Pirmo reizi Daniēla grāmatā mēs redzam Nebukadnēcaru smaidošu. Līdz šim viņa sejas izteiksme ir bijusi barga. Pirmajā nodaļā Nebukadnēcars uzbrūk Jeruzalemei (1. pants). Otrajā nodaļā ķēniņš piedraud „sacirst gabalos” cilvēkus un viņu namus padarīt „par drupu kaudzi” (5. pants). Trešajā nodaļā viņš visiem pavēl pielūgt tēlu, nepaklausības gadījumā draudot ar „degošu cepli” (1.- 6. pants). Tas pats ķēniņš, kas līdz šim bija savu ļaužu bieds, tagad sveicina viņus ar dāsnu šalom: „Miers lai jums ir bagātīgi!” (Daniēla 3:31) Pirmo reizi viņš piemin „visuaugsto Dievu” (Daniēla 3:32). Līdz šim Nebukadnēcars ir atsaucies uz Dievu tikai netieši, caur Daniēla personu. Tagad pirmo reizi viņš ebreju Dievu atzīst absolūtā nozīmē, kā dievību, kas ir pārāka par citiem dieviem, un pat kā personīgu Dievu: „Es nolēmu darīt visiem zināmas tās zīmes un tos brīnumus, ko visuaugstais Dievs man darījis.” Iepriekšējās nodaļās Nebukadnēcars parādījās vienīgi, lai komandētu. Tagad pirmo reizi viņa vārdi neizskan kā pavēle. Tā vietā viņa vārdi apliecina to, ko viņa dzīvē darījis Dievs. Šoreiz ķēniņš ir labā noskaņojumā: „Man ir tas prieks stāstīt jums...” (Daniēla 3:32 NIV) Nebukadnēcars nerunā tāpēc, ka viņam ir jārunā, bet tāpēc, ka viņš to vēlas darīt, tas viņam sagādā prieku. Nežēlīgais, atriebīgais valdnieks, no kura esam pieraduši baidīties, pēkšņi ir kļuvis par dzejnieku un izplūst dziesmā par Visuaugstāko.