Tomēr ķēniņš vilcinās un nedod pavēli viņus nekavējoties sodīt. Viņš tos labi pazīst. Šie trīs jūdi jau vairākus gadus ir bijuši viņa dienestā. Ķēniņš dod viņiem iespēju sevi aizstāvēt. Nebukadnēcars vēlas noskaidrot, vai viņi patiešām apzināti ir ignorējuši valdnieka pavēli (Daniēla 3:14). Varbūt pavēle līdz viņiem nonākusi sagrozītā veidā. Varbūt viņi nav pilnībā sapratuši situācijas nopietnību. Tāpēc ķēniņš vārdu pa vārdam atkārto savu pavēli zemoties tēla priekšā (15. pants). Tam seko divu nesavienojamu reliģisko mentalitāšu sadursme. Nebukadnēcara reliģija, tāpat kā kaldeju, ir tūlītēja, tagadnē centrēta: „Nu, ja jūs, līdzko dzirdēsit (..), esat ar mieru zemoties tā tēla priekšā (..) un to pielūgt, tad labi! Bet, ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs tūlīt degošā ceplī.” (15. pants) Viņam svarīga ir tikai tagadne, un ar nākotni viņš nerēķinās. „Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?” (15. pants) No otras puses, jūdu reliģija ir vērsta uz nākotni. „Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.” (17. pants) Bet viņi iet vēl tālāk. Uz vārdu „ja”, kas ievada ķēniņa tūlītējos draudus (15. pants), viņi atbild ar savu „ja” (18. pants), kas uzņemas ticības risku un raugās pāri tagadnei un tuvākajai nākotnei. Abos gadījumos ir lietots tas pats aramiešu valodas izteiciens hen la (ja ... nē, tad). Kontrasts starp abām reliģijas koncepcijām ir uzkrītošs. Ķēniņa „ja” norāda uz mehānisku cēlonī bas reliģiju: „Ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs tūlīt degošā ceplī.” (15. pants) Turpretim jūdu „ja” liecina par žēlastību un brīvību, kas raksturo viņu reliģiju: „Ja viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.” (18. pants) Šāda izturēšanās ķēniņam šķiet neap tverama. Valdnieks saprot, ka jūdi stāv ārpus viņa gribas. Lūkojoties pāri tagadnei, viņi saglabā cerību nākotnē. Uz reāliem draudiem viņi atbild ar beznosacījumu pakļaušanos savam Dievam. Šeit arī slēpjas atšķirība starp elku kalpību un Israēla reliģiju. Elkdievība ir reliģija, kas veidota pēc cilvēka tēla un līdzības. Pielūdzējs manipulē ar savu pielūgsmes objektu, lai automātiski iegūtu svētību vai lāstu. Taču Israēla reliģija ir atklāsme no augšas, no dzīvā Dieva, ar kuru mēs varam veidot personīgas attiecības, kas dod iespēju apmainīties ne tikai ar mīlestību, bet arī ar jautājumiem. Tāpēc arī jūdi var palikt uzticīgi pat tad, ja šajā brīdī Dievs neglābj un nesvētī.
Nebukadnēcars dod viņiem iespēju attaisnot sevi; viņš tos gan biedē, gan cenšas pārliecināt, bet nesekmīgi. Teksts mums saka, ka jūdi atteicās atbildēt (16. pants; latviešu Bībelē – paskaidrot). Aramiešu valodas vārds „atbildēt” nozīmē arī „aizstāvēties”. Jūdi pre tojas nevardarbīgi, un tas ķēniņu mulsina. Bābeles tagadnē centrēta jai un līdz ar to legālistiskajai, formālajai un varmācīgajai reliģiju jūdi liek pretī savu nākotnē vērsto un līdz ar to brīvo, beznosacījumu un nevardarbīgo reliģiju.
