„Es, Nebukadnēcars, dzīvoju bez rūpēm mierīgi savā namā un laimīgi savā pilī. Tad man bija sapnis ...” (Daniēla 4:1, 2) Viņa mierīgā dzīve jau no paša sākuma ir apšaubāma. Aramiešu vārds, kas izmantots, lai norādītu uz viņa mieru, jau norāda uz sapni, kas viņu satrauks. Īpašības vārds raanan visbiežāk raksturo plaukstošu koku (5. Mozus 12:2; Jesajas 57:5). Sapnis Nebukadnēcaru pielīdzina zaļojošam kokam. Sākotnēji koka izskatā nekas neliecina par tuvojošos traģēdiju, tomēr traģēdija nāk. Sapnis ir visai dīvains, un neviens neuzdrīkstas to izskaidrot. Ķēniņš konsultējas ar visa veida gudrajiem: hartumayya, ēģiptiešu burvjiem un sapņu skaidrotājiem (1. Mozus 41:8); ashpayya, akadiešu priesteriem un garu izdzinējiem; kaldeju astrologiem, pareģošanas lietpratējiem; kā arī gazarayya, dievu pavēļu (gazar) skaidrotājiem. Tomēr viņi visi ir lemti neveiksmei (Daniēla 4:4). Kā pēdējā cerība nāk Daniēls (5. pants). Varētu brīnīties, kāpēc gan ķēniņš, zinādams, ka viņā „mājo svēto dievu gars” un ka „nekādu noslēpumu izpratne” viņam „nesagādā grūtības” (6. pants), neuzaicināja Daniēlu uzreiz. Saskaņā ar tekstu pat šķiet, ka Nebukadnēcars ilgstoši ignorēja Daniēlu. Visi gudrie vīri saņēma uzaicinājumu ierasties ķēniņa priekšā – visi, izņemot Daniēlu, kurš atnāca pats pēc savas iniciatīvas. Nu Nebukadnēcars bija iedzīts strupceļā un viņam neatlika nekas cits, kā uzklausīt ebreju pravieša skaidrojumu. Līdzīgi kā 2. nodaļā, ķēniņš atsakās pieņemt realitāti, kas nesaskan ar viņa paša centieniem. Un atkal negaidītā patiesība viņu satrauc – kā jebkura dievišķas izcelsmes patiesība. Tomēr pat tagad Nebukadnēcars cenšas izlocīties. Viņš gan atzīst Daniēla pārākumu („kurā mājo svēto dievu gars”), tomēr pagūst tam pievilkt klāt frāzi „Daniēls, ko sauca pēc mana dieva vārda par Beltsacaru” (5. pants). Šādi ķēniņš Daniēla spējas pieraksta savam babiloniešu dievam. Viņa pazemība tikai maskē viņa lepnumu. Kad ieraugām Nebukadnēcara sapni uz viņa lepnības un bezrūpības fona, tas iegūst gluži citu nozīmi. Atstāstījums un izskaidrojums attīstās divās fāzēs, kuras abas ievada paralēlas atsauces uz ķēniņa redzēto (7., 10., 17., 20. pants). Pirmā fāze ir pozitīva un ietver zaļojošu koku. Otrā fāze ir negatīva un stāsta par koka turpmāko likteni.