Un atkal, līdzīgi kā 1. nodaļā, jūdi izceļas ar savu pārsteidzošo izturēšanos. Teksts detalizēti neapraksta viņu pretošanās vietu un veidu. Mēs nezinām, vai viņi palika savās mājās, vai stāvēja nomaļus Duras klajumā. Viens gan ir skaidrs – viņu izturēšanās nepalika nepamanīta. Nodaļa tieši norāda tikai uz trim jūdiem, kaut arī pēc teksta šķiet, ka jūdu bija vairāk. Ja kaldeji šiem trim pievēršas īpaši, iespējams, tas ir tāpēc, ka viņi ieņem augstu stāvokli Babilonijas politiskajā hierarhijā. Būdami vecās vadības skolas pārstāvji, kaldeji neseno jūdu iecelšanu augstajos amatos izjuta kā apdraudējumu sev. Aiz viņu ārējās reliģiskās un administratīvās dedzības slēpjas slimīga nenovīdība. Pazīstamais antijūdaisma rēgs jau vīd pie apvāršņa ar to pavadošajām masu slepkavībām. Antisemīti ir ne tikai greizsirdīgi uz jūdiem, jo jūdi ieņem stāvokli, ko tie kāro sev, bet tie spekulē arī ar nacionālo apdraudējumu, ko jūdi reprezentē.
Šādas pseidoreliģiskas dedzības pamatā patiesībā nav cieņa pret dievību, bet gan personīgas ambīcijas un nacionālistiskas jūtas. To mēs varam spriest pēc argumentiem, kuru centrā ir ne jau dievs, bet ķēniņš: „Te ir daži jūdi (..), kuriem tu esi uzticējis Bābeles zemes pārvaldīšanu; tie, ak, ķēniņ, neievēro tavu pavēli, tie negodā tavus dievus un nepielūdz zelta tēlu, ko tu esi licis darināt.” (12. pants) Apsūdzētājiem vairāk rūp jūdu gāšana nekā tēla pielūgšana. Ara miešu valodas izteiciens, kas izmantots, lai izteiktu viņu apsūdzības, ir ļoti daiļrunīgs. Burtiski tulkojot, tas nozīmē „ēst jūdu kumosus” (8. pants). Viltus apsūdzības ir sava veida kanibālisms. Celt neslavu darbabiedriem nozīmē apdraudēt viņu vietu, kas nodrošina viņu dzīvības uzturēšanu. Tā faktiski ir viņu aprīšana. Aprunātāja psiholoģija perina latentas ilgas pēc sāncenša nāves.
Daniēla gadījumā viņa pārvaldnieka jeb „satrapa” amats pacēla viņu augstākā stāvoklī par kaldejiem un nostādīja ārpus viņu sniedzamības robežām. Sava augstā stāvokļa dēļ viņš bija atbrīvots no lojalitātes apliecināšanas. Turklāt pastāv iespēja, ka viņš, pildot savus pienākumus, tobrīd bija kaut kur aizceļojis. Otrās nodaļas pēdējie vārdi atstāj Daniēlu ‘pie ķēniņa pils’ (49. pants NIV). Bez norādes uz Daniēla augsto stāvokli (attiecībā uz frāzi „pie vārtiem” sk. Rutes 4:1-12; Esteres 3:2) jūdu tradīcija šo frāzi interpretē arī kā norādi uz to, ka Daniēls tēla iesvētīšanas brīdī nebija klāt. Talmuds šo frāzi lieto idiomātiski, lai norādītu uz vergu, kas ir tālu projām no sava saimnieka (Erubin 72a). Jebkurā gadījumā, vienalga, vai ģeogrāfiski, vai sava augstā stāvokļa dēļ Daniēls vismaz tajā brīdī ir ārpus kaldeju sniedzamības robežām. Kaldeji, iespējams, ignorē pārējos jūdus, lai nenogurdinātu ķēniņu ar kvantitāti. Gudra tak tika prasa, lai sūdzība būtu mērena, tāpēc viņi savu upuru skaitu šajā reizē ierobežo ar trim jūdiem. Turklāt šie trīs jūdi ir tie, kas tiešā veidā apdraud viņu stāvokli, tāpēc tie arī kļūst par kaldeju mērķi.