Kopš Jeruzalemes gūstekņu ierašanās ir pagājuši trīs gadi. Mēs esam 603. gadā pirms mūsu ēras – turpat, kur bijām iepriekšējās nodaļas noslēgumā (Daniēla 1:18, 19). Daniēls un viņa līdzgaitnieki nupat ir absolvējuši babiloniešu skolas un sekmīgi izturējuši ķēniņa eksāmenus. No šī brīža viņi pieder kaldeju šķirai. Un tad notiek kas satraucošs. Nebukadnēcars redz zīmīgu sapni un vairs nespēj atbrīvoties no šī sapņa iespaida. Šodien mēs sapņu nozīmi varam skaidrot ar zemapziņas dziļākajiem slāņiem, ar bērnībā pārdzīvoto un pat ar vakarā baudītu sātīgu maltīti. Tomēr toreiz, it īpaši Babilonā, ļaudis uztvēra sapņus kā dievišķas vēstis un dažkārt sakopoja tos „sapņu grāmatās”. Cilvēki gāja pat tiktāl, ka pavadīja nakti templī, lai saņemtu šādas dievišķās vēstis. Tādējādi ķēniņa emocijas mums nav nekāds pārsteigums. „Savas valdīšanas otrajā gadā Nebukadnēcars redzēja nozīmīgu sapni, kas viņu tā satrauca, ka viņš uzmodās no miega.” (Daniēla 2:1) Darbības vārds titpaem, kas šeit izmantots, lai aprakstītu sapņa iespaidu uz ķēniņu, ir atvasināts no saknes, kas nozīmē „soļu troksnis” vai „soļu klaudzoņa”, kas varētu līdzināties ķēniņa satrauktās sirds pukstiem. Nebukadnēcaram interesē ne tikai sapņa nozīme, bet arī pats tā saturs. „Mana sirds pukst pēc šī sapņa zināšanas.” (3. panta burtisks tulkojums)