no kaldeju dieviem Daniēla Dievs nepaliek tāls vai vie naldzīgs pret zemes notikumiem. Gluži pretēji, Debesu Dievs ne tikai kontrolē vēsturi, bet arī atklāj noslēpumus. Viņš ir Dievs, kas nonāk un komunicē ar cilvēkiem.
Kad viņa lūgums ir apmierināts, Daniēls izsaka pateicību. Pravietis pauž slavu Debesu Dievam, jo „Viņam pieder gudrība un vara” (Daniēla 2:20). Daniēls slavē Dievu arī par to, ka Viņš ir nonācis un devis šīs Viņam piederošās lietas arī savam kalpam: „Tu man esi devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies.” (23. p., sal. 21. p.) Šī dievišķo īpašību atbalss, ko Dievs kā dāvanu sniedz cilvēkiem, mums atgādina par Daniēla atkarību no Dieva. Izsakot pateicību, Daniēls atzīst, ka ķēniņa noslēpums tagad ir viņa rokās, ka viņa lūgšana nav bijusi velta. Bet atklāsme ir arī Dieva žēlastība – kas tāds, kas ir dots neatkarīgi no Daniēla pūlēm. Faktiski dievišķā labvēlība nav paredzēta viņam. Kaut arī sapņa un tā nozīmes atklāšana glābj pravieša dzīvību, tas nav galvenais, un savā pateicības lūgšanā viņš to pat nepiemin. Die va atbilde ietver vairāk nekā tikai pravieša likteni. Svarīgākais ir pasaules liktenis – „kas notiks laiku beigās” (28. p.) – un ķēniņa glābšana – „lai ķēniņam taptu zināms sapņa izskaidrojums un tu izprastu savas sirds domas” (30. p.). Šajā nozīmē Daniēla lūgšana ir patiesa lūgšana, jo tās mērķis nav personīgs labums, bet tā ir veltīta kalpošanai Dievam, cilvēcei un vēsturei. Tas nav vienkārši sauciens uz Dievu; šī lūgšana ir izteikta, lai piepildītos Dieva griba. Tajā ir ietverta tiekšanās pēc Dieva Valstības. Aiz vēlēšanās uzzināt ķēniņa noslēpumu slēpjas dziļas ilgas pēc Dieva pārvaldes šeit uz zemes.
Tādā veidā ar Nebukadnēcara pravietisko sapni kā tieša atbilde uz Daniēla lūgšanu tiek pasludināta Dieva Valstība.