Ķēniņš ir piespiests pie sienas un viņa pacietības mērs bei dzot ir pilns. Viņa attieksme pret jūdiem izmainās: „Nebukadnēcars iedegās dusmās” (19. pants). Aramiešu teksts burtiski saka, ka viņa „ģīmis [izskats] pārvērtās”. Uz jūdu rāmo pārliecību ķēniņš reaģē ar dusmām un vardarbību. Viņš pavēl kalpiem sakurināt cepli „septiņreiz stiprāk nekā parasti” (19. pants), tas ir, cik vien karstu iespējams (sk. Salamana pamācības 24:16; 26:16), it kā iepriekšējā temperatūra būtu bijusi nepietiekama. Sargi iemet jūdus ar visu viņu apģērbu. Upuriem nav laika, lai psiholoģiski sagatavotos. Šī reakcija, kas prasīja arī soda izpildītāju dzīvības, liecina, cik ķēniņš ir uzbudināts. Ir tā, it kā viņš nojaustu brīnumu. Un faktiski viņš ir pirmais, kurš ievēro neaptveramo, un pirmais arī uz to reaģē. Tikko teksts ir stāstījis, ka trīs vīrus „saistīja” un „iemeta” ceplī (Daniēla 3:21), kad ķēniņš jau redz „četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait” (25. pants). Trīs jūdi ir ne tikai neskarti un brīvi, bet, kā ar zināmu humora pieskaņu norāda teksts, tie pat ‘staigā ugunī’ (25. pants), tā liecinot par Dievu, kurš smejas par cilvēku varu. Bet kas ir noslēpumainā ceturtā persona?
Nebukadnēcars vairāk vai mazāk saprot, ka šai ceturtajai per sonai ir kāds sakars ar brīnumu. Ieintriģēts viņš vēro būtni, kas līdzi nās „dievu dēlam” (25. pants NIV). Semītu valodās termins „[kāda vai kaut kā] dēls” idiomātiski norāda uz konkrētā objekta dabu jeb īpašībām. Piemēram, „divdesmit gadu dēls” (2. Mozus 30:14 YLT) nozīmē divdesmit gadus vecs; „cilvēka dēls” (Jeremijas 49:18 YLT) nozīmē cilvēka dabai piederošs; „ganāmpulka dēls” (4. Mozus 15:8 YLT) norāda uz lopa dabu utt. Ķēniņam šķiet, ka ceturtā būtne ir dievišķas dabas. Zīmīgi, ka Septuaginta šo frāzi tulko kā „Dieva eņģelis”. Tas ir apzīmējums, kas atrodams arī 28. pantā. Ebreju Bībelē „Dieva eņģelis” pilda Dieva pārstāvja jeb pilnvarotā funkcijas un dažkārt tiek identificēts ar pašu Dievu (sk. 1. Mozus 16:10-13; 21:17; 22:15, 16; 32:28; Hozejas 12:4 u.c.). Saskaņā ar Rakstiem, Dieva eņģeļus „mēs varam uzskatīt kā daļu no Dieva saimes”. Ievērojot ugunī ceturto figūru, Nebukadnēcars vairs nešaubās par brīnumu un tā izcelsmi. Viņš aicina trīs jūdus nākt ārā, tādējādi atzīstot savu sakāvi. Pazemots ķēniņš saprot, ka ir saskāries ar gluži neparastu Dievu. Viņš nevar neatcerēties savu sapni, un valdnieks apzinās, ka tagad viņam ir darīšana ar to pašu Dievu. Izteiciens, ar kuru Nebukadnēcars Dievu nosauc par „visuaugsto” (Daniēla 3:26), sasaucas ar ķēniņa iepriekš pausto atziņu, ka Viņš ir „visu dievu Dievs” (Daniēla 2:47).
Šeit atkal ir skaidri redzams, ka brīnuma izcelsme nav me klējama cilvēku spēkā vai tehnoloģijās, bet vienīgi Dieva darbībā. Mēs tagad esam ārpus magu un burvju pasaules. Lai notiktu brī nums, bija nepieciešama ceturtā persona. Glābšana nāk no ārienes, nevis no iekšienes – tā ir pirmā mācība, ko mēs varam gūt no die višķās klātbūtnes izpausmes ceturtās personas formā. Neatkarīgi no tā, cik taisns un pareizs ir cilvēks, glābšana ir un paliek Dieva darbs – Dieva, kurš nav ieslēdzies debesīs vai vienaldzīgā attieksmē. Tāpēc, ka Dievs mīl, Viņš nolaižas cilvēciskajā līmenī. Lai glābtu citus no uguns, mīlestības Dievam pašam ir jāiet caur uguni. Tāpēc, ka Dievs vēlas mūsu sabiedrību, Viņš „staigā” ar mums (Daniēla 3:25). Bet Viņa rīcība neaprobežojas tikai ar biedrošanos. Viņš arī glābj. Trīs jūdi iznāk no degošā cepļa (26. pants). Tūliņ pat viņus ielenc pūlis, vēloties pieskarties un pārliecināties, ka viņiem tiešām nekas nekait. „Un zemes pārvaldnieki, priekšnieki un augstākie virsnieki, kas tur bija sapulcējušies, redzēja, ka uguns tiem trim vīriem nemaz nebija kaitējusi: viņu galvas mati nebija apsviluši, viņu apmetņi nebija apdeguši un deguma smaka tajos nebija manāma.” (27. pants)
No galvas līdz kāju pēdām – viņi bija uguns neskarti. Jūdu Dievs ne tikai iedrošināja un mierināja viņus vai apliecināja tiem savu līdzjūtību, bet Viņš tos arī izglāba no uguns. Bībeles Dievs nav tikai mistiskas, sentimentālas, ne arī intelektuālas pieredzes Dievs. Viņš vispirms ir glābjošs Dievs. Visi ķēniņa satrapi un ierēdņi tagad saprot, ka jūdu Dievs ir ne tikai Dievs, kas nonāk pie cilvēkiem, bet, ka Viņš ir arī Dievs, kam ir vara pār nāvi. Babilonieši skatās uz trim jūdiem kā augšāmceltām būtnēm. Galu galā – viņi taču ir gājuši cauri nāvei. Ar šo brīnumu Dievs apliecina sevi kā Radītāju: „Bet tagad saka Tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: „Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!”.” (Jesajas 43:1, 2) Vienīgi Radītājs var izglābt no uguns; vienīgi Viņš spēj nāvi pārvērst dzīvībā.
Trīs jūdi paši ir apjukuši un nespēj izteikt ne vārda. Bet arī viņu klusēšana atbalso pēdējos vārdus, ko viņi bija teikuši ķēniņam: „Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro!” (Daniēla 3:16) Atbilde un paskaidrojums ir pašā notikumā, kas runā pārliecinošāk par jebkādiem vārdiem. Pats fakts, ka viņi stāv dzīvi un veseli, liecina par viņu uzticību Dievam. Mēs varētu gaidīt garu runu, kurā viņi komentētu un izskaidrotu notikušo, bet trīs jūdi cieš klusu. Tā ir iespaidīga mācība tiem, kas vienmēr ir naski liecināt, sludināt un dižoties ar Dieva darbiem viņu dzīvē! Trīs jūdu izturēšanās mums atgādina, ka klusie pierādījumi bieži vien runā skaļāk pat par visizteiksmīgākajām mutiskajām liecībām. Patiesam piedzīvojumam vārdi nav vajadzīgi. Ja runa ir par glābšanu un patiesību, par to, kas ir patiešām būtisks, pārāk daudz vārdu var būt aizdomīgi. To skaļums un daudzums bieži maskē mūsu pašu tukšumu un nedrošību, it kā mēs censtos pārliecināt paši sevi par patiesību, ko mēs vēl neesam pilnībā satvēruši. Dziļuma trūkums rada runas plūdus. Mēs sagud rojam smalkas frāzes un liekam tās lietā pie katras izdevības, bet būtībā mums nemaz nav ko sacīt.