Babilonijas valdnieks atceras, ka ir kaut ko sapņojis, turklāt, kā viņam šķiet, kaut ko ļoti nozīmīgu, bet viņš nevar atcerēties šī sapņa saturu. Tas ir dīvains paradokss. Ja Nebukadnēcars neatceras saturu, kā viņš zina, ka tas ir svarīgs? To viņš noprot no fakta, ka sapnis atkārtojās vairākas reizes. Vārds „sapnis” pirmajā pantā ir daudzskaitļa formā. Viena un tā paša sapņa atkārtošanās ir kas savāds, un fakts, ka, neskatoties uz vairākkārtējo atkārtošanos, viņš to nespēj atcerēties, jau pats par sevi liecina par sapņa neparasto raksturu. Tomēr paliek jautājums: ja Nebukadnēcars redzēja vairākas reizes vienu un to pašu sapni un aptvēra tā nozīmīgumu, kā viņš to varēja aizmirst?
Pirmais iespējamais izskaidrojums ir psiholoģisks: sapnis valdnieku tā satrauca, ka vīzijas detaļas pagaisa no ķēniņa apziņas. Nebukadnēcars saprata dievišķo vēsti un, tā kā tā bija biedējoša, viņš sevī apspieda vīzijas saturu, lai izbēgtu no nepatīkamās realitātes. Pats Daniēls vēlāk daļēji apstiprinās šo pirmā līmeņa izskaidrojumu, sakot Nebukadnēcaram, ka viņam ir atklāts noslēpums, „lai (..) tu izprastu savas sirds domas” (30. p.). Bet te ir vēl kāds – pārdabiskajai realitātei piederošs – iemesls. Šo amnēziju varēja izraisīt pats Dievs. Babilonieši sapņa aizmiršanu pašu par sevi jau uzskatīja par zīmi, kas apliecina tā dievišķo izcelsmi: „Ja cilvēks aizmirst savu sapni, tas nozīmē, ka viņa dievs dusmojas uz viņu.” Arī paši kaldeji netieši norāda uz to: „Tas ir par daudz – par grūtu, ko ķēniņš prasa. Nav neviena, kas varētu izpildīt ķēniņa prasību kā vien dievi, bet tie nedzīvo starp mirstīgiem cilvēkiem.” (Daniēla 2:11) Patiešām, vie nīgi atklāsme no augšas atklās un izskaidros viņu valdnieka sapni. Uz to ķēniņam norāda arī Daniēls: „Noslēpumu, ko ķēniņš grib zināt, viņam nevar atklāt ne gudrie, ne vārdotāji, ne zvaigžņu vērotāji, ne zīlnieki vai pareģi; bet ir Dievs debesīs, kas atklāj noslēpumus.” (27., 28. p.) Pats fakts, ka ķēniņš sapni ir aizmirsis, kalpo par pie rādījumu tā dievišķajai izcelsmei. Tā nav tikai subjektīva fantāzija.
Ķēniņa atmiņas zudums kļūst par objektivitātes kritēriju, testu, kas ļauj izvērtēt viņa sapņu skaidrotāju kompetenci: „Tāpēc stāstiet man manu sapni, lai es varu pārliecināties, ka jūs manu sapni arī izskaidrosit!” (9. p.) Ķēniņš viņiem nedod nekādu mājienu, kas va rētu palīdzēt atminēt noslēpumu. Nebukadnēcars nav mierā ar vien kāršu astrologu minējumu. Viņš vēlas zināt vienīgo iespējamo un patieso sava sapņa skaidrojumu. Patiesība ir unikāla un noteikta. Salīdzinājumā ar atklāsmi visas citas pretenzijas uz patiesību ir tikai „meli un viltus” (9. p.), līdzekļi, ar ko „novilcināt laiku” (8. p.). Ne bukadnēcars ir to sapratis un apskaidrības brīdī viņš pēkšņi aptver, ka pareģi ir viņu krāpuši. Tad ķēniņa raizes nomaina dusmas. Patie sībā viņa izteikto nāves draudu iemesls ir paša bailes. Dusmas un vardarbība bieži vien ir baiļu un dvēseles ciešanu izpausmes.
Šādu diagnozi apstiprina arī viņa piespriestais nesamērīgais sods: „Jūs sacirtīs gabalos un jūsu namus padarīs par drupu kau dzi.” (5. p.) Nebukadnēcars nejoko, un neviens neuzdrošinās viņa draudus ignorēt. Asīrieši un babilonieši senatnē bija slaveni ar savu nežēlību. Ienaidnieku ķermeņu saciršana gabalos un viņu māju nodedzināšana senajā Mezopotāmijā bija ierasta lieta. Ķēniņa dusmas ikvienam ir jāuztver ļoti nopietni. Tās nesaudzēs nevienu. Tā kā kaldeji ir šarlatāni un krāpnieki, ķēniņš liks visus gudros vīrus sodīt ar nāvi (14. p.). Visus, tajā skaitā Daniēlu